 GAVĒŅA LAIKA LŪGŠANAS SIRSDSAPZIŅAS IZMEKLĒŠANAI
Tēvs Aleksandrs Meņs
Kungs, Tu esi mūsu pirmā un pēdējā
mīlestība, Tu esi tas, kura dēļ mēs dzīvojam, uz kuru tiecamies, Kuru elpojam!
Piedod mums, ka lai gan esam ticīgie, taču
mūsu ticība ir tik maza; ka lūdzamies, taču mūsu lūgšana ir tik vāja! Cik reti
mēs tiekamies ar Tevi patiesā lūgšanā! Cik bieži vārdi, kas vērsti uz Tevi,
pārvēršas bezjūtīgā murmināšanā.
Piedod mums, Kungs, ka nostājoties ikonas
priekšā, atverot lūgšanu grāmatu vai Svētos Rakstus, pat gatavojoties pieņemt sakramentu,
esam tik izklaidīgi, ka mūsu domas klaiņo kūtras, drūmas un nogurušas.
Cik gan vainīgi mēs esam Tavā priekšā, ka dievnamā
kopīgās lūgšanas laikā nereti esam klāt tikai „ar kājām”, bet mūsu sirds,
nejūtīga un auksta, paliek kaut kur tālumā.
***
Piedod mums, Kungs, ka mēs neesam ne auksti,
ne karsti, ka esam remdeni, ka mūsu ticība bieži ir bezdarbīga.
Mēs esam vainīgi tavā priekšā, Kungs, ar
mūsu ticības vājumu, ar prāta mazticību, kad uzbrukumi ticībai rada atbalsi
mūsu sirdīs. Esam vainīgi, ka slikti liecinājām par savu ticību, nevēlējāmies
iedziļināties tās būtībā, ka kaunējāmies tās un noliedzām to. Esam vainīgi
sirds mazticībā, kad grūtos dzīves apstākļos sākām kurnēt tā vietā, lai pilnīgi
ļautos Tev.
Kungs, mēs dzīvojam tā, it kā Tu ar mums
būtu tikai svētdienā, liturģijā, bet pārējā laikā mēs dzīvojam tālu prom no
Tevis, paši par sevi.
Piedod mums, Kungs, tās dienas, kad mēs
vispār Tevi aizmirstam!
***
Kungs! Piedod mums, ka mēs nepateicāmies
Tev par Tavu vārdu, kuru Tu mums sniedzi! Ka mēs neieviešam to savā sirdī, savā
dzīvē!
Kungs, piedod mums, ka mēs niecinām Tavu
velti, lasām Svētos Rakstus kūtri, vien reizi pa reizei, neiedziļinoties,
necenšoties piemērot šos svētos vārdus savai dzīvei. Cik gan vainīgi esam Tavā
priekšā, ka neiedziļināmies Tavā Vārdā!
Kungs! Piedod mums mūsu nevīžību, garīgo
slinkumu, tukšvārdību, kūtrumu, nevīžību lūgšanā; piedod mums sliktu gatavošanos
sakramentam, piedod visu veidu viltību un negodprātīgumu mūsu darbā. Kungs,
piedod mums, ka mēs negribam ieiet Tavā Valstībā, bet tā arī stāvam pie durvīm,
nespēruši nevienu īstu soli Tev pretim.
***
Mēs esam vainīgi Tavā priekšā, Kungs, ar savas
sirds netīrību, ar viltīgām, netiklām un zaimojošām domām, ar negodbijīgu
attieksmi pret svētnīcu un svētumu, ar netīrām domām saistībā ar Tevi, kuras
mums sūta nelabais.
Piedod mums miesīgo domu netīrību, grēkus
pret tīrību, pret tiklumu, pret mīlestību, pret uzticību, pret ģimeni!
Kungs, piedod mums aizdomīgumu, piedod neprātīgas,
nejēdzīgas, smieklīgas domas, piedod neatturēšanos kaislībās. Mēs esam vainīgi
Tavā priekšā, Kungs, ar neatturēšanos ne tikai vārdos un jūtās, bet arī ēšanā
un dzeršanā. Piedod mums, ka neievērojam gavēņus. Lai gavēnis mums kļūst par
gara skolu, lai tas nostiprina mūs un tuvina Tev!
***
Kungs! Tu biji lēnprātīgs, bet mēs esam
nešpetni, viegli aizkaitināmi, mēs pastāvīgi saceļamies pret cilvēkiem, pret sev
tuvajiem un dārgajiem, pret pašiem mīļākajiem! Piedod mums, Kungs, ka neesam
iemācījušies sadzīvot cits ar citu mierā un mierīgi, ar cieņu.
Piedod mums mūsu nešpetno dabu un smago
raksturu, nelabvēlību, skaudību, greizsirdību, lepnumu, patmīlību; piedod to,
ka dažkārt gadiem ilgi glabājam aizvainojumus. Piedod mums nesavaldību, pārmetumus,
sliktu garastāvokli; piedod, ka pastāvīgi cits citu aizvainojam un apspiežam.
Piedod mums prieku un apmierinājumu, ko
gūstam, pazemojot un tiesājot citus, viņus sarūgtinot, sanaidojot, atrodot kādā
trūkumus. Kungs, piedod mums mūsu acis, kas vispirms saredz slikto, mūsu mēli,
kura ir ātra uz pārmetumiem un aizskarošiem vārdiem.
Piedod par meliem, par to, ka izpostām
draudzību, mīlestību, ģimeni, cilvēciskas attiecības, par pastāvīgo savas
gribas uztiepšanu, par to, ka darījām pāri un pazemojām tos, kas nespēj mums
atbildēt, ka apspiedām vājākos.
***
Kungs! Piedod mums alkatību, skopumu, to,
ka dzīvē tik maz atdodam! Iemāci mums staigāt Tavus ceļus, kad tu mums saki:
„Svētīgāk ir dot nekā ņemt”.
Piedod, ka mūsu sirdis paliek vienaldzīgas
pret svešu nelaimi, piedod par nevēlēšanos palīdzēt, par nevēlēšanos atbalstīt,
nomierināt, uzmundrināt!
Piedod, ka nespējam pat vienkārši panest
otru cilvēku, viņa vājības, viņa nesimpātiskās un neērtās rakstura īpašības.
Piedod, ka ar kurnēšanu nevis ar pateicību
nesam savu nastu saistībā ar slimajiem, bērniem, veciem ļaudīm, ar tiem, kam
nepieciešama mūsu palīdzība.
Piedod, ka, atgriežoties no dievnama,
ienesam ģimenē nevis klusumu, prieku un gaismu, bet gan kurnēšanu un
neapmierinātību.
Piedod, Kungs, par vainu pret radiniekiem
un tuviniekiem, ar kuriem mēs dalāmies savos grēkos.
***
Mēs esam vainīgi Tavā priekšā, Kungs, ka
nesaglabājām savu ģimeni, spiedām citus uz šķiršanos, strīdiem, bijām netieši
citu nelaimju vaininieki. Piedod mums, Kungs, par grēkiem pret pašu bērniem,
pret vīru, pret sievu, pret māti un tēvu, kuriem esam daudzkārt darījuši pāri
un sagādājuši sarūgtinājumus.
Piedod, ka Tu mūs mīli, bet mēs cits citu
mīlēt nemākam, ka patiesībā nevis Tu esi mūsu Valdnieks, bet mūsu lepnums,
patvaļa, patmīlība, godkāre; ka nevis Tu esi mūsu Valdnieks, bet tā nīcība, kam
dzenamies pakaļ un kam pieķeramies.
Mēs esam piekalti sev un negribam nākt ārā
no sava cietuma – ne pie Tevis, ne cilvēkiem; mēs neesam Tev pateicīgi par
dzīvi, par dvēseli, par Tava Vārda gudrību, par Tavu pestīšanu, Tavu baznīcu!
Piedod, Kungs, ka mēs tik maz cenšamies
pateikties Tev par to, ka Tu mūs esi aicinājis! Piedod, ka mēs nesargājam
dārgumus, kurus Tu mums esi devis, nepateicamies Tev par visu skaisto, kas ir
un ir bijis mūsu dzīvēs, ka mēs neko neatceramies, ka esam pie tā pieraduši, ka
mēs nežēlīgi izšķērdējam visu, ko Tu mums dāvā: veselību, laiku, cilvēkus.
Piedod, ka mēs nejūtamies svētlaimīgi un
laimīgi! Piedod mūsu biežo tieksmi uz neapmierinātību, kurnēšanu, drūmo skatu
uz pasauli.
Piedod, ka neprotam pateikties par prieku,
par draugiem, par ģimeni, par to, ka kājas iet un acis redz, par debesīm,
gaisu, skaistumu, pasauli.
***
Piedod mums, Kungs, ka mēs nepildām Tavu
galveno bausli: „No tā visi jūs pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”
Esam vainīgi, Kungs, ka
pret cilvēkiem esam bijuši tikpat nepateicīgi, cik pret Tevi, neesam pratuši
pateikties tiem, kas devuši mums dzīvību, gaismu un labo, kas mūs dzemdējuši,
audzējuši, audzinājuši, kas mūs mācījuši, vadījuši, palīdzējuši mums!
Tu esi devis mums savstarpējas
saskarsmes prieku, bet mēs runājam par visādiem sīkumiem un visbiežāk paļājam
un tiesājam cits citu!
***
Piedod mums, Kungs, ka mēs dzīvojam tā, it
kā Tu būtu aizmirsis par mums, it kā mēs būtu vērtība paši par sevi, nevis
tikai Tavas dzīves gaismā.
Kungs, piedod mums, ka mēs nesvētām savu
dzīvi.
Kungs, piedod, ka mēdzam būt māņticīgi.
Piedod mums to, ka mūs pastāvīgi māc
šaubas, bailes un raizes. Mūsu drebēšana un bailes nāk no mazticības,
grūtsirdība – no mazticības, riebums pret apkārtējo pasauli – no mazticības.
Kungs, piedod mums, ka mēs nemākam būt
pacietīgi grūtos apstākļos, vīrišķīgi, nelokāmi un uzticīgi Tev.
Kungs, piedod mums mūsu nevēlēšanos pildīt
Tavu gribu; piedod, ka mums nav pazemības Tavā priekšā, ka neprotam saskatīt
Tevi kārdinājumā un slimībā, un grūtos dzīves apstākļos.
***
Piedod mums, Kungs, ka mēs neievērojam
Tavus galvenos baušļus.
Piedod mums, ka mēs esam viegli
aizkaitināmi, nešpetni, ātri dusmās, aizdomīgi, indīgi, dzēlīgi; ka allaž esam
gatavi redzēt trūkumus citos, taču sevi vieglu roku slavējam, attaisnojam, sev
visu piedodam.
Piedod mums visu veidu melus, nepatiesību
mūsu dzīvēs, visu veidu viltības, krāpšanu, apmelošanu, nomelnošanu, nepatiesus
apvainojumus; piedod viltus liecības tiesā, blēdības, divkosību!
Piedod mums, Kungs, farizejiskumu, kad
mums ir gribējies izrādīt savu dievbijību, ticīgumu vai palielīties ar saviem
labajiem darbiem, lai saņemtu atzinību no cilvēkiem.
Piedod, Kungs, mūsu nesavaldīgo mēli, mūsu
tukšvārdību un tenkošanu; piedod, ka domājam par cilvēkiem sliktāk, nekā viņi
ir, ka nevaram savaldīt savas kaislības, sākot no parastas negausības ēšanā un
beidzot ar jutekliskumu un lepnību.
Piedod mums par bērniem, kurus neielaidām
šajā dzīvē, kurus mēs nogalinājām, iznīcinājām, izlējām viņu asinis. Te mūsu
vaina ir milzīga.
***
Piedod mums, Kungs, ka mūs iesūc un saindē
tukšums mūsu sirdī, ka tas pildās ar lepnību, naidu, ļaunatminību,
ļaunpriecību, pastāvīgu kurnēšanu. Piedod mums, ka mēs vienmēr esam koncentrēti
uz sevi, vienmēr aizņemti tikai ar savām jūtām, domām, rūpēm un interesēm.
Piedod mums mūsu mājas, kurās valda naids,
savstarpēji aizvainojumi, pazemošana un nepacietība.
Piedod mums, ka nepiesaucam Tevi grūtībās,
smagos apstākļos, brīžos, kad mums jāizvēlas savs liktenis; piedod, ka nepateicamies
Tev, ka nelūdzam Tevi! Piedod mums, Kungs, ka arī šeit mēs mēdzam būt pavirši.
***
Kungs, Tu redzi, ka paši mēs nevaram,
neprotam, nespējam sevi izmainīt. Dod mums Savu Garu, lai mēs kļūtu par Tevis
cienīgiem kristiešiem.
Dod mums spēkus pieņemt mīlestību, ar kuru
Tu izpirki mūsu grēkus! Izdari brīnumu: atdzīvini mirušos, savieno šķirtos,
samierini naidniekus!
Mēs esam grēkojuši pret ticību – Kungs,
nostiprini mūsos ticību.
Mēs esam grēkojuši pret mīlestību – Kungs,
dod, lai mums būtu mīlestības spēks.
Mēs esam grēkojuši pret cerību – Kungs, dari
mūsu cerību nelokāmu.
***
Kungs, pārvērt mūsu ticību, lai tā nebūtu
savtīga, bet gan pilna mīlestības un atdeves.
Pārvērt mūsu lūgšanu, lai tā kļūtu par
dzīvu vēršanos pie Dieva.
Pārvērt mūsu ģimenes, mūsu mājas, mūsu
attiecības ar cilvēkiem – gan mājās, gan ārpus tām.
Pārvērt mūsu kalpošanu Baznīcai.
Kungs, pārvērt mūsu sirdis, lai tās kļūtu
līdzjūtīgas, un līdzcietīgas.
Pārvērt mūsu prātu, lai tas darbotos
skaidri, stingri, koncentrēti, lai domas būtu vērstas uz labo.
Pārvērt mūsu atmiņu, lai mēs allaž
atcerētos, ka ik dienas varam krist kārdināšanā vai grēkā; taču mums šai dzīvē
ir jāiegulda viss, lai šeit aizdegto uguni aiznestu Mūžībā.
***
Kungs, pārvērt visu ap mums, izdari tā,
lai arī mēs varētu pārvērst apkārtējo dzīvi.
Kungs, dod man vērsties pie Tevis ar visu
savu būtni un teikt: „Lūk, mana sirds; lūk, mana dzīve, mana ģimene, mani
tuvinieki, mans darbs, viss, kas man ir – es sniedzu to Tev, lai Tu to
svētītu.”
Kungs, man nav ko teikt sev par labu, taču
es nelokāmi ceru uz Tavu žēlastību, uz Tavu mīlestību. Vairāk ne uz ko.
Dod man spēku spert pirmos vājos soļus pie
Tevis, lai sajustu, ka Tu esi šeit, blakus, ka Tu mūs ved, ka Tu mūs pieņem, ka
mums ir atvērti Tavi apskāvieni – Debesu Tēva apskāvieni, kurš gaida katru no
mums.
No krievu valodas tulkojis
Zigurds Skābārdis
|
