Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.

BĪBELES STUNDAS.

 

---

Holckirhenes māsu 

draudzes mājaslapa: 

http://www.holzkirchen

---

 

---

 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv

Izdrukāt 

Agris Sutra

Līdzība par dievnamu un dievnama apmeklējumu

Šajā vietā mēs redzam kādu pazīstamu ainu – līdzība par dievnamu un dievnama apmeklējumu, kur vienam ir drosme sēsties pirmā rindā un otram nav drosmes ienākt un sēsties pēdējā. Un katrs mēs atceramies to brīdi, kad pirmo reizi ienācām baznīcā. Laikam nav nedrošākas situācijas un daudzi teiks, ka nemaz nav tik viegli ieiet. Ir vajadzīgs kāds cilvēks, kas tevi paņem aiz rokas un ieved baznīcā. Kaut kas laikam atbaida, kaut kas rada nedrošības sajūtu, kurai nevar pārkāpt pāri. Tu nezini, ko tur darīt, kā uzvesties. Kad jāmetas ceļos, kad jāceļas, kad jādzied. Nedrošība. Bieži vien tā nāk no cilvēku šķirošanas labajos un sliktajos, pareizajos un nepareizajos. Un arī šo skatu mēs bieži vien esam piedzīvojuši. Dažs tevi uzskata par „biezo”, kurš ir nodrošināts, labklājībā dzīvojošs un cilvēka acu skatiens uz tevi vēršas, it kā no tevis gaidot. Cits turpretī sajūtas kā „bomzis”, necienīgs, netīrs. Un arī baidās vai kaunas ienākt kopā ar citiem. Bieži vien šādi vērtējoši skati ir pavērušies, un katrs ar savu pieredzi tos ir sajutis. It kā kāds gribētu teikt – paldies Tēvs, ka es neesmu tāds kā citi – laupītāji, laulības pārkāpēji, dzērāji.

Satikties ar cilvēku, nonākt saskarsmē ar cilvēku. Nezinu vai katram no jums ir bijis kāds cilvēks, kuru esat uzskatījuši par patiesi lielu. Pie kā jūs esat gribējuši pieiet, sasveicināties, pabūt viņa klātbūtnē, uzdot kādu jautājumu. Man tāds cilvēks bija profesors Feldmanis. Es biju daudz dzirdējis par viņu un gaidīju to mirkli, kad palaimēsies tikties, gatavoju jautājumus, par kuriem parunāt. Un tad šis lielais, pasaulē pazīstamais un respektētais cilvēks paskatās uz tevi ar pazemīgu un mīļu skatienu. Un visi jautājumi ir lieki. Īsti lieli cilvēki nekad neskatās ar vērtējošo skatienu no augšas. Īsti lieli cilvēki, Dieva acīm lieli cilvēki, vienmēr pazemojas paši. Viņiem nav jāiekaro kāds augstāks stāvoklis, viņi netiecas pēc atzinības un godināšanas. Viņi netiecas pēc šīs pasaules slavas, viņi meklē Dieva acis un to, kā Dievs raugās uz viņiem. Šajā vietā, domājot par cilvēku ienākšanu baznīcā, ienākšanu templī Dievu lūgt, mēs to skaudrāk piedzīvojam.

Kas bija farizejs? Viņš bija lajs, tautā ieredzēts reliģiozs cilvēks, rakstu pratējs, reliģiskās dzīves kultivētājs, morāli ētiska personība. Viņam tādam arī patika būt. Un šajā vietā, kad viņi Jēzus līdzībā abi divi ienāk Dieva namā, problēma nav tā, ka viens ir lielāks grēcinieks un otrs ir tīrāks cilvēks. Problēma ir lūgšanā. Un lūgšana ir cilvēka attiecības ar Dievu. Saruna ar Dievu. Lūgšana ir tas, ko tu elpo. Un, ja mēs salīdzinām šīs lūgšanas, tad redzam, ko dara farizejs - viņš sāk uzskaitīt savus labos darbus. Viņš sāk sevi salīdzināt ar citiem cilvēkiem.

Dažkārt mums nācies būt kopā ar cilvēku, kurš visu laiku runā tikai par sevi. Ja šādam cilvēkam uzdodam jautājumu par kādu citu, tad saprotam, ka viņam nav pat nojausmas par to, kā citiem iet. Viņš ir bijis pārņemts ar sevi. Un parasti šādam cilvēkam vairs neatrodas vieta nekam citam, arī Dievam ne.

Lūgšanas mērķis nav pabūšana ar sevi. Lūgšanas mērķis ir būšana ar Dievu, saklausīšana, ko Dievs domā par tevi, ko Dievs grib tev pateikt. Dzirdēt Dievu. Apustulis Jānis saka: „Kā tu vari mīlēt Dievu, ko tu neesi redzējis, ja tu nemīli savu brāli, ko tu esi redzējis?” To pārfrāzējot, varētu jautāt - kā tu vari dzirdēt Dievu, ja tu nedzirdi savu brāli? Lūgšana ir Dieva tuvums un klātbūtne, kuru mēs varam piedzīvot, ja mēs norimstam paši. Mēs atceramies no vēstures par daudzu tautu attieksmi pret valdnieku – viņa klātbūtnē nedrīkstēja pacelt acis uz augšu. Ir jāzemojas un jāraugās lejā. Pazīstamais notikums pie Siāmas ķēniņa, kad Anna pacēla acis un ķēniņš viņai jautāja – kā tu uzdrošinies pacelt savas acis augstāk nekā es skatos? Daudzreiz tāda uzdrīkstēšanās bija sodāma ar nāvi. Šajā demokrātiskajā pasaulē, kurā mēs nevienu negribam uzskatīt par kungu, kur nu vēl par Dievu, kur es pats esmu dievs, kas skatīs, vadīs un regulēs satiksmi pa dzīvi, mēs esam pazaudējuši šo pazemību.

Ir tāda anekdote: cilvēks nokļūst pie paradīzes vārtiem un Pēteris viņam jautā – tev ir jāsavāc 1000 punktu, ko tu esi labu darījis? Cilvēks sāk stāstīt, kā no mazotnes audzis ticīgā ģimenē ar lūgšanām trīsreiz dienā, piedalījies dažādos pasākumos. Pēteris atbild, ka pagaidām viņam ir tikai 327 punkti. Tad viņš vēl sāk atcerēties visas tās reizes, kad pārvedis kādu cilvēku pār ceļu, kādu piecēlis, izglābis. Pēteris saka – tev ir tikai 367. Un tad cilvēks saprot savu nespēju un saka – Dievs, esi man žēlīgs! Tieši. Uz to Pēteris atbild – 1000 punkti. Un tas ir tas mūsu dzīves ceļa gājums, pretēji farizejam, kas tādā veidā paliek nepiepildīts.

Kristus ar šo līdzību nav gribējis pateikt, ka mēs visi tagad pametīsim baznīcu, iesim laukā no dievkalpojuma plašajā pasaulē un domāsim – paldies Dievam, ka es neesmu tāds, kā tas farizejs. Ne salīdzināšanās ar cilvēkiem ir svarīgākais. Bieži vien šī pašpārliecinātība, šī staigāšana ar degunu gaisā, šī interesēšanās pašam par sevi un neizpētīšana, ko īstenībā Dievs par tevi domā, ir tā, kas noved mūs pie šiem sarežģījumiem, problēmām, ka mēs tiekam skarti. Pašpaļāvība un neuzmanība. Arī Jēzus Kristus pats piedzīvojis šādu skatu no malas no rakstu mācītājiem un farizejiem. Tie bieži vien viņu vērtēja visā, ko viņš runāja. Viņš bija pārpārēm skarts no cilvēku uzskatiem. Tas izpaužas viņa vārdos – ko ļaudis par mani runā, ko ļaudis saka, kas es esmu? Kā viņi mani redz? Un protams, ka farizejs, kurš ir gavējis divreiz nedēļā, kurš ir maksājis desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem, kurš ir izpildījis visu bauslību. Vai tur neslēpjas mūsu bailes – vai es pietiekami labi visu esmu izdarījis? Vai es varēju kaut ko darīt labāk? Vai tiešām es esmu samaksājis desmito tiesu? Vai tiešām es esmu piepildījis bauslību? Kurš no mums nepazīst šādas bailes? Un tad, kad kaut kas notiek, mēs sākam analizēt. Protams, mēs nevaram piepildīt bauslību. Mēs neesam spējīgi nevienu pašu dienu nodzīvot tā, kā mums vajadzētu nodzīvot, ja paļaujamies tikai paši uz sevi. Esi man, grēciniekam, žēlīgs! Bet mēs nevaram aiz tā slēpties un tikai teikt – esi man, grēciniekam, žēlīgs. Mēs nevaram ieņemt pareizo vietu un stāju un staigāt pa dzīvi kā grēcinieki. Ievērojiet – ne apžēlots grēcinieks.

Es gribētu vērst uzmanību – Jēzus ar šo līdzību nevēlas mums sludināt vieglu apžēlošanu, kas neko nemaksā. Mēs pazīstam vēl vienu bagātu muitnieku, vārdā Caķejs. Viņa dzīve pārmainījās. Jēzus runā par stāvokli un attiecībām, kādās nonākam, ja mēs veidojam šīs attiecības. Attiecības nekad nevar izveidoties pašas par sevi, ja mēs tās nekopjam. Un Jēzus šeit saka, kā tas ir – veidot attiecības ar Dievu. Ja mēs veidojam attiecības, tad ko mēs domājam par Kristu? Bieži vien mēs uzmālējam bildi, kurā nav dzīvības. Jēzus tiek parādīts kā tikumiska, ētiska personība. Jēzus ir dzīvs, Viņš deg kā uguns, Viņš aizsvilina visu, kas ir Viņam apkārt. Viņam seko, iet līdzi un nepagurst. Cilvēki aizmirst visu – atstāj savus mitekļus, nodarbošanos, lai tikai būtu kopā ar Viņu.

Mēs nevaram salikt visu pa plauktiņiem un dzīvot sakārtotā idillē, kā bieži vien cilvēki veido baznīcu, dievkalpojumu. Lai tik kaut kas neiztraucē, lai tik nebūtu kaut kas slikts, visi ir mūsējie, viss notiek tā, kā mēs gribētu. Šī apziņa, ka neesmu cienīgs, ka man nav ko dot, ka man nav, ar ko lepoties Dieva priekšā, ka es neesmu devis desmito tiesu, kur nu vēl visu pārējo. Šī apziņa, ka es neesmu gana labs un vērtīgs. Es jau varu sākt skaitīt, ko esmu darījis un, ja tas otrs to nav darījis, tad ar mani viss ir kārtībā. Bet šī sajūta, kad man nav ko dot, es neesmu nekā vērts, man ir tikai salmiņš. Un tad šis – esi man, grēciniekam, žēlīgs – būs īsti no sirds. Tāpēc nekalkulēsim vairāk – cik. Bet dzīvosim ar sajūtu katru dienu – neko es nevaru viens. Un tas ir tas, ko Jēzus grib mums pateikt, kas taisno. Ticības dēļ Ābrahams tika taisnots. Tā ir ticība, kas redz Dievu tādu, kāds viņš ir. Un neredz sevi labāku. Man ir svarīgi sevi redzēt tā, kā Dievs mani redz. Un, ja pēc tā es tiecos, tad es vairs nemelošu sev. Tad es beidzot sapratīšu, kā Dievs mani redz, kā Dievs mani mīl un tad es beidzot gribēšu mīlēt Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Un es nonākšu attiecībās ar cilvēkiem, ja neskatīšos no augšas, bet paņemšu kādu pie rokas un ievedīšu baznīcā. Paskaidrošu kādas lietas, kas otru varbūt dara nedrošu, kādēļ viņš baidās un nezina, kur un kā darīt. Tad es nemācīšu bauslību, bet tad es būšu evaņģēlijā. Un tādas lūgšanas arī veido mūsu attiecības Dieva priekšā. Pateicoties šai līdzībai. Āmen.

 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com

Benita Brūdere –
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv