Izdrukāt 

PIEDOŠANA

Lidijas Rutas Bormanes stāstījums

Cilvēks nevar dzīvot bez piedošanas, jo nepiedošanas smagums viņu pašu vispirms nomāc. Viņš to nespēj nest. Beigās tas viņu galīgi var pazudināt, visu dzīvi sabojāt. Ja cilvēks to zinātu, viņš vienmēr piedotu. Cilvēki meklē attaisnojumu savai nepiedošanai, un tas ir aplam. To viņi nevarēs saprast nekad, jo tur nāk tas egoisms – ES, lūk, nevaru piedot! Tad, kad atnāk pie Dieva, Viņš visu saliek savās vietās. Tad tu redzi, ka tu varbūt esi daudz vairāk vainīgs citu cilvēku priekšā, nekā citi tavā priekšā. Ir tādas vienkāršas lietas, kuras liekas itin kā viegli piedot, bet ir ļoti smagas lietas, kuras, liekas, ka nav iespējams piedot. To var teikt par represiju gadiem Staļina laikā. Bet tā nemaz tas nav, jo tur, lēģeros, es redzēju, ka cilvēki nedzīvoja ar lielu ienaidu sirdī, jo citādi viņiem būtu daudz, daudz grūtāk izturēt. Tur mēs bijām ļoti laba sabiedrība – tādi cilvēki, kas nenes ļaunumu, un tas mums palīdzēja tikt pāri tam apkārtējam ļaunumam, ko mums uzspieda tie, kas aiz žoga bija.

Vai tiem, kas nesa šo smagumu un nepiedošanu, bija grūtāk izturēt?

Noteikti! Viņi bija tādi ļauni, dusmīgi. Bija tāds laiks, kad valdību līmenī bija noslēgta vienošanās, un vāciešus, kas atradās Staļina lēģeros laida mājās. Un tad es atceros to, kā maskavietes, krievietes, kuras bija arī tikušas tur itin kā par spiegošanu – kā viņas kliedza, kā viņas draudēja, kā viņas pilnīgi plosījās par to, ka tos fašistus laiž mājās. Bet kas tad tie bija par fašistiem! Toties tie, kas priecājās, ka vācieši iet projām, tiem bija pat viegli. Viņi dalījās priekā.

Tā bija tāda Lielā Piedošana. Tiem, kas ilgi bijuši izsūtīti, protams, sāp smagā nasta un sevišķi to tuvinieku zaudējums, kuri nepārnāca. Bet, atgriežoties mājās, redzējām, kā šeit cilvēki arī bija piedzīvojuši ļoti smagu postu. Viņiem pat nebija tā labā sabiedrība, kas bija politiski represēto lēģeros. Viņiem te bija jāizliekas, jāmelo, jāmēģina kaut kā izdzīvot. Un tagad tie cilvēki bieži vien ir daudz niknāki un daudz mazāk spējīgi piedot. Man ir nācies strīdēties ar dažiem cilvēkiem, kuri nekad izsūtīti nav bijuši, kas šeit ir tik ļauni, tik pilni naida un nepiedošanas.

Es varēju viegli piedot. Pat manai radiniecei, kas gāja pret mani liecināt. Es uz viņu paskatījos, redzēju, cik viņa nelaimīga ir un es biju viņai jau piedevusi. Toties, kad es pārnācu mājās, viņa vairākus gadus no manis vairījās, viņai bija kauns. Un tad es pati viņu uzrunāju un teicu: «Es taču uz tevi nedusmojos. Es jau uzreiz sapratu, ka tevi čeka ir salauzusi, ka tu nevarēji citādāk runāt, kā no tevis prasīja. Tu nekāda nodevēja neesi!» Un mēs tagad esam labas draudzenes.

Bija gadījums ar vienu citu sievieti, kura par manu mammu bija ziņojusi. Mamma bija čekas pagrabos mocīta un viņai dzelžos bija ieslēgta galva un spiesta. Viņa pārnāca galīgi zila, sadauzīta. Man ļoti ilgi šis pāridarījums bija sirdī. Es nevarēju piedot. Pie Dieva es vienmēr esmu bijusi, es vienmēr esmu lūgusi, bet tādu īstu piedošanu es tad iepazinu, kad man pašai bija jāiet pie altāra mesties ceļos un lūgt grēku piedošanu. Ir teikts, ka ja tev ir pret tavu brāli kas, tad tu nevari pie altāra saņemt Svēto Vakarēdienu. Man par mammu bija grūti piedot. Bet tad es sapratu, ka viņa varbūt bija tāds pats upuris kā tie, kam es biju piedevusi. Un tad pēdējais smagums no manis nokrita un man vairs nebija nekā, nekā pret viņu, pilnīgs tukšums. Jo tieši, lasot Dieva vārdu, es padomāju par to, kā Jēzus Kristus cieta un kā Viņš vēl pateica par saviem krustā sitējiem, lai viņiem piedotu Tēvs. Tad es sāku domāt, varbūt tā sieviete arī tanī brīdī, kad viņa glāba savu ādu, nezināja īsti, ko dara. Ko tad viņa varēja izglābt – savu miesu, bet dvēseli taču viņa nevarētu izglābt! Un, ja sāk domāt par dvēseles izglābšanu, tad bez piedošanas jau to nevar. Mums ir jāpiedod VIENMĒR!

Tātad sargādami savu miesu, savu dzīvību mēs kļūstam ļoti vāji un faktiski nelaimīgi?

Jā, mēs nevaram būt īsti laimīgi, ja mēs neesam piedevuši. Un tad vēl jāpalūdz par viņu Dievs, lai viņam apskaidrojas prāts. Lai taču viņš saprastu, ka nav no tās otrās puses, kuram viņš pāri darījis, vairs nekāda ļaunuma. Es gan nevaru teikt, kā tas ir, kad mātei tiek bērns ļaunprātīgi atņemts un mocīts. Tas varbūt ir vēl briesmīgāk, nekā man par savu māti. Bet visgrūtākais ir tad, ja tu redzi, ka cilvēks arvien vēl pinas ļaunumā un nevar tikt no ļaunuma vaļā.

Vai piedošana sākas ar lūgšanu?

Ar lūgšanu! Un tad, pēkšņi tu jūti, ka tev nav vairs šīs nastas, ka tu tiešām iekšēji esi piedevis. Un tad – ar kādu prieku tu vari iet pie altāra! Un, ja tev liekas, ka tam cilvēkam būtu sods jāsaņem – Dievs to sodīs. Man tas nav jādara.