Dzīve sastāv ne tikai no svinīguma, nopietnības, grūtībām. Ik uz soļa sastopamies arī ar visādiem negribētiem pārpratumiem, kas liek pasmaidīt, ja vien tie tiek uztverti ar labestību.
Šis un tas ik dienas notiek arī mūsu draudzē, par daudziem gadījumiem pasmaidām, bet pēc mirkļa tos jau piemirstam.
Dzīvē vajag daudz vairāk smaidīt, par dzīvi vajag priecāties.
Lūk, šādas te domas šaudījās galvā, lai es attaisnotu savu vēlmi uzrakstīt zemāk lasāmās rindas. Bet īstenībā man gribas, lai lasītāji pasmaidītu un gaiņātu prom īgnumu, ja nu gadījumā viņiem tāds būtu piezadzies.
Notikumiem bagāts notikums
Mācītājs Varis Bogdanovs teic sprediķi. Kā jau allaž – viss rit gludi, līdz viņš nonāk līdz rezumējumam. Ar teikuma sākumu viss kārtībā. Varis svinīgi saka: “Un tā mēs visi kopā varam secināt, ka tas ir notikumiem bagāts…”
Šajā brīdi Varis saprot, ka nu nav labi. Vajadzīgais vārds “notikums” jau ir izlietots. Ko nu? Iestājas pauze. Par to, ka Varis intensīvi meklē sinonīmu, liecina gan stipri ieilgusī pauze, gan pa telpu klīstošais izmisīgais skatiens, gan arī uz pieres pēkšņi izveidojušās piecas garās krunciņas, kas stipri atgādina līnijas nošu rakstīšanai.
Visi saprot situācijas nopietnību. Nu jau daudzi desmiti cilvēku saspringti domā – kāds gan nosaukums derētu tam, kas sevī ietver daudzus notikumus. Nav šaubu – ja kaut vienam kas derīgs iešautos prātā, viņš noteikti steigtos talkā.
Situāciju atrisina pats Varis, teikdams: “… notikums”. Visi atviegloti uzelpoja. Un tagad nu latviešu valodā izveidojies jauns jēdziens: “Notikumiem bagāts notikums”. Nav šaubu, ka tas kļūs populārs.
Ērta sēdēšana
Kāda dievkalpojuma starpbrīdī, kāds kungs ārkārtīgi laipni uzrunā blakus sēdošo dāmu: “Vai jūs nebūtu tik laipna, un nevarētu uz mirklīti piecelties un tad atkal apsēsties?”
Kaut arī dāma ne skaņu neizdveš, viņas skatiens ir tik daiļrunīgs, ka bez liekas skaidrošanas saprotams, ka viņa domā: “Kāpēc jums tik jocīgas izdarības vajadzīgas?”
Uz šo neizteikto jautājumu kungs sniedz paskaidrojumu: “Redziet, tad es varētu paņemt savu cepuri!”
Nu ir dāmas kārta uztraukties: “Kā? Vai tad es sēžu tai virsū?”
“Tā sanācis,” kungs rimti rezumē.
Nu dāma pietrūkstas kājās, kungs paņem savu cepuri un ņemas to ar roku gludinādams.
“Nekāda vaina,” – tāds ir abu secinājums.
Un dāma vēl piebilst: “Bet sēdēšana bija ļoti ērta”.
Kurš te ir galvenais?
Tas notika labi sen – pirms vairākiem gadiem, kad mūsu baznīca no visām pusēm vēl nebija tik sniegbalta, kā tagad. Tolaik ārsienas vēl bija robainas, negludas, jo atjaunošanas process tikko kā bija sācies. Par tā norisi tolaik gādību bija uzņēmies mācītājs Gundars Bērziņš. Par baznīcas ārskatu vēl tikai diskutēja, un man radās ideja uzaicināt mākslinieku Jāni Galdiņu izveidot krāsojuma projektu, jo viņš jau vairākām celtnēm bija piešķīris cēlu izskatu. Šeit tik piebildīsim, ka projekts ir gatavs, bet vai to realizēs – tas vēl spriežams jautājums. Košais baltums visiem ļoti iepaticies.
Tajā dienā, kad bija paredzēts mākslinieku iepazīstināt ar veicamo uzdevumu, pie baznīcas satikāmies visi trīs. Kad vismaz trīsreiz namam bijām apgājuši riņķī, mākslinieks gribēja redzēt iekštelpas.
Gundars Bērziņš nu kļuva nelaimīgs: “Vienīgās atslēgas ir Rasmas kundzei, bet viņa uz pāris stundām aizgājusi. Nevienam citam atslēgu nav.”
Gundars piedāvāja vienīgo iespēju – viņš ieslēdza visas gaismas, un ieteica skatīties pa matēto durvju rotājuma šauro spraudziņu. Ja skatās ar vienu aci, bet otru aizžmiedz ciet, kaut ko jau saredzēt var. Mākslinieks stāvēja pie vienām durvīm, mainīja acis un spraudziņas, bet mēs ar Gundaru pārmaiņus pūlējāmies pie blakus durvīm.
Pēc laba laika, kad likās – nu viss ir kārtībā, pamanījām, ka mums aiz muguras stāv celtnieku brigadieris – ražens, korpulents vīrs ar javu notraipītā kombinezonā. Viņš, sakrampējis rokas uz apaļā vēdera, virpināja abu roku īkšķus, bet omulīgo seju rotāja labsirdīgs smaids.
“Vai tad iekšā negribēsit ieiet?” viņš gribēja zināt.
“Gribētu, bet atslēgas taču nav,” - Gundars skaidroja.
“Nu tad es jūs ielaidīšu,” vīrs ne tikai izskatījās, bet arī bija laipns.
“Kā”, - Gundars uztraucās ne pa jokam, - “Es taču stingri esmu noteicis, ka atslēgas nevienam nedrīkst dot.’”
“Man drīkst. Es te esmu galvenais”, - vīrs pašpārliecināti teica.
“Nē, es te esmu galvenais,” Gundars Bērziņš mēģināja glābt kas glābjams.
Vīrs ar visu raženo stāvu pagriezās pret Gundaru Bērziņu un pamācošā balsī, kas necieš nekādu pretim runāšanu, paskaidroja: - “Redziet, ja jūs būtu galvenais, jums būtu atslēgas. Bet jums to nav. Toties man atslēgas ir. Tātad es esmu galvenais.”
Pēc tam viņš pārprasīja: - “Skaidrs?”
Nu skaidrs, ka skaidrs.
Gundars saguma, un baznīcas tālākās apskates laikā šis delikātais temats vairs netika skarts.
Trīsuļojošās rozītes
Visi allaž priecājas, cik mūsu baznīcā skaisti rotāts altāris. Ziedu krāšņums un daudzveidība allaž jūsmina.
Taču vienu reizi visus īpaši pārsteidz vēl nebijuši skaistas sīkas rozītes uz ērģelītēm. Dāmas pēc tam sajūsmā dveš:
“Bet cik tās rozītes smuki trīsuļoja spēlēšanas laikā!”
Toties ērģelnieks Jānis Kaijaks lietu skaidro pragmatiski:
“Trīsuļoja ta’ trīsuļoja! Bet tā smagā vāze pēc katras patrīsuļošanas brauca manā virzienā. Jo zemāki toņi, jo ātrāk! Visu laiku baidījos no puķūdens plūdiem. Baidījos gan par savu uzvalku, gan par notīm, gan klaviatūru arī!”
Neciešamā smirdoņa
Divi eleganti džentlmeņi pirms kopējās kafijas dzeršanas aiziet laukumiņā starp baznīcu un malkas šķūnīšiem uzvilkt kādu dūmu.
Abi lielās, ka vienam par otru lepnākas cigaretes: “Štrunts par cenu, toties smalkas!”
Tajā brīdī vējš sagriežas un pīpētājus ietin biezi dūmi no skursteņa – kamīnā kāds samircis bluķis cīnās ar degšanu. Nupat pienākusī dāma zobgalīgi brīnās: “Kādus draņķus jūs te ļuļķējat, ka tik neciešama smaka?”
Augumu starpība
Ja atceraties, mūsu baznīcas kādreizējā ērģelniece Una, kas tagad studē ASV, ir samērā gara lēdija. Augumā īsais Andrejs viņu vienreiz apceļ:
“Sakiet, lūdzu, vai jums galva nereibst, ja tā atrodas tik ārkārtīgi augstu virs zemes!” Una itin neko nevar izdomāt, ko atbildēt.
Paiet nedēļa. Nākamajā svētdienā, stāvot uz kāpņu augšējā pakāpiena, viņa zobgalīgi jautā Andrejam: “Nu, kā jums tur pa apakšu iet?”
"Viņa ir vienīgā!"
(Pilnīgi izdomāts gadījums smaidīšanas vajadzībām. Lūdzu, nemeklēt prototipus!)
Draudze rimti pulcējas uz dievkalpojumu.
Jau kādi pārdesmit klusējot sēž, katrs savu domu risinot.
Bet tad atveras durvis, un klusu jo klusu ienāk kāda pusmūža kundzīte ar pilnīgi perfektu frizūru, perfektu apģērbu un perfektiem apaviem. Ļoti gaumīga, un nekur ne mazākā nejaušā krociņa, pat katrs matiņš pieglausts un ieveidots atbilstoši frizūras ģenerālajai arhitektūrai.
Un, kaut arī kundzītes gaita ir klusa jo klusa, tomēr viņas ienākšana nepaliek nepamanīta. Viņas it kā gleznainā pārvietošanās piesaista pilnīgi acu skatienus gluži kā Ziemeļpols visu kompasu adatas.
Mātes iegrūž dunkas meitu sānos, čukstēdamas: „Un kas tev liedz censties?” Arīdzan puiši nervozi nolaiž acu skatus uz leju, gaidīdami kārtējo vecāku aizrādījumu. Skaidri redzams, ka augšminētās kundzītes ienākšana viņiem krīt uz nerviem. Tāpat var manīt, ka arī vecāka gadagājuma cilvēki nopūšas taisni vai pilnīgā bezcerībā.
Jūtot šo vispārējo un neviltoto apbrīnu, kundzīte kļūst aizvien pašapzinīgāka un pašapzinīgāka.
Kāds jaunpienācējkungs par to visu manāmi izbrīnīts. Cilvēciskā ziņkāre beidz vai nost. Viņš ar klusu, bet izteiksmīgu mīmiku vaicā tuvāk sēdošajai dāmai izskaidrojumu.
Tā atbild ar skaļu čukstēšanu: - Viņa ir vienīgais cilvēks, kas izlasījusi pilnīgi visu mūsu draudzes mājaslapu.
Virzienu sajaukšana
Pirms daudziem daudziem gadiem (kā pasakā) notika draudzes kopsapulce.
Apspriešana iet pilnā sparā, bet negaidīti draudzes priekšniece Benita Brūdere pielec kājās un vēršas pie visiem ar satrauktu uzrunu.
Izrādās, ka ir atnācis tās firmas priekšnieks, kas tagad baznīcas ēkai liks jauno jumtu. Un viņa izskaidro, ja jumta likšana ir tik svarīga lieta, ka viņa kādu laiku sapulcē piedalīties nevarēšot.
Un strauji dodas pa kāpnēm lejā uz kriptu.
Jautrību mīlošie draudzes locekļi it kā satraukti sauc: „Benita, Benita! Tur taču ir pagrabstāvs! Jumts ir pavisam citā – pretējā virzienā!”
Vēlāk izrādījās, ka kripta sadraudzības galdam kādu laiku būs slēgta, jo tur glabāsies jumtam paredzētie materiāli!
Bet tāpat arī izrādījās, ka jumts ir patiešām pilnīgi pretējā virzienā!
Labais klepus
2012. gada 29. aprīlī mācītājs Agris no kanceles aizlūgumos saka visai neparasti: "Dinai klepus iet labumā". Jānis kļuvis sirsnīgāks 2014. gada nogalē tik prišajam un mundrajam Jānim Turlajam - negaidīts un neparedzēts infarkts. Visi ļoti satraukti. Un tad jāgatavojas sirds operācijai, kas noritēja ļoti veiksmīgi un pēc dažām dienām Jānis jau atkal ierindā, it kā nekas nebūtu noticis. Draudzes locekļi tomēr vaicā: - Vai jūti arī kādas pārmaiņas? Uz to Jānis sirsnīgi atbild: - Pēc sirds operācijas esmu kļuvis vēl sirsnīgāks. Savlaicīgs brīdinājums 2015. gada 22. februāri. Kā mācītājs sprediķī brīdina par kārdinājumiem, kas tā vien meklē iespēju, kā negaidīti piezagties, tā uzreiz draudzes priekšniecei skaļi iezvanās telefons... Daudzi satraukti pagriežas pret Benitu. Diriģenta norādījums 2015. gada 4. janvārī draudzes mēģinājuma laikā diriģents Jānis Kaijaks satraukti sauc: - Kungi, nelaiž zemē, nelaiž zemē! Pēc mirkļa: - Netīri! Ļoti netīri! Smaidu lūpu kaktiņos allaž saglabā
