Izdrukāt 

Evaņģēliste Kristīne Vanaga

AICINĀJUMS

Sarmīte DUBAVA

(Raksts publicēts žurnāla "Mājas Konsultants" 2008. gada aprīļa numurā)

Kristīne Vanaga ir jauna, harmoniska, smaidīga, sievišķīga. Nezinātājs nepateiks, ka viņa izvēlējusies par savu ceļu kalpošanu. Latvijas infektoloģijas centra kapelāne, Jaunciema draudzes evaņģēliste, lektore augstskolā „Attīstība” un P.Stradiņa universitātē. Kapelāns – tā ir reta profesija. Šobrīd Latvijā strādā tikai septiņi sertificēti kapelāni, kuri nokārtojuši speciālu eksāmenu. Sertifikāts garantē, ka tā ieguvējs ievēro ētikas prasības un atbilst kapelānam nepieciešamajām kompetencēm.

Mamma bija bērnudārza vadītāja, tētis – žurnāla „Skola un ģimene” galvenais redaktors. Kad tētis pēkšņi nomira ar infarktu, palika vecākā māsa, piecpadsmitgadīgā Liene, mamma Velta un mazā Kitiņa (tā viņu sauca mazotnē), kurai tobrīd bija tikai pieci gadi. Tomēr atmiņas par tēvu ir spilgtas un paliekošas. Par jautrajām galvas spēlēm, par to, kā tētis mācīja lasīt un rakstīt ar drukātiem burtiem, mācīja tautasdziesmas. Viņi daudz un labprāt kopā dziedāja. Kristīnei vislabāk patika dziesma „Āvu, āvu baltas kājas”. Bērnībā viņas ģimenē par Dievu neviens nerunāja. Pirmās domas par Dievu Kitai radās 7-8 gadu vecumā, kad skolotāji sāka runāt, ka nevajag ticēt Dievam, ka tās ir muļķības un ka tikai vāji cilvēki tic Dievam. Šī doma Kristīnei nelika mieru, un, aizbraukusi uz laukiem, viņa pajautāja vienai no savām daudzajām māsīcām, vai viņa tic Dievam. 16-17 gadus vecā meitene viņas acīs bija liela autoritāte. Kad māsīca pārliecinoši teica: „Jā!” – Kristīnei bija liels pārsteigums. Vairāk viņa nevienam neko nejautāja, bet pa kripatiņai vien uzzināja vēl un vēl. Izrādījās, ka daudzi radi tic Dievam, ka viņi reizēm iet uz baznīcu. Ka Kristīnes tēva krusttēvs Alberts Vītols bijis Cesvaines luterāņu draudzes prāvests, ordinēts 1921. gadā. Ka viņa vecāki varēja izskolot tikai vienu bērnu un Alberts bija tas, kas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā devās uz Tērbatu, jo Latvijas universitātē vēl nebija izveidota Teoloģijas fakultāte. Ka Tērbatā topošais mācītājs studēja 10 gadus, jo uzskatīja, ka viņam labi jāpārzina arī dabaszinātnes un komunistu pasaules uzskats. Tāpēc nav brīnums, ka vēl šovasar grāmatas „Es zinu stipru vietu” atvēršanas svētkos Cesvaines muzeja direktore pieminēja, ka padomju varas gados viņš bijis gudrākais cilvēks Cesvainē. Cesvaines mācītāja māja nodega (ļaudis melsa, ka tīšām nodedzināta), un viņš ilgus gadus mitinājās dzīvošanai pielāgotā šķūnītī, kur agrāk glabāja zirgiem āboliņu... Ne tikai mājas tobrīd dega nezināmu iemeslu dēļ. Kristīnes tētis ar labām sekmēm pabeidza baltu filoloģijas fakultāti, bet aspirantūrā mācīties viņam neļāva, jo mātes brālis bija mācītājs.

Kara laikā bēgļu gaitās mežā, kur septiņu dēlu ģimenei katrs lieks smagums bija apgrūtinājums, Kristīnes vecāmāte ņēma līdzi Bībeli, lūdza Dievu un uzskatīja, ka tieši tāpēc tēva ģimenē visi izdzīvoja.

Šie stāsti darīja nemierīgu mazās Kristīnes dvēseli, bet tad viņa vēl nesāka ticēt Dievam. Kad vecākā māsa Konservatorijā mācījās zinātnisko komunismu, mazā toreiz vēl gāja 4. klasē, bet arī paņēma palasīt. Viņas galvā riņķoja jautājumi: „Kas ir tur, kur nekā nav?”, „Ja Visums, planētas beidzas, vajadzētu būt beigām, bet nav?”. Komunistu zinātnē Kristīne atbildes neatrada. Ilgā laika periodā viņa turpina lasīt grāmatas par filozofiju, dažādām reliģijām. Kā pirmā trāpījās Laodzi „Daodedzin”. Viss viņu interesēja, bet meklēto atbildi nesniedza. Paralēli Kristīne aizrāvās ar psiholoģiju, lasīja visu, ko varēja atrast. Te liela loma bija Imantonkulim jeb, kā mazotnē viņu iesauca Kita, Imancākulim – tēta labākajam draugam Imantam Plotniekam. Viņš bija bezgala interesants cilvēks un turpināja uzturēt saikni ar ģimeni arī pēc drauga nāves. Imancākulim bija pagara bārda, kura mazajai atgādināja slotu. Tāpēc Kita pilnā nopietnībā iedomājās, ka citas slotas viņam nav nepieciešamas.

Imants Plotnieks labprāt atcerējās šo atgadījumu, viņš vispār mīlēja jokus un mācēja pasmieties pats par sevi. Starp citu, arī Kristīnes tētim un visiem tēva radiem piemīt fantastiska humora izjūta, kas palīdzējusi izdzīvot smagos gados. Kā smejas Kristīne, arī viņai tā palīdz, laikam būšot ko mantojusi.

Garciemā, kur Imantonkulis speciāli vēlējās sev vasarnīcu netālu no Kristīnes tēta, viņš mēdza rīkot grandiozas vārdadienas svinības. Gaviļnieka gatavoto ēdienu izvēle nebija liela, bet tie visi bija bezgala gardi: žāvēta vista, gurķi, tomāti un milzīga torte no simt lauku olām. Tā nebija torte, bet īsts meistarstiķis: vienu gadu kā čūska, otru kā cietoksnis, trešu – kuģis. Pirmajā dienā meitenes labi atpūtās, izsmējās un pieēdās, otrajā gāja traukus mazgāt.

Kristīne pabeidza 45. vidusskolu (iegūdama 1.-4. klašu mūzikas skolotājas kvalifikāciju) un sāka lauzīt galvu, kurā fakultātē stāties: filozofos vai psihologos. Tieši tad, 1991. gadā, tika nodibināta Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola „Attīstība”. Sociālais darbinieks tika raksturots kā psihologs, kas strādā ar sarežģītiem gadījumiem. Studiju gaitā izrādījās, ka tā gluži nav gan, tomēr Kristīnei šī izglītība devusi daudz noderīga un vēlāk bijis interesanti to pielietot praksē. Sociālais darbinieks palīdz cilvēkiem efektīvi funkcionēt, sakārtot vidi, tās lietas, kas apkārt, tomēr Kristīnei  vienmēr daudz vairāk interesējusi cilvēka personība, viņa būtība.

Māsa, lai nebūtu jāiet vienai, pierunājusi deviņpadsmitgadīgo Kristīni kristīties. Jauno studenti tobrīd vairāk saistīja -udisms, hinduisms, ezoterika un sinkrētisms, tomēr viņa piekrita, jo kristības uztvēra kā iniciāciju augstākā garīgā pakāpē. Neilgi pēc kristībām Jaunajā Ģertrūdes baznīcā māsa uzaicināja Kristīni uz Āgenskalna baptistu draudzes jauniešu pasākumu. Tur valdošā gaisotne meitenei iepatikās un viņa apmēram pusotru gadu reizi nedēļā kopā ar citiem jauniešiem studēja Bībeli, aktīvi diskutēja, nepieņēma tur valdošos uzskatus. Katra no strīdīgajām pusēm uzskatīja, ka tieši viņas argumenti ir pārliecinošāki. Paralēli Kristīne sāka apmeklēt mājas grupu, kas darbojās zem Mērsraga baptistu draudzes un kuru vadīja Aina Briede (tagad Kristīnes kolēģe, kapelāne Republikāniskajā bērnu slimnīcā). Kristīne turpināja paust savu viedokli, visgrūtāk viņai bija atteikties no domas par reinkarnāciju. Pēc kāda Bībeles studiju vakara nākamajā dienā viņa lūdza Dievu, un tad notika kas tāds, ko var saukt par acu atvēršanos. Visas izjūtas mainījās. Tas bija brīdis, kad viņa aptvēra: tālāk vairs nav jāiet un jāmeklē, viss, ko viņa meklējusi, ir šeit, Dievs, kas atklājas Bībelē, ir ar viņu. Šī atklāsme deva pamatu, drošības sajūtu, spēju pārvarēt bailes no grūtām situācijām, apziņu, ka vienmēr kāds viņu sargā.

1994. gadā Kristīne kristījās vēlreiz, baptistu draudzē, jo atklāsme bija nākusi saistībā ar šo draudzi. Bakalaura darbam viņa izvēlējās tēmu „Kristīga pieeja cilvēku ar speciālajām vajadzībām sociālajā rehabilitācijā”. Rakstot šo darbu, meitene saprata, ka, lai profesionāli pielietotu Bībeli, nepieciešama sengrieķu un senebreju valodu prasme, kā arī pilnīgākas zināšanas kristietībā.

Augstskolu „Attīstība” Kristīne pabeidza 1995. gada oktobra beigās, bet jau no septembra uzsāka studijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Jau studējot teoloģiju, viņa uzzināja, ka piepildījusi tēta jaunības sapni, kurš gribējis iet krusttēva pēdās. Studējot Kristīne uzzināja vairāk par atšķirībām starp konfesijām un saprata, kas vislabāk atbilst viņas uzskatiem, tādēļ 1997. gadā rekonvertējās luterānismā. Gadu iepriekš studente saņēma piedāvājumu izveidot un vadīt Kristīgā radio Uzticības tālruni, ko ar lielu entuziasmu divus gadus arī darīja. Kopš 1998. gada viņa tikpat dedzīgi piedalījās Ģimenes atbalsta centra bērniem invalīdiem un viņu vecākiem veidošanā Rīgā, Balvu ielā, un nepilnu gadu nostrādāja jaunizveidotajā centrā.

1999. gada oktobrī Kristīne kļuva par Rīgas Vidzemes priekšpilsētas sociālā dienesta vecāko sociālo darbinieci. Kad 2000. gada 1. jūnijā tika izveidota Atbalsta nodaļa ģimenēm ar bērniem, no pašas pirmās dienas Kristīne bija tās vadītāja.

1998. gadā Kristīne iesvētīta evaņģēlistes amatā un sāk vadīt dievkalpojumus vispirms tur, kur uzaicina aizstāt mācītāju, bet no 2003. gada pastāvīgi katru otro svētdienu Jaunciema evaņģēliski luteriskajā draudzē.

Vēl Kristīne turpina mācības Moreno institūta Latvijā 2. līmenī, kur apgūst psihodrāmu.

2006. gadā rodas sajūta, ka vajadzētu uzsākt ko jaunu. Domās pārcilājusi, ko viņa vislabprātāk darītu, Kristīne nolemj, ka tas varētu būt kapelāna darbs slimnīcā vai cietumā. „Krīzes situācijā cilvēkam visvairāk vajadzīga palīdzība, mierinājums un atbalsts,” - viņa spriež. „Tātad tieši tur es varu būt visnoderīgākā.”

Sākumā tā šķiet tīri utopiska doma, tomēr vienam otram Kristīne par to ieminas. Draudzene esot dzirdējusi, ka Linezerā vajadzīgs kapelāns. Kristīne zvana Latvijas profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācijas priekšsēdētājai Danai Kalniņai-Zaķei. Izrādās, ka Linezerā gan ne, bet kapelāns vajadzīgs Latvijas infektoloģijas centrā, vienīgajā ārstniecības iestādē, kas specializējas infekcijas un aknu slimību ārstēšanā. Pirmajā brīdī uzmācas bailes: tur vienkopus ir tik daudz infekcijas slimnieku, vai tas nav bīstami? Un Kristīne aizbrauc pārdomāt šo jautājumu uz Izraēlu. Pirmo reizi apmeklējot Svēto zemi, rodas pārliecība, ka tā būs Kristīnes īstā vieta.

Jaunajā darbā viņa vairāk nekā gadu apvieno kā sociālā darbinieka, tā kapelāna funkcijas un saprot, ka būtībā apvieno arī savas vēlmes, jo daļa ar HIV inficēto pacientu paspējusi pabūt arī ieslodzījumā. Kristīni patīkami pārsteidz draudzīgais, atsaucīgais darba kolektīvs. „Un par tām infekcijām runājot,” - viņa smaida. – „Šeit ir daudz drošāk, nekā citās vietās. Perfekta sterilitāte, higiēnas prasību ievērošana, tiek darīts viss, lai slimības neizplatītos. Darbinieki ar pacientu sarunājas rokas stiepiena attālumā, ja slimniekam uznāk šķavas, viņš (kaut tas būtu visrūdītākais cietumnieks) pieklājīgi aizgriežas.

Daudzi HIV slimnieki saka, ka te beidzot atkal jūtas kā cilvēki un savam ārstējošam ārstam var uzticēt jebkuru problēmu. Ārpus centra sienām slimības pieminēšana padarījusi viņus gandrīz vai par mūsdienu spitālīgajiem, no kuriem visi turas pa gabalu. Runājot par pašu centru – neatkarīgās Latvijas laikā ievērojami augusi izmeklēšanas kvalitāte, centra laboratorija Eiropas Savienībā tiek augstu novērtēta.”

Pati Kristīne Vanaga arī jūtas vajadzīga un novērtēta. Gaišo maliņu var atrast ikvienam mākonītim, bēdīgāk, ja mirējam jāpalīdz atrast kādu labu darbu savā dzīvē, lai cilvēkam nebūtu jāaiziet ar pārliecību, ka šajā pasaulē viņš neko labu nav izdarījis.

Ne vienmēr Kristīnei jāmeklē labais skumjā un noziedzīgā dzīvē, dažkārt viņas darbā atgadās visai cerīgas un arī komiskas lietas.

IEPAZĪŠANĀS

Gadījies, ka kapelānes kabinetā ienāk puiši, kas grib pievērst uzmanību. Tādiem skaidri un gaiši jāpasaka, ka nekas nesanāks. Reizēm tomēr tas ir tikai veids, kā uzdrošināties pārkāpt slieksni. Atnākt uz pastorālo sarunu, kuras laikā kapelāne parasti aizlūdz par nācēju, nav nemaz tik viegli. Daudziem jātiek pāri bailēm: Kā citi to vērtēs? Ko es varu teikt un par kādiem jautājumiem runāt? Ko par mani domās kapelāne? Reiz kāds jauns puisis bravūrīgi aicināja uzdejot. Saņēmis pamatīgu skaidrojumu, ka kapelānei ir cits uzdevums un ka viņa neatsauksies flirtēšanai, viņš pamazām atvērās un bija gatavs dziļai, nopietnai sarunai par to, kas viņu patiesi nomāca.

PAZUDUŠAIS DĒLS

Reiz kabinetā iebrāzās pārskaities bezpajumtnieks darbspējīgā vecumā. Galvenā sūdzība: neuzņem slimnīcā. „Smagā kaite”, kādēļ tur noteikti jānokļūst, - ienākot no aukstuma siltumā, tekot deguns. Zinot, ka tā ir drīzāk labas veselības pazīme, Kristīne Vanaga tomēr pacietīgi sāka iztaujāt. Kā jau viņai šķita, uz ielas vīrietis nokļuvis nesen. Dzīvojis mazpilsētā kopā ar tēvu, strādājis pie saimnieka, mēdzis iedzert. Reiz dzērumā pamatīgi sastrīdējies ar tēvu un aizgājis ar pārliecību, ka tēvs viņu nekad vairs neņems atpakaļ. Provincē bez mitekļa nav dzīves, devies laimes meklējumos uz Rīgu. Izdzīvot kā nekā varējis, bet netīrās, piesvīdušās drēbes gan traucējušas. Nolēmis – tiks slimnīcā, atkopsies un vēl tās pašas drēbes izmazgātas dabūs atpakaļ.

Kapelānei izdevās viņu pārliecināt, ka drēbes var izmazgāt arī patversmē, bet vislabāk būs izlīgt ar tēvu, vēl jo vairāk tādēļ, ka, kā viņš pats domāja, darbu pie saimnieka varētu dabūt atpakaļ. Pēc triju stundu garas pastorālās sarunas bezpajumtnieks aizgāja dziļā mierā un pacilātībā. Kristīne cer, ka viņš atgriezies mājās.

DZIEDĒJOŠĀ TICĪBA

Daudzi slimnieki apliecinājuši, ka pēc pastorālajām sarunām, it īpaši, ja par viņiem aizlūgts, veselība jūtami uzlabojusies. Pēc tikšanās ar kapelāni cilvēki jūtas daudz mierīgāki, atrod iespējas, kā uzlabot attiecības ar ģimenes locekļiem. Bēdīgāk, ja šo tuvo cilvēku nav. Un tomēr...

Kristīne atminas kādu ar HIV inficētu pacienti reanimācijā, kurai bija vēl nopietnas blakusslimības un par kuras izdzīvošanu ārsti nebija droši. Kad Kristīne viņu apmeklēja, sieviete izteica vēlēšanos kristīties pareizticībā. Kapelāne uzaicināja priesteri Aleksandru. Pēc kristībām sieviete viņai atzinās, ka pirmo reizi kopš vecāku bojāejas izjūt vēlmi dzīvot un atteikties no narkotikām.

KAPELĀNA ŠŅABĪTIS

Reiz kāda narkomāne, kura gulēja reanimācijā ar sepsi (asins saindēšanos) un parunāt  varēja tikai ar lielām grūtībām, čukstēja: ”Šņabīti gribu!” Kristīne pacietīgi skaidroja, ka alkohols viņas veselības stāvokli varētu vēl pasliktināt, ka jākonsultējas ar ārstējošiem ārstiem... „Nē, ne tādu šņabīti,” – čukstēja vājiniece. ”Kapelāna šņabīti. Daina man deva.” Kristīne pārlika savā prātā un atcerējās, ka Daina ir Iļģuciema cietuma kapelāne un katoliete. Tad viņa jautāja, vai  sieviete vēlas, lai tiktu uzaicināts katoļu priesteris, un saņēma apstiprinošu atbildi. Pārrunās ar dakteriem noskaidrojās, ka alkohola problēmu sievietei patiesi nav, viņa lietojusi tikai narkotikas.

Jauši vai nejauši, bet tā nu sagadījās, ka uzaicinātais priesteris slimniecē atpazina sievieti, kuru pats kristījis. Pēc svētā vakarēdiena pieņemšanas viņas stāvoklis uzlabojās, sieviete tika pārvesta uz nodaļu un vēl pēc kāda laika – izrakstīta.

Ko te lai piebilst: jo vairāk mūsu sabiedrības locekļu iekārotu tieši šo „šņabīti”, jo mazāk būtu slimo, aizkaitināto un bezcerīgo. Visas pasaules bagātības mīt mūsu dvēselē.

Lai Dievs dod tās saskatīt!

Kristīne pie Jardānas upes (2008. gada aprīlis)

Mazā Krista ar vecākiem Cekulē, Griģeļoņu dārzā (1976. g. 8. jūlijā)

Tētis Valdis Vanags lasītāju konferencē Pāvilostā 1977. g. 18.  februārī. (I. Jakobsona foto)

Rīgas Vidzemes priekšpilsētas Atbalsta nodaļa ģimenēm ar bērniem 2006.g. aprīlī,  atvadoties no ilggadējās vadītājas Kristīnes Vanagas.

Pēc kapelāna sertifikātu saņemšanas 2007. gada augustā.

Pie Jaunciema evaņģēliski luteriskās baznīcas altāra

Jeruzalemē, Marijas debesbraukšanas baznīcā