Izdrukāt 

Visciešākie kontakti ar māsu draudzi Vācijā, Bavārijas pilsētiņā Holckirhenā ir mūsu draudzes padomes loceklei Anitai Uzulniecei.

Viņa pie vācu brāļiem un māsām viesojusies vairākkārt, ko arī apraksta savās ceļojuma piezīmēs.

Anita Uzulniece

Ciemos pie māsu draudzes Holckirhenā

Oktobra vidū apciemoju mūsu māsu draudzi Bavārijā, Holckirhenā (Holzkirchen). Droši vien mūsu draudze atceras turienes mācītāja Gotfrieda Greinera (Gottfried Greiner) un draudzes locekļu viesošanos mūsu draudze 2001. gadā, kad dievkalpojumā klausījāmies mācītāja sprediķi un arī ārpus baznīcas pavadījām laiku kopā ar viesiem. Tagad man bija iespēja savām acīm redzēt viņu skaisto, jauno baznīcu, iepazīties ar mācītāja Greinera kundzi Doroteju, kas arī kalpo šajā draudzē un nesen aizstāvēja disertāciju par tematu Svētība, kā arī ar dēliem Kristianu un Benjamiņu. Tā bija ne tikai iespēja tikties ar veciem paziņām un iepazīt jaunus, bet arī reāli saskarties un mēģināt apjēgt atšķirības starp Evanģēliski luterisko baznīcu Vācijā un Latvijā.

Mācītāja Greinera ģimene nesen pārcēlusies uz jaunu māju, kas atrodas 20 soļu attālumā no baznīcas. Pati jaunā Segenskirche (Svētības baznīca) atklāta 1998. gadā, un arī tā, atbilstoši vietas nosaukumam (Holzkirchen – koka baznīca) ir no koka. Apaļajā celtnē, kas veidota pēc pirmskristiešu laika Romas Panteona modeļa – arhitekts Vandelīns Lihtblaus (Wandelin Lichtblau) – īpaša plašuma un «debesu» sajūta rodas, stāvot tās centrā, kura smaile it kā ietiecas debesīs. Ap to rotondas formā izveidotie 12 stūri ļauj iekārtot visas nepieciešamās palīgtelpas – sakristeju, sakramenta trauku novietošanas, sadraudzības, svētdienas skolas u.c. Baznīcas otrā pusē, arī kādu 20 soļu attālumā, slejas moderns metāla zvanu tornis, daudz augstāks par pašu baznīcu. Kopā ar bērnudārzu, draudzes zāles, mācītāja un draudzes darbinieku biroja ēku un pārdomāti iekoptiem apstādījumiem (manas ciemošanās laikā zālājs un ziedi pārklājās ar pirmo sniegu) veidojas vesels draudzes kvartāls, kura vienā stūrī kā vēsturiska piemiņa vēl joprojām stāv vecā, simtgadīgā, ar koka lubiņām pārsegtā baznīciņa.

Man tika tas godpilnais pienākums saņemt viņu draudzes 2005. gada Vasarsvētku dievkalpojuma ziedojumu. Tā pasniegšana iemūžināta Holckirhenas altāra priekšā.

 Prieks apciemot vēlreiz!

Jau otro reizi man bija prieks par iespēju apciemot mūsu draudzes māsas un brāļus Vācijā, Bavārijā, Holckirhenā (Holzkirchen). Jau izkāpjot no vilciena, mani uz perona sagaidīja vesela delegācija - no pagājušās ciemošanās reizes pazīstamie Špringera kundze un Otera kungs ar klāt nākušo Helviga kungu. Kafija pie Špringera kundzes, un tad esmu ielūgta piedalīties Holckirhenas draudzes jaunievēlētās padomes pirmajā sēdē. Iepazīstos ar jaunajiem padomes locekļiem, un kad mācītājs Gotfrīds Greiners ķeras pie nākošajiem darba kārtības punktiem, atstāju padomi viņu iekšējās darba lietās. Pārnakšņojusi mācītāja plašajā mājā, kur man jau kopš pagājušā gada ir «sava» istabiņa, esmu gatava plānotajam braucienam uz Hercogzēgmīli (Herzogsaegmuehle).

Skaidrajā rītā sēžamies Helviga kunga auto un braucam uz Alpu pusi. Pēkšņi paveras skats uz visu kalnu grēdu - centrā visskaistākā virsotne Cūgšpice (Zugspitze). Ceļā laiku pa laikam dažādos rakursos baudām kalnu burvību.

Horcogzēgmīle ir ciems, vesela valstība, kur dzīvo, strādā un atpūšas bezpajumtnieki, garīgi slimi un atpalikuši, arī dažādās atkarībās nokļuvuši cilvēki. Mūs sagaida šīs «republikas» direktors, lai laipni izvadātu pa visiem cehiem, nodaļām un tās teritoriju. Draudzes māsas atvedušas sveces, kuras iesvētāmie atstājuši līdz galam nenodedzinātas - tās, izrādās, te tiek pārkausētas jaunās, krāsainās svecēs. Sākam ar iepirkšanos jaukā veikaliņā, kur tiek pārdoti iemītnieku ražojumi – sākot no koka un auduma līdz visneiedomājamākās tehnikās tapušiem darbiem.

Pat tad, kad nogriezāmies pie ceļa rādītāja Pastmarkas, nesapratu, kāpēc manējiem līdzi vesels maiss ar aploksnēm. Izrādās, ka pastmarkas te tiek rūpīgi izgrieztas no aploksnēm un sašķirotas: pēc krāsām, motīviem utt. Katrs to dara atbilstoši savām spējām, vēlāk tās komplektos tiek pārdotas kolekcionāriem.

Šim ciemam ir sava baznīca, dārzniecība, šūšanas cehs, neliela liellopu ferma, ļoti laba ēdnīca - kafejnīca (ēdām tur garšīgas pusdienas), zirgaudzētava - jāšanas terapijas nolūkam, vienā ēkā iekārtots tāds kā krāmu tirgus, kurā pārdod rūpīgi nomazgātas un sakārtotas lietas no pamestām mājām. Kādā pilsētiņas ieliņā - liels lietoto mēbeļu veikals. Vienā pakalnu ielokā - skaista kapsēta. Tiem aizgājējiem, kuriem nav tuvinieki (vai nav izdevies tos atrast, piemēram, bezpajumtniekiem), Hercogzēgmīles administrācija uzliek krustu.

Atsevišķā ēkā dzīvo cilvēki, kas bijuši atkarīgi. Arī vieta Alpu kalnu pakājē - gan tās skaistums, gan - 8 km līdz tuvākajam veikalam (ja uznāk nepārvarama vēlēšanās pēc alkohola) - ir sava veida terapija. Direktors stāstīja, ka šejienes darbinieku (administrācijas, mediķu, psihologu) atalgojums pēc Vācijas standartiem nav augsts, tomēr kopumā Horcogzēgmīli finansē valsts, un laikam jau vērtīgakais ir tas, ka šiem cilvēkiem tiek dota iespēja justies pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, justies noderīgiem - strādāt, būt starp cilvēkiem, arī - saņemt kādu naudiņu. Līdzas valstij šo rehabilitācijas vietu atbalsta arī baznīca un tuvejās draudzes, tai skaita - mūsu māsas draudze Holckirhenā.

Vakarā mani gaida tikšanās ar draudzes locekļiem. Starp tiem ir gan dāmas un kungi, kas pirms 10 gadiem ciemojās Rīgā un pazīst mūsējos, gan jaunievēlētie draudzes padomes locekļi. Savā stāstījumā par to, kā Kristus draudzei klājies mūsu tikšanās starplaikā (ciemojos te tieši pirms gada, regulāri sūtam arī ziņas un foto, kas nekavējoties nokļūst viņu mājas lapā), netieku necik tālu - kā no pārpilnības raga birst jautājumi. Visaktīvāk visu par mums grib zināt Barbara Olofa kundze, kas ir jaunievēlēta atbildīgā par ārzemju sakariem. Interesē gan draudzes locekļu skaits un sastāvs, gan mācītāju atalgojums (protams, ka vāciešus pārsteidz tas, ka Latvijā ar kalpošanu vien nevienam nepietiek, dienišķā maize parasti jāpelna kādā citā darbā), gan reliģijas loma un vieta mūsu sabiedrībā vispār. Reitingi, tā sakot. Konfosiju procenti pret iedzīvotaju skaitu utt. Pateicoties Baumaņa kunga pašaizliedzīgi vāciski tulkotajai avīzei Svētdienas Rīts, Holckirhenas draudzes mācītājs Greiners ir lielās līnijās informēts par Latvijas ELB dzīvi - norisēm un kaislībam, no kurām dažas visai tieši skāra arī mūsu draudzi. Stāstu par sadarbībā ar misiju Luterāņu stunda veidoto kinoforumu Un Vārds tapa filma…, par iespējām arī ar mākslas starpniecību aktivizēt, provocēt, jautāt un meklēt atbildes uz eksistenciāliem jautajumiem, arī - meklēt Dievu.

Holckirhenas draudzes dzīve regulāri atspoguļojas gan viņu mājas lapā: http://www.holzkirchen-evangelisch.de/, gan draudzes biļetenā - 35 lpp. biezā, garenā izdevumā, kas iznāk četras reizes gadā.

Kā jau pērn rakstīju un bija redzams attēlos, Holckirhenas jaunajai baznīcai, kurā ap dievkalpojums telpu apļveidīgi izbūvētas dažādas citas telpas, paris soļu attālumā ir mācītāja dzīvojama māja, turpat - bērnudārzs, biroja telpas, draudzes nams. Arī vēsturiskā vecā koka baznīca ar tradicionalo luterāņu spico torni un lubiņu jumtu stāv tepat līdzās, drīz to plāno paplašināt un atkal aktīvāk lietot.

Diemžēl mūsu draudzē pēdējā laikā arvien retāk notiek semināri vai filmu skates, Holckirhenā regulāri darbojas vairākas diskusiju un darba grupas. Tādas kā Bērnu un vecāku grupa, Jaunatnes grupa (tās ietvaros – Bērnu un jauniešu deju un Kreatīvā grupas), Mūzikas, Bībeles un lūgšanu grupas, Sarunu loks.

Holckirhenas draudzes locekļi gatavojas atkal mūs apciemot, iespējams, jau šovasar. Gatavosimies tam - spodrināsim savas valodu zināšanas, plānosim maršrutus, pa kādiem vēlētos vadāt Latvijā vācu māsas un brāļus!

Ieskatieties paši mājas lapā: www.holzkirchen-evangelisch.de - tur atspoguļoti visi soļi -uzlabojumi, kādus piedzīvojusi mūsu draudzes baznīca, kļūstot baltāka un skaistāka, arī, pateicoties holckirheniešu rūpēm un atbalstam (ziedojumiem)!

Holckirhenē jauns mācītājs

Anita Uzulniece, draudzes padomes locekle

Kad šoruden pienāca ielūgums no mūsu māsas draudzes Holckirhenē (Holzkirchen) ar aicinājumu piedalīties viņu jaunā mācītāja amatā iesvētīšanas dievkalpojumā, mēs, divi mūsu draudzes «vācieši» un kontaktpersonas ar stāžu (Jānis Turlajs un šo rindu autore), vēl šaubījāmies. Taču, kad izdevās airBaltic akcijā dabūt lidojumam biļetes par pieņemamu cenu, biju laimīga, ka varu pārstāvēt draudzi mūsu māsām un brāļiem tik svarīgā brīdī. Gotfrīds Greiners, kas ilgus gadus, arī laikā, kad holckirhenieši mūs apciemoja, bija viņu draudzes mācītājs, jau pirms 10 mēnešiem kopā ar ģimeni bija atstājis Holckirheni. 8. novembra rītā ar svinīgu gājienu, kurā arī viesiem bija tas gods piedalīties, sākās dievkalpojums Holckirhenes modernajā baznīcā. To vadīja dekāns Mārtins Šteinebahs (Martin Steinebach). Tā noslēgumā amatā tika iesvētīts Volfgangs Dērihs (Wolfgang Doerrich). Piecdesmit četrus gadus vecais mācītājs pirms tam kalpojis 16 gadus Ingolštatē (Ingolstdt), kas ir arī viņa dzimtā pilsēta. Šķirties no turienes draudzes neesot bijis viegli.

– Bērni, kurus esmu kristījis, nu jau iesvētīti, kādreizējie konfirmanti – laulāti, – saka Dēriha kungs. Taču viņš priecājas par jaunajiem uzdevumiem Holckirhenes draudzē un saskata te zināmu izaicinājumu sev. Grūtāk varbūt būšot viņa ģimenei (mācītājam ir sieva un divas meitas, 19 un 22 gadus vecas). Dērihs priecājas arī par pastaigām kalnos – Holckirhene atrodas netālu no Alpu kalniem. Atceros, ka jau mana pirmā apciemojuma laikā tiku vesta uz vietu, no kurienes paveras visskaistākais skats uz kalniem. – Galu galā – no ikdienas zemienes pakāpties augstāk, lai iegūtu citu skatu – tas jau ir kaut kas! Ne velti kalni ir svēta vieta, un ne tikai kristietībā, – piebilst Volfgangs Dērihs.

Pēc dievkalpojuma bija pārtraukums – ar šampanieti un jaukiem našķiem, tad atgriezāmies vēlreiz baznīcā, lai individuāli sveiktu jauno mācītāju. Pilsētas mērs ar savu kundzi, kā arī visādu rangu garīgās un laicīgās varas vadītāji no tuvējām zemēm (Bundeslaender) teica sirsnīgus vārdus un pasniedza dāvanas. Dēriha bijušās draudzes Ingolštatē priekšnieces izjustā un mīlestības pilnā runa liecināja par zaudējuma sāpēm un, protams, par to, ka Holckirhene ieguvusi labu ganu. Interesanti, ka vaicāts par savu kalpošanas veidu vai stilu, mācītājs to raksturoja kā integratīvu:

– Jo lielāka un daudzveidīgāka kāda draudze ir (un Holckirhenē ir tāda), jo svarīgāk mācītājam ir to nevis pārveidot, bet saglabāt tās daudzpusību un daudzkrāsainību. Tas, kas vāciski ir mācītājs, latīniski nozīmē gans. Man tas šķiet pārāk augstu «ķerts». Trāpīgāk būtu teikt – Dieva ganu suns. Ganu suns skatās, lai viņa ganāmpulks turētos kopā.

Arī es tur biju, sveicu Volfgangu Dērihu mūsu draudzes vārdā un pasniedzu skaisti ierāmētu Kristus draudzes nama foto. Kā zināms, tā ārējais skaistums un baltums varēja tapt, tieši pateicoties Holckirhenes māsas draudzes atbalstam un ziedojumiem. Paskatieties viņu mājaslapā: http://www.holzkirchen-evangelisch.de/aktuelles/besuchsplan_riga_2010.htm, tur šis foto rotā to daļu, kurā redzams, cik rūpīgi viņi gatavojas savam ceļojumam pa Baltijas valstīm un mūsu apciemojumam 2010. gada augusta sākumā! To jau laikus kopā ar kādu ceļojuma biroju plāno Bernds Helvigs (Bernd Helwig), elektroniski saskaņojot arī ar mūsu draudzi, un manas ciemošanās laikā varējām to vēlreiz pārrunāt aci pret aci.

Pēcpusdienā bijām ielūgti pie mācītāja ģimenes uz Weisswurst (balto desu), Bavārijas specialitāti. Vēl vēlētos akcentēt domu, kas izskanēja gan draudzīgās sarunās, gan intervijās, kuras Dēriha kungam šajā laikā nācās dot daudz – mācītājam draudzē ir svarīga sadarbība ar lajiem (vāciski skaists vārds „ehrenamtlich” – goda amatā). Tādēļ, ka viņi ir ļoti kompetenti tajā laikā, kurā izvēlējušies darboties. Šos brīvprātīgos/sabiedriskos darbiniekus mācītājam jāprot atrast, atbalstīt un vadīt. Viņu darbam ir liela nozīme, tas viņiem patīk un sniedz gandarījumu.

Draudzes padomes locekļi, par priekšniecību vispār nerunājot, visi patiesībā ir tādi brīvprātīgie, vai ne?