Agris Sutra

Pasauli laiku pa laikam satrauc sensacionālas vēstis. Varam iedomāties, kādu  uztraukumu un saviļņojumu radīja ziņa, kad Galilejs un Koperniks pasludināja, ka zeme ir apaļa un riņķo ap sauli. Kas par iespējām! Pasaule pēkšņi bija kļuvusi plašāka, bagātāka un - noslēpumaināka.

Pirmais «sputņiks»,  vēlāk -  satelīti,  cilvēks nolaidies uz Mēness. Dzīve uz Marsa, Venēras… Par to raksta, par to runā. Tās bija un ir sensācijas.

Bet visu sensāciju sensācija ir paziņojums: Kristus ir augšāmcēlies! Tas ir apvērsums.

Zeme ir apaļa un riņķo ap sauli — tas arī ir apvērsums, bet kur – zinātnē, atsevišķa cilvēka dzīvi tas neskar. Vienkāršais cilvēks var mierīgi dzīvot tālāk - kaut vai pārliecībā, ka «saulīt' vēlu vakarā sēžas zelta laiviņā».

Bet Lieldienu apvērsums skar katra cilvēka dzīvi. Tā ir zemestrīce. Un par tādu arī vēsta Lieldienu stāsts.

Te jāievēro divas lietas. Kā jau katrā, arī šajā, Lieldienu, zemestrīcē  kaut kas sabrūk, sagāžas un salūst. Un proti - sabrūk Jēzus Kristus pretinieku vai, teoloģiski runājot, Kristus galvenā pretinieka – Antikrista - cietuma mūri.

Ko šis Antikrists ar visiem saviem palīgu palīgiem un kalpu kalpiem gribēja, mēs zinām: Viņi gribēja Jēzu Kristu novākt, iznīcināt, un nevis kaut kā klusi, bez trokšņa, nevis slepeni uzglūnot, uzpērkot slepkavas - slepenība un piesardzība bija vajadzīga tikai tik ilgi, kamēr Jēzus nebija apcietināts.

Tad jāuzmanās. Ej nu sazini – varbūt šim Jēzum ir piekritēji. It īpaši pēc Palmu svētdienas jāuzmanās. Tāpēc Jūdas pakalpojums ir ļoti noderīgs. Bet tagad, kad Jēzus ir sagūstīts, tad vairs nav jākautrējas. Tad tiek meklēta un arī panākta publicitāte, tieši un arī netieši inscenēta Lielās Piektdienas izrāde pie zemes pārvaldnieka Poncija Pilāta pils – sava veida performance - kliegšana, brēkšana un tiepšanās.

Kāpēc viss tas vajadzīgs?

Pilāts saka: Ņemiet un tiesājiet viņu jūs. Jūdi atbild: Mums nav tiesības nevienu nonāvēt.

Tie taču ir meli. Lai nonāvētu Stefanu, nekādu atļauju nevajadzēja. Un Stefana nogalināšana nav vienīgais gadījums. Jaunā derība stāsta arī par citiem.

Bet Jēzu vajag pazemot, Viņu vajag izsmiet, padarīt smieklīgu, Viņu vajag spīdzināt. Un te nu Pilāts ar saviem leģionāriem izdara jūdiem lielisku pakalpojumu. Pilāts liek Jēzu šaust. Leģionāri kronē šo jūdu ķēniņu ar ērkšķu kroni, uz pleciem uzmet purpura mēteli - kareivja apmetni. Leģionāri Jēzum sit pa galvu, spļauj virsū, un tad - krusta nešana, gājiens pa pārpildītajām Jeruzalemes ielām. Svētku laikā saplūduši ļaudis no visām pasaules malām. Tie visi to redz. Un tas tiek darīts, lai to redzētu. Arī šīs brutālās un asiņainās izrādes turpinājums Golgatas kalnā - krusta nāve, apglabāšana, durvju aizslēgšana, aizveļot ieejai priekšā akmeni, zīmogs, kapa sardze.

Kādēļ tas vajadzīgs? Taču tādēļ, lai Jēzus likvidācija būtu totāla. Viduslaikos Viņu būtu sadedzinājuši, un pelnus izkaisījuši pa visiem vējiem. Citiem vārdiem, visus drošības nosacījumus ievērojot, uzbūvēts cietums un cietumā  kaps. Nevar sacīt, ka nebūtu darīts viss, kas iespējams. Bet Lieldienu rītā šī cietuma mūri ir sabrukuši, zīmogs atlauzts, akmens novelts, sargi paralizēti un nobendētā Jēzus miesa kapā vairs nav. Tas ir skandāls un sensācija vienlaikus.

Kristus ir augšāmcēlies.

Lieldienu zemestrīce izjauc Antikrista nodomus un sagāž visus viņa plānus. Lieldienu rīts ir Sātana kapitulācija, totāla un bez noteikumiem. Sensacionāla vēsts.

Bet zemestrīcei var būt arī citādas sekas.

Kad Pāvilu un Silu apcietina, smagi pārmāca un iemet cietumā. Un it kā ar to vēl nebūtu diezgan, viņu kājas ir saslēgtas siekstā. Par bēgšanu tātad nav ko domāt. Bet Pāvils ar Silu arī nemaz nedomā bēgt. Viņi lūdz Dievu un dzied Dievam slavas dziesmas.

Tad kaut kas notiek. Viss cietums sašūpojas, cietuma durvis atsprāgst vaļā un nokrīt arī cietumnieku važas. Zemestrīce. Cietumnieki ir brīvi, viņi var mierīgi pazust.

Zinādams, kas viņam tādā  gadījumā draud un nešaubīdamies, ka cietumnieki ir aizbēguši, cietuma sargs jau ir izvilcis zobenu, lai darītu sev galu. Tad ierunājas Pāvils: Nedari sev nekā ļauna, mēs visi esam šeit!

Zemestrīce sagāž, salauž, izposta un nogalina. Bet zemestrīce var arī atvērt durvis un saraut važas. Lieldienu zemestrīce ne tikai sagāž Antikrista cietuma mūrus, Lieldienu zemestrīce atver arī durvis krustā sistajam un kapā liktajam Jēzum Kristum.

Kristus ir augšāmcēlies! Viņš dzīvo! Tā ir sensacionāla vēsts, vissensacionālākā  vēsts, un to nes ne tikai kādi neidentificēti un neidentificējami vīri spīdošās drēbēs, par to stāsta ne tikai dažas vārdā  sauktas un nesauktas sievietes, to apliecina ne tikai Bībele un Bībeles Sīmanis Pēteris, saukts arī Kēfa, un «tie divpadsmit» un tie «500 brāļi» no kuriem Pāvila laikā daudzi ir vēl dzīvi, to apliecina ne tikai «Jēkabs un visi apustuļi» un kā pats pēdējais Pāvils.

To apliecina pati dzīve un tu pats.

Vienu brīdi Viņš bija krustā  sists, nomiris un aprakts, bet nu Viņš ir augšāmcēlies.

Un kamēr Kristus runā, Viņš ir dzīvs.

Un kur ir tādi vīri kā  Kēfa un Sila, tur Hērods un Poncijs Pilāts neko nepanāks. Protams, viņiem ir vara. Viņi «nosaka toni». Bet, ja Kristus ir dzīvs manī, tevī, Kristus draudzē, tad viņi neko nepanāks.