Izdrukāt
Lieldienu sensācija
Agris Sutra
Pasauli laiku pa laikam satrauc
sensacionālas vēstis. Varam iedomāties, kādu uztraukumu un
saviļņojumu radīja ziņa, kad Galilejs un Koperniks pasludināja,
ka zeme ir apaļa un riņķo ap sauli. Kas par iespējām! Pasaule pēkšņi
bija kļuvusi plašāka, bagātāka un - noslēpumaināka.
Pirmais «sputņiks»,
vēlāk - satelīti, cilvēks nolaidies uz Mēness. Dzīve
uz Marsa, Venēras… Par to raksta, par to runā. Tās bija un ir sensācijas.
Bet visu sensāciju sensācija
ir paziņojums: Kristus ir augšāmcēlies! Tas ir apvērsums.
Zeme ir apaļa un riņķo ap
sauli — tas arī ir apvērsums, bet kur – zinātnē, atsevišķa
cilvēka dzīvi tas neskar. Vienkāršais cilvēks var mierīgi dzīvot
tālāk - kaut vai pārliecībā, ka «saulīt' vēlu vakarā sēžas
zelta laiviņā».
Bet Lieldienu apvērsums skar
katra cilvēka dzīvi. Tā ir zemestrīce. Un par tādu arī vēsta
Lieldienu stāsts.
Te jāievēro divas lietas.
Kā jau katrā, arī šajā, Lieldienu, zemestrīcē
kaut kas sabrūk, sagāžas un salūst. Un proti - sabrūk Jēzus Kristus
pretinieku vai, teoloģiski runājot, Kristus galvenā pretinieka –
Antikrista - cietuma mūri.
Ko šis Antikrists ar visiem
saviem palīgu palīgiem un kalpu kalpiem gribēja, mēs zinām: Viņi
gribēja Jēzu Kristu novākt, iznīcināt, un nevis kaut kā klusi,
bez trokšņa, nevis slepeni uzglūnot, uzpērkot slepkavas - slepenība
un piesardzība bija vajadzīga tikai tik ilgi, kamēr Jēzus nebija
apcietināts.
Tad jāuzmanās. Ej nu sazini
– varbūt šim Jēzum ir piekritēji. It īpaši pēc Palmu
svētdienas jāuzmanās. Tāpēc Jūdas pakalpojums ir ļoti noderīgs.
Bet tagad, kad Jēzus ir sagūstīts, tad vairs nav jākautrējas. Tad
tiek meklēta un arī panākta publicitāte, tieši un arī netieši
inscenēta Lielās Piektdienas izrāde pie zemes pārvaldnieka Poncija
Pilāta pils – sava veida performance - kliegšana, brēkšana
un tiepšanās.
Kāpēc viss tas vajadzīgs?
Pilāts saka: Ņemiet un
tiesājiet viņu jūs. Jūdi atbild: Mums nav tiesības nevienu
nonāvēt.
Tie taču ir meli. Lai nonāvētu
Stefanu, nekādu atļauju nevajadzēja. Un Stefana nogalināšana nav
vienīgais gadījums. Jaunā derība stāsta arī par citiem.
Bet Jēzu vajag pazemot, Viņu
vajag izsmiet, padarīt smieklīgu, Viņu vajag spīdzināt. Un te nu
Pilāts ar saviem leģionāriem izdara jūdiem lielisku pakalpojumu.
Pilāts liek Jēzu šaust. Leģionāri kronē šo jūdu ķēniņu ar
ērkšķu kroni, uz pleciem uzmet purpura mēteli - kareivja apmetni.
Leģionāri Jēzum sit pa galvu, spļauj virsū, un tad - krusta nešana,
gājiens pa pārpildītajām Jeruzalemes ielām. Svētku laikā saplūduši
ļaudis no visām pasaules malām. Tie visi to redz. Un tas tiek darīts,
lai to redzētu. Arī šīs brutālās un asiņainās izrādes turpinājums
Golgatas kalnā - krusta nāve, apglabāšana, durvju aizslēgšana,
aizveļot ieejai priekšā akmeni, zīmogs, kapa sardze.
Kādēļ tas vajadzīgs? Taču
tādēļ, lai Jēzus likvidācija būtu totāla. Viduslaikos Viņu būtu
sadedzinājuši, un pelnus izkaisījuši pa visiem vējiem. Citiem vārdiem,
visus drošības nosacījumus ievērojot, uzbūvēts cietums un cietumā
kaps. Nevar sacīt, ka nebūtu darīts viss, kas iespējams. Bet Lieldienu
rītā šī cietuma mūri ir sabrukuši, zīmogs atlauzts, akmens novelts,
sargi paralizēti un nobendētā Jēzus miesa kapā vairs nav. Tas ir
skandāls un sensācija vienlaikus.
Kristus ir augšāmcēlies.
Lieldienu zemestrīce izjauc
Antikrista nodomus un sagāž visus viņa plānus. Lieldienu rīts ir
Sātana kapitulācija, totāla un bez noteikumiem. Sensacionāla vēsts.
Bet zemestrīcei var būt arī
citādas sekas.
Kad Pāvilu un Silu apcietina,
smagi pārmāca un iemet cietumā. Un it kā ar to vēl nebūtu
diezgan, viņu kājas ir saslēgtas siekstā. Par bēgšanu tātad nav
ko domāt. Bet Pāvils ar Silu arī nemaz nedomā bēgt. Viņi lūdz
Dievu un dzied Dievam slavas dziesmas.
Tad kaut kas notiek. Viss cietums
sašūpojas, cietuma durvis atsprāgst vaļā un nokrīt arī cietumnieku
važas. Zemestrīce. Cietumnieki ir brīvi, viņi var mierīgi pazust.
Zinādams, kas viņam tādā
gadījumā draud un nešaubīdamies, ka cietumnieki ir aizbēguši,
cietuma sargs jau ir izvilcis zobenu, lai darītu sev galu. Tad ierunājas
Pāvils: Nedari sev nekā ļauna, mēs visi esam
šeit!
Zemestrīce sagāž, salauž,
izposta un nogalina. Bet zemestrīce var arī atvērt durvis un
saraut važas. Lieldienu zemestrīce ne tikai sagāž Antikrista cietuma
mūrus, Lieldienu zemestrīce atver arī durvis krustā sistajam un
kapā liktajam Jēzum Kristum.
Kristus ir augšāmcēlies!
Viņš dzīvo! Tā ir sensacionāla vēsts, vissensacionālākā
vēsts, un to nes ne tikai kādi neidentificēti un neidentificējami
vīri spīdošās drēbēs, par to stāsta ne tikai dažas vārdā
sauktas un nesauktas sievietes, to apliecina ne tikai Bībele un Bībeles
Sīmanis Pēteris, saukts arī Kēfa, un «tie divpadsmit» un tie «500
brāļi» no kuriem Pāvila laikā daudzi ir vēl dzīvi, to apliecina
ne tikai «Jēkabs un visi apustuļi» un kā pats pēdējais Pāvils.
To apliecina pati dzīve un
tu pats.
Vienu brīdi Viņš bija krustā
sists, nomiris un aprakts, bet nu Viņš ir augšāmcēlies.
Un kamēr Kristus runā, Viņš
ir dzīvs.
Un kur ir tādi vīri kā
Kēfa un Sila, tur Hērods un Poncijs Pilāts neko nepanāks. Protams,
viņiem ir vara. Viņi «nosaka toni». Bet, ja Kristus ir dzīvs manī,
tevī, Kristus draudzē, tad viņi neko nepanāks.
Gavēņa laikam tuvojoties...Agris Sutra
Pelnu trešdienā, 2009. gada 25. februārī plkst. 18.00
Lectio divina jeb dievišķā lasīšana Apustulis Pāvils ticīgos pamāca: "Netopiet šim laikam līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā." (Rom. 12:2)
Liela nozīme prāta pārveidošanai Kristus prāta līdzībā ir kctio divina
- Svēto Rakstu dievišķajai lasīšanai. Tās pamatā ir Svēto Rakstu
lasīšana, nevis lai analizētu, bet lai sastaptos ar Bībeles tekstu
lūgšanā. Lasīšana tiek praktizēta lēnā, meditatīvā, klusā, tomēr
sadzirdamā balsī. Šo garīgo disciplīnu plaši piekopa Baznīcā daudzus
gadsimtus, un mūsdienās tā atkal tiek ieteikta un lietota arvien
biežāk. Lectio divina veido četri soļi: Lasīšana (Lectio}; Apcere (Meditatio); Lūgšana (Oratio); Atrašanās Dieva klātbūtnē (Contemplatio).
Lasīšana (Lectio)
Lectio
divina sākas ar ieklausīšanos "ar mūsu sirds ausīm", kā uz to mudināja
Sv. Benedikts. Līdzīgi pravietim Elijam, kurš klausījās Dieva klusajā,
lēnajā balsī. Šī balss, kas aizskar sirdi, ir Dieva Vārds. Ieklausoties
mēs koncentrējamies uz Dieva klātbūtni. Seno praviešu uzruna Dieva
tautai bija: "Klausies, Israēl!"Tāpēc kctio divina sākumā ir jānorimst.
Tad var pāriet pie pirmā sola - lasīšanas, kas ir godbijības pilna
ieklausīšanās Dieva Vārdā. Jālasa lēni, ar pilnu uzmanību, uztverot
vārdu, frāzi vai teikumu, kas visvairāk uzrunā. Apcere (Meditatio)
Saņemtais vārds, kas mūs īpaši uzrunājis ir kā aicinājums to
apcerēt. Līdzīgi to darīja Sv. Jaunava Marija, atbildot uz eņģeļa
Gabriēla pasludinājumu. Viņa eņģeļa vārdus "paturēja prātā, tos
pārdomādama savā sirdī". Dieva Vārds jāuzņem sevī, tas jāatceras, un,
klusi pie sevis atkārtojot, jāļauj tam, iedarboties uz mūsu domām,
cerībām, atmiņām. Dieva Vārds kļūst par Dieva Vārdu mums personiski.
Lūgšana (Oratio)
Lūgšana
ir kā saruna ar To, kurš mūs mīlestībā uz šo sarunu ir uzaicinājis.
Lūgšana ir arī kā upuris, kurā atdodam Dievam paši sevi - gan labo, gan
slikto mūsos. Lūgšanā ļaujam, lai meditācijā saņemtais vārds mūs
aizskar un pārveido. Kā Euharistijā tiek pienesti maize un vīns, lai
tie iegūtu jaunu būtību, tā Dievs lectio divina uzaicina mūs nodot
Viņam visu un atkārtot pār to dziedinošo vārdu.
Atrašanās Dieva klātbūtnē (Contemplatio)
Pēdējais
lectio divina solis - kontemplācija. Kontemplācijā mēs vienkārši
atpūšamies jeb atdusamies Dieva klātbūtnē, kurš mūs uzaicina pieņemt
Viņa pārveidojošo pieskārienu. Ikvienam, kurš dziļi mīlējis otru
cilvēku, ir zināmi brīži, kad attiecībās vārdi vairs nav nepieciešami.
Līdzīgi ir ar mūsu attiecībām ar Dievu. Klusa bezvārdu atdusa Tā
klātbūtnē, kas mūs mīl, kristīgajā tradīcijā tiek saukta par
kontemplāciju. Lectio divina ir arī brīnišķīgs veids, kā iekļauties
Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību.
Kristus ir augšāmcēlies!
Agris Sutra,
Kristus draudzes mācītājs
Un, kad sabata diena bija
pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome
pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu.
Un pirmajā nedēļas dienā
ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā
starpā: «Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?» Un paskatīdamās
tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija
ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli
pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās.
Viņš tām sacīja: «Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes,
kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav
šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait
to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz
Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā
Viņš jums ir sacījis.» Un tās izgāja
ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas,
tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.
(Marka 16:1-8)
Kristus ir augšāmcēlies!
Jau tūkstošiem gadu katrs, kas ar šo labo vēsti saskāries, steidz
Lieldienu rītā sveikt otru un atbildēt Patiesi augšāmcēlies!
Tie ir lielākie svētki kristīgajā pasaulē, kurus katru gadu svin
visās tautās un visās zemēs. Nu jau daudzus gadus arī pie mums
tās ir brīvdienas. Alelujā saucieni, dziesmas - diena, kas nekur
un nevienam nav līdzīga citām gada dienām un ceru, ka arī tev.
Marka evaņģēlijā šis
pirmais Lieldienu rīts ir aprakstīts savādāk. Šī ir trešā diena
pēc Kristus krustā sišanas, un Kristus izmocītās, asiņainās miesas
ir nedzīvas guldītas kapā. Mācekļi ir paslēpušies, Jūda ir darījis
sev galu, sēras, skumjas visiem, kas ticēja Jēzum kā Mesijam un
Glābējam. Marks apraksta šo rītu ar sievietēm Mariju Magdalēnu
un Mariju, Jēkaba māti un Salomi. Taču šīs dienas rītu arī Marks
apraksta tāpat - ar bailēm, izbrīnu un bīšanos - tās izgāja
ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas,
tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.
Katrs no mums piedzīvojis
šoka, sēru un tādus savas dzīves mirkļus brīžus, kuros jūtamies
pievilti, atstāti, pamesti, pie zemes noliekti. Brīžus, kad sāpes
mūs pārsteigušas slimnīcas uzgaidāmajās telpās, kad par nelaimi
uzzinām no policijas ziņojuma - vēl līdz galam neaptverdami vēsti
par nelaimes gadījumu, tuva cilvēka nāvi un zaudējumu – uz visiem
laikiem. Katrs ir bijis situācijā, kad prognozes nesola neko labu,
kad nekas vairs nav glābjams, kad mūsu otrā puse ir pieņēmusi lēmumu
aiziet vai esam atlaisti no darba. Tad nav nekāds pacilāts svētku
noskaņojums, neskan alelujā saucieni un nav iemesla svinībām. Mūsu
dzīve šķiet sasista lauskās, esam neapmierināti, dusmīgi, jūtamies
nodoti un nesaprasti. Tādos brīžos Lieldienas ar savām prieka gavilēm
mums šķiet tālas un neaizsniedzamas.
Arī Marks sāk šo stāstu
it kā ar vilšanos, bet ar to viss nebeidzas. Šīm sievietēm ataust
jauns apvārsnis, jauns ceļš, jauna dzīves jēga. Nebīstieties!
Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā
sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav
šeit! Vārdi, kas liek meklēt ne tur, kur parasti – ar aptumšotu
skatu, savu parašu, ieradumu un stereotipu valgos esam meklējuši,
gaidījuši un nesagaidījuši. Ir cita, pilnīgi jauna, neaptverama
ziņa, ko piedzīvot, izdzīvot pašiem un ar ko dalīties ar citiem.
Nāves vairs nav, mirušā nav, zaudējuma nav, ir tikai uzvara Viņā,
ja esam ar Viņu, esam tur, kur Viņš ir. Cik dzīves
nav pazaudētas, sabradātas, izjauktas un postītas, bieži – ar
saviem spēkiem, ja zaudējam ticību, cerību, mīlestību. Augšāmceltais!
Ar Viņu visas lietas skatāmas jaunās krāsās, jaunā spēkā, ar
jaunu mērķi.
Šī Viņa piedodošā,
izpērkošā mīlestība dāvā mums nebeidzamas lieldienas, lai arī
kādas problēmas, kritienus un vilšanos mēs nebūtu piedzīvojuši.
Arī ar ikdienas krustiem, kas jānes, kuros dažreiz kaut kam mūsos
jānomirst, lai atkal celtos jaunai dzīvei. Lai mēs, ar jaunu skatu
un spēku kopā pulcēti, dziedināti, nezaudētu šo uzvaras prieku,
un spētu tajā dalīties ar citiem. Ko pēc tam, savā jaunajā pieredzē,
iesākumā vēl gan bailēs, Lieldienu rītā dara sievas.
Tas ir tikpat vienkārši,
cik apbrīnas vērts, ka cilvēks, simtgadīga vecvecmāmiņa, kas dzīvo
šādu dzīvi jau šajā pasaulē, var aiziet mierā ar smaidu un viņas
pēdējie vārdi var būt par to, ka mamazmeitiņas lūpukrāsa tomēr
ir pārāk spilgta. Cilvēks, kas: Kā viltnieki un tomēr patiesīgi;
kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā
mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā
pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā
noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā
nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā
tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.
(2. Kor 6: 9)
Nebeidzamais Lieldienu paradokss.
Kam ir šis prieks, tam jebkurā situācijā radīsies risinājums,
būs uzvara un rezultātā – prieks. Vēlu arī jums sajust katrā
solī šo dziļo, pastāvīgo Dieva klātbūtni augšāmceltajā Kristū,
lai mēs dzīvi izdzīvotu, ne tikai kustētos. Kristus ir augšāmcēlies.
|