Lūdzu, piedodiet!
Pārpratuma dēļ Zvaigznes dienu galerijas
izvietojušās dažādās vietās,
bet to pārvietošana ir problemātiska.
Lūdzu, esiet pacietīgi un meklējiet!
Tepat vien ir... :)
Zvaigznes diena
Virsmācītāja, Dr. Theol., Baznīcas vēstures profesora
Roberta Feldmaņa (1910-2002)
sprediķis,
kas teikts Kristus draudzē
1999. g. 6. janvārī, Zvaigznes dienā
(Mt. 3, 13-17)
Šī diena kristīgajā draudzē – augsta, liela, skaista diena, pēdējā diena, kas noslēdz Ziemsvētku notikumus, kurā ir pieminēts, ka pie Mūsu Kunga un Pestītāja zvaigznes vadībā nāk Viņu pielūgt Austrumu gudrie.
Šai dienai kristīgā draudze ir atradusi arī vienu citu izskaidrojumu un pieminējuma veidu. Pavisam vienkārši Austrumu Baznīcā šo dienu sauc par kristību dienu. Un šinī dienā, vismaz Austrumu Baznīcas daļa, savās apcerēs, lūgšanās un pieminējumos piemin mūsu Pestītāja Jēzus Kristus kristīšanu. Šodien mūsu domas ir piesaistītas pie šīs Evaņģēlija vietas, kur Jēzus nāk no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa Kristītāja, kas ir kristījis ļaudis, kuri ir sanākuši no visas Jūdejas un Jeruzalemes, un bargi un noteikti skubinājis uz atgriešanos no grēkiem.
Jēzus nāk pie Jāņa Kristītāja. Jānis Kristītājs ir pārsteigts. Viņš taču bija redzējis un apliecinājis Jēzus godību un lielumu. Viņš prasa izbrīnā – kā tas var būt, ka Tu nāc pie manis? Man vajadzētu būt no Tevis kristītam. Un, kad mēs tā domājam, tad mēs arī sakām: jā, patiesi, Jānim Kristītājam zināmā mērā taču ir taisnība. Jēzus taču ir augstāks, cienīgāks par viņu, kuram Jānis nav cienīgs pat atraisīt kurpju siksnas. Jēzus nāk pie viņa un saka kādu nopietnu vārdu, kas mums atslēdz kaut ko daudz dziļāku nekā tikai šis notikums – «Tam visam tā pēc kārtas ir jānotiek.»
Pie Jāņa Kristītāja nāca visādi ļaudis – mēs evaņģēlijā to lasām. Tur bij patiesi grēcinieki, kas sajuta savu grēku smagumu, tur bij arī liekuļi un ziņkārīgie, kuri gribēja redzēt, kas šeit notiek, un saņēma no Jāņa Kristītājs bargus nosodījuma vārdus. Un nāca ļaudis, kas meklēja, burtiski runājot, šo savu grēku un no savas grēcīgās dabas nomazgāšanu.
Viņu vidū stājās Jēzus. Šis notikums ir īpašs Kristus godības atklājums. Savā ticības apliecībā mēs apliecinām Viņu kā Patiesu Dievu no Tēva godības nākušu un Patiesu cilvēku no Jaunavas Marijas piedzimušu. Jēzus Kristus tai pašā laikā ir Dieva sūtnis un Dieva lielā uzdevuma nesējs Tēva pilnvarā, Tēva spēkā un Tēva godībā, un Jēzus tanī pašā laikā ļaužu vidū. Ko nozīmē šī Viņa nokāpšana? Vai tā ir vienkārši tāda draudzības zīme, ka Viņš, apzinādamies savu godību, zināmā mērā arī iejaucas šo grēcinieku, šo liekuļu, šo dažādo cilvēku vidū, kā tas tagad kādreiz cilvēkiem ir modē – ka augstāki ierēdņi, vai pat valdnieki kādreiz iejaucas tirgus pūlī, ļaužu vidū, lai rādītu, ka viņi arī ir zināmā mērā vienoti, šiem ļaudīm.
Nebūt ne, tas nav Jēzus ceļš. Mēs apliecinām Jēzu, ticības apliecinājumā – Patiess Dievs no Patiesa Dieva un Patiess Cilvēks no Jaunavas Marijas dzimis.
Šīs divas piederības. Viņa pilnā piederība šai pasaulei, šai vienai tautai, no kuras vidus bija cēlusies Marija un tāpat daudzi, kas ap viņu pulcējās. Viņš ir viens no šīs tautas, līdzi turēdams viņas iestādījumus, būdams paklausīgs visās pamācībās, tempļa apmeklējumos un lūgšanās. Viens ar šo gaidītāju tautu. Arī Viņš tai pieder – tā ir Viņa dabas viena daļa. Visās lietās līdzīgs mums, kā saka apustulis, tikai bez grēka. Šī viena lieta atšķir Viņu, bet citādi Viņš ir cilvēks starp cilvēkiem. Viņš patiesi tāds mūsu priekšā arī parādās, mēs Viņu redzam izsalkušu un izslāpušu, mēs Viņu redzam nogurušu, ka Viņš meklē iespēju atdusēties un atpūsties. Mēs Viņu redzam staigājam, tāpat kā visi pārējie gāja kājām garos ceļus pa Jūdeju, pa Samarijas ceļiem. Patiess cilvēks visu cilvēku vidū – lai varētu iežēloties, lai varētu būt viens no viņiem, dzīvotu un dziļi saprastu, dziļi iežēlotos par to badu, ko cilvēka daba nes kā savu grēku nastu, kā savas sāpes, kā savu nelaimi.
Un tāpēc Viņš saka Jānim Kristītājam – lietām ir jānotiek pēc noteiktas kārtības. Viņš nāk pie Jāņa kā jūdu tautas loceklis, kā viens no viņu vidus, līdzīgs viņiem visās lietās, tikai bez grēka. Un tanī pašā laikā blakus stāv dievišķā godība. Jānis Kristītājs to viņam bij apliecinājis. Jānim Kristītājam to jau bija Dievs Svētajā Garā no debesīm liecinājis. Brīdī, kad Jēzus izkāpj no ūdens, debesis atveras. Atskan Tēva paustā liecība – šis ir Mans Mīļais Dēls. Ar šo brīdi Jēzus ieiet jūdu tautā kā, pirmām kārtām, pie tās sūtītais, kā tas, ko jūdu tauta bij gaidījusi. Tā vienīgā kvēli, dedzīgi, nepacietīgi un ar ilgošanos gaidījusi uz pestīšanu, nemācēdama saprast, kā tas varētu notikt, ka Debesis atvērsies un nonāks lielais iepriecinājums, lielais salīdzinājums. Viņš ir dzīvojis visam tam līdzi, Viņš pieder visam tam, bet Viņš nav tikai gaidītājs, Viņš nav tikai cerētājs. Viņš ir piepildītājs. Šeit Jēzus apliecina, ka Viņš saņem tās lietas, kurām tagad ir jānāk kā Dieva lielajai žēlastībai, kā Viņa vienreizīgajam darbam pie Izraēļa un pāri pār Izraēli visā pasaulē. Tas ir vienreizīgais Pestītāja izlīdzinātāja darbs, kas sākās pie šīs gaidītājas tautas, caur tās locekļiem un caur šo Vienu, kas ienāk Izraēļu tautā it kā viens no viņiem.
Tomēr Viņš ir kaut kas cits. «Redzi, Mans mīļais Dēls!» Arī pārējā visa pasaule tagad atskārst, ka šis Viens, kas bija viens no viņiem un kas arī ir nebija viens no viņiem. To viņi neaizmirst un vienmēr saka: «Redzi, vai visa Viņa ģimene, visi viņa brāļi un māsas nav mūsu vidū? Vai viņš nav šī namdara dēls?» Viņi redz Viņu tikai kā vienu no savas tautas, savas kopības locekļiem. Taču Debesis dod Svētā Gara zīmi. Viņš ir kaut kas cits. No šīs vietas sākas Viņa gājums, Viņa staigājums pa Jūdejas un Samarijas ceļiem, sākas Viņa pasludinājums, Viņa dziedināšana, sākas tas ceļš, kas ar katru soli tuvina Viņu lielajam, pilnīgajam uzdevumam. Viņš kā upura ziedojums nāk Visaugstākā priekšā ar savas dzīvības upuri, lai ar to darītu lietas, kuras sniedzas tālu pār Izraēli un pāri pār cilvēku domām un prātu.
Un, kad atklājas Viņa godība, kad mēs lūkojamies mūsu Pestītāja gājumā, tad mēs varam sacīt: jā, mēs patiesi redzam tikai cilvēku, viņš patiesi viens ir tāds kā mēs, kas pazīst ir nogurumu, ir sāpes, kas pazīst arī ceļa grūtības un izsalkumu, jā, Dievs ar mums. Taču no šī viena nāk kāds apliecinājums katrai dvēselei, katrai acij, kas vērīgi lūkojas un nepaiet garām. Kas Viņš tāds, ka Viņam vētra un viļņi paklausa, ka Viņš vētras laikā, pieceldamies laivā, apsauc vētru? Vai Viņš ir tikai tas, ko mūsu acis redz? Vai Viņš ir tikai tas, kas, paņēmis divas maizes, tās izdala 5 tūkstošiem – tā ka visiem tika, un nevienam nepietrūka. Kā viņa tukšajās rokās tas varēja nākt? Vai Viņš tiešām ir tikai viens no mums – tas pats, kas mēs? Visā savā cilvēcīgajā staigāšanā mēs nepārtraukti saskaramies – nē, tie nav cilvēka darbi, nē, tas nav cilvēka spēks. Aiz šī cilvēka, kas it kā ir viens no mums, aiz šī cilvēka vai šinī cilvēkā ir kas tāds, kas liek viņa priekšā krist ceļos un sacīt – Mans Kungs un Mans Dievs.
Šajā zīmīgajā dienā, kurā mēs redzam šo šķirtni, kuru parasti neapzināmies, kurai ejam garām, to it kā nemaz nemanīdami, nepieņemdami, Pestītājs ienāca mūsu vidū nevis kā nepazīstams gars, bet kā viens no mums.
Tomēr ne tikai viens no mums. Cauri miesīgajai dabai, Viņa miesīgajam izskatam cauri, debesu mirdzums, dievišķais spēks un godība sevi apliecināja. Āmen.
|
