Izdrukāt 

Iveta Blankšteina

Neredzīga cilvēka pārdomas, uzdrīkstēšanās vai sirdssāpe 2005. gadā?

Esmu Kristus draudzē no pirmās tās atjaunošanas dienas. Manī ir atmiņas un tagadne, un tas viss saistās ar mūsu Kristus draudzes dzīvi. Ir ļoti daudz, par ko priecāties un pateikties Dievam, jo bez Dieva klātbūtnes nekas nebūtu noticis un Dieva gara spēku jutām vienmēr, mēs daudz ko neizpratām un tomēr viss virzījās uz priekšu. 

Prieks ir bijis liels, bet ir arī uzdrīkstēšanās runāt par to, ko izjūtu sirdī. Ir panākumi un arī zaudējumi. Panākums – ka mūsu Kristus draudze pastāv un pastāvēs vēl ilgi, jo kodols ir saglabājies.

Lasot šīs rindas, neuztveriet to kā pārmetumu, bet cilvēka sirds izjūtu.

Agrāk mēs bijām ierauti brīnišķīgā virpulī šeit, Strazdumuižā, un arī baznīcā Mēness ielā. Uz Strazdumuižu tika vesti ciemiņi no daudzām pasaules malām. Izveidojās garīgas saites ar citu valstu kristiešiem, notika aktīva sarakste ar Vāciju, Zviedriju, Kanādu, ASV un Austrāliju. 

Mēs atradāmies Kristus draudzes dzīves viducī. Strazdumuižas Neredzīgo pansionātā svinējām Ziemassvētkus un Lieldienas, vienmēr tika klāts kafijas sadraudzības galds, kas sākās ar lūgšanu. Tur lasīja dzeju, dziedāja garīgās dziesmas, tur bija atvērtas sirdis un arī neredzot varēja just Svētā Gara klātbūtni. Svarīga bija arī draudzes locekļu klātbūtne no Kristus draudzes Mēness ielā. 

Ir pagājuši gadi un no tā vairs nav nekā... Jā, divreiz mēnesī notiek dievkalpojums Strazdumuižas kapelā, divreiz mēnesī mūs ved uz baznīcu Mēness ielā, ir arī sadraudzības galds, bet ļoti maz cilvēku, kuri apmeklē dievkalpojumu, nāk uz tiem, lai kopā ar mums pasēdētu un mēs justu viņus sev līdzās. Manā sirdī ir sāpe, bet vai tam tā jābūt?

Daudz kas notiek baznīcā Mēness ielā – gan kino, gan dažādas lekcijas, bet līdz mums tas nenonāk. Mana uzdrīkstēšanās ir pateikt to, ko es jūtu. Agrāk tikām rauti ārā no rezervāta, bet tagad, draudzei pašai to nemanot, neredzīgo daļa (neredzīgo draudze – R. Feldmaņa atziņa) ir atstumta atpakaļ rezervātā. Arī informācija par notiekošo draudzes aktivitātēs līdz Strazdumuižas diakonijai nenonāk.

Es pat domāju, ka cilvēki domā un dara labu, bet vai mums tas izdodas, un ko darīt, lai šo situāciju uzlabotu? Patiesi, es to uzdrīkstējos teikt un nezinu, vai tas ir labi, bet ja mēs esam viena Kristus draudze, tad tomēr tas ir labi. Es smaidu un pateicos ikvienam, kas ir domājis un darījis labu un lūdzu Dievu, lai mūs visus vieno Dieva Tēva mīlestība un Svētā Gara apgarotība un sadraudzība Jēzū Kristū.

Svētīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus!

Ida Kronberga, I grupas redzes invalīde

Dieva dāvana

Gribu mūsu mājaslapas lasītājus iepazīstināt ar man pasniegto Dieva dāvanu.

Es piedzimu gandrīz neredzīga, bet, kā jau bērns, to nesapratu, tāpēc gribēju skraidīt un rotaļāties kopā ar citiem vienaudžiem, taču tiem tas nepatika. Ar mani kopā bija galvenokārt māsa un brāļi. Ne viņi, ne es nesapratām, ka es izmantoju viņu redzi. 1954. gada rudenī man un brālim tika veikta kataraktas operācija cerībā, ka varēsim mācīties parastajā skolā, tomēr tā nenotika… 

Bijām jau pirmklasnieku vecumu pārauguši, tālab pēc operācijas nokļuvām vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā. Brālim operācija atdeva četras simtdaļas redzes, bet man – dažas tūkstošdaļas. Brālim kataraktu operēja vēlreiz, man acu kustēšanās dēļ to atteica. Gāja gadi un nelaimes nāca tiem līdzi. Pusaugu vecumā mums konstatēja glaukomu. Ko šī acu slimība ņem, to atpakaļ vairs neatdod. Man tā pilnīgi paņēma labo aci. Redze arī kreisajā acī kļuva arvien sliktāka. 

70. gadu vidū man konstatēja radzenes apduļķošanos. 80. gadu sākumā to solīja operēt. Pēc kataraktas operācijas man piemēroja brilles, bet 80. gadu sākumā tās vairs nepalīdzēja. Radzenes operāciju gan solīja, bet neatradās ķirurgs, kas to būtu gatavs darīt. Toreiz vēl nebija tādas aparatūras kā tagad.

Pirms divarpus gadiem acs pēkšņi iekaisa un vēlreiz apduļķojās radzene. Vairs neredzēju, kur eju, neatšķīru cilvēkus. Varēju saskatīt tikai ēnas. Staigāju ar spieķi un raudzījos izkropļotās ugunīs. Piemēram, sveces gaismu redzēju sarkanā krāsā, bet lustras spuldzes bija saplūdušas kopā, veidojot sarkanīgu gaismas kūli. Sāku ārstēties pie profesores Volkolakovas. Viņas enerģiskās darbošanās rezultātā tiku uzņemta plāna operācijas rindā pie docentes Petrovas. Viņa operē vājredzīgos visā Baltijā. Šogad pienāca mana kārta. 9. februāra vakarā uzzināju, ka varu operēties, bet 10. februārī jau biju veiksmīgi izoperēta. Man pārstādīja radzeni, par ko esmu ļoti pateicīga docentei Petrovai un Gaiļezera slimnīcas 17. nodaļas vadītājai dakterei Terziņai. Tagad redzu pāris procentu, kas man nekad nav bijuši. Ar brillēm – pat vairāk. Tās man aizvieto lēcas.

Esmu pateicīga Dievam un ārstiem, kuriem Dievs deva drošu roku manu vēlmju piepildījumam – iet bez spieķa un daudz ko darīt pašai. Neredzīgajiem acis ir rokas, tomēr īstenībā taču katrai ir sava funkcija.

Lai pateicība Dievam mūža garumā, bet par ārstēm lūgšu līdz kapa malai, lai cik dīvaini tas daudziem liktos. Āmen!