Ir
nakts. Stāvu pļavas vidū, visapkārt lauki un meži. Virs galvas skaidra debess
un mēness tik spožs, ka vēl drusku un būtu grūti tajā skatīties. Tas izgaismo
debess jumu ar blāvi dzeltenu gaismu, piedodot zvaigžņotajām debesīm reālu bezgalības
sajūtu. Gaisma no mēness ir tik spoža, ka izgaismo pļavu kā skatuvi un koki met
ēnu kā dienā no saules gaismas.
"Iet diena no dienas, līdz beidzot tu atceries, ka pie senā nostāsta palicis viens nepateikts vārds. Saka, kas lemts, tam notikt, un tagad ir jāslīkst neziņā, vai darīts pareizi un pateikts viss, vai nepateikts vārds ir palicis.
lgu laiku, ļoti ilgu laiku, es dzīvoju svešumā, nevis tālu no dzimtenes, ne no draugiem, ne radiem, tas bija citādāks svešums. Šajā svešumā nebija ticības mūsu Kungam.
Dzirdot šos Bībeles vārdus, es allaž esmu iztēlojusies sevi tā pērļu kaisītāja lomā. Kaisītāja un izvērtētāja, kuram tās var dot, bet kuram vēl nevar. Tāda cienīga loma. Bet šoreiz gribētos mazliet pievērsties rukšiem.
ēs ticam, kāds mums reiz stāstīja, ka mūsu īstās mājas esot Debesīs. Mēs ticam, jo tā stāv rakstīts, ka Kristus mūs ir atpircis, lai mēs būtu brīvi. Es arī ticu! Tātad man un tev ir dāvātas debesis un spārni. Kā taureņiem. Vai kā eņģeļiem. Un kāda klusa balss man saka: – „Lido!” Bet es nelidoju. Es rāpoju. Es neesmu viegla. Es esmu smaga. Es nevaru pacelties gaisā. Varu tikai palekties un smagi nokrist atpakaļ. Vai tiešām man ir debesis un spārni? Varbūt vienīgi kādreiz būs? Kaut kad – tālā un nenoteiktā nākotnē. Bet kāda klusa balss man neatlaidīgi saka: – „Lido!”
īrietis sēdēja upmalā un
neatlaidīgi raudzījās ūdenī. It kā gribēdams tur saskatīt kaut ko vairāk nekā
gaismas atspulgus, nelielus vilnīšu, netīru putu klucīti, kas nez no kurienes,
lēni griezdamies, peldēja garām. Tas bija tikai atavisms, viņš to zināja, kas
tūkstošiem gadu ilgi neskaitāmām paaudzēm, lika, lūk, tā sēdēt un blenzt
kustīgajā, mūžam mainīgajā klājienā tur, lejā. Tā nebija tā upmala, kas viņa
pirmatnējiem senčiem – ar zaļu biežņu visapkārt, ar dīvainām un ierastām
skaņām, ar smaržām un krāsām, ar milzīgu dzīvnieku siluetiem. Tā bija akmenī
kalta krastmala, viņam aiz muguras pa asfaltu riepas klusi švīkstināja
trolejbusi, autobusi, automobiļi – lielas pilsētas modernie un bīstamie zvēri.
