Kapelāna
Normunda Celmiņa
9. augustā
teiktais sprediķis
31 Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās.
32 Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku.
33 Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli,
34 un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata, tas ir: atveries."
35 Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.
36 Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda
37 un brīnījās ļoti par to un sacīja: "Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā."
| Marka ev. 7: 31 – 37
|
Jēzus ir paveicis vairākus
brīnumus. Katrs no tiem ne tikai pārsteidz un šokē, bet ietver sevī kādu
svarīgu vēsti. Kurlmēmā dziedināšana nav izņēmums. Tā liecina par brīnumu, ko
ikvienam no mums vajadzētu un ko arī varam pieredzēt. Vai tu nojaut par ko ir
runa? Brīnumu raksturo vārds „Efata” – tas ir atveries, vārds, ar kuru Jēzus
dziedina kurlmēmo vīru. Ko Jēzus var atvērt mūsos? Uz mirkli vēlos uzturēt
noslēpumu un intrigu. Kad
rakstīju svētrunu, atcerējos latviešu rokgrupu H2O un viņu izpildīto dziesmu
”Uzmini nu”, kas daudzus gadus atpakaļ bija populāra un diezgan bieži tika
atskaņota dažādās radio stacijās. Varbūt kāds no jums to vēl atceras. Dziesmas
vārdi līdzinās retoriskam jautājumam, uz ko klausītajam pašam ir jāatrod atbilde.
„To nevar atņemt, bet
ar to var dot. To nevar iedot, bet ar to var piedot. To nevar noturēt, bet ar
to var izturēt. To nevar nodzīvot, bet ar to var izdzīvot… To nevar
pierādīt, bet ar to
var pierādīt. To nevar
pazaudēt, bet ar to
var atrasties. To nevar
izteikt vārdos, bet ar to
var pateikties. To nevar
nogalēt, bet ar to
var mirt.” Dziesmas vārdi ir savā ziņā noslēpumaini, tomēr tie mudina domāt un
meklēt atbildi uz jautājumu: „Uzmini nu, kas tas ir, … uzmini nu!” Taču kāds
šai dziesmai sakars ar šodien uzklausīto Evaņģēliju? Protams, ka nav tiešas
saiknes, tomēr Evaņģēlijs dod vispilnīgākās atbildes uz dziesmā ietverto
jautājumu – mīlestība dod spēku un piešķir jēgu dzīvei. Mīlestība un tās spēks ir visskaidrāk atklāta
Jēzus personā un tajā, ko Viņš var katrā no mums atvērt un dziedināt. Vārds
„efata” nav tikai ausu atdarīšana un mēles atraisīšana, bet visa cilvēka
personības atvēršana Dievam un tam, ko Viņš caur savu Dēlu var paveikt -
atbrīvošanai, atjaunošanai, pārradīšanai un stiprināšanai. Taču iesākas viss ar
to brīdi, kad grēka un neticības aizvērtā sirds atveras un tajā piedzimst
ticība Kristum Jēzum. Bez tās nevar notikt brīnums, bez tās nevar iepazīt Dievu
un Viņa mīlestības lielumu un spēku. Ticība atver durvis uz atjaunotu dzīvi. Ļaudis, kuri
ir bijuši liecinieki kurlmēmā dziedināšanai, ar izbrīnu ir izteikuši
pravietiskus vārdus par Jēzus paveikto brīnumu un par visu Viņa misiju: „Viņš
visu labi izdara – kurlie spēj dzirdēt un mēmie runāt.” Vārdi atgādina Sv.
Rakstu liecību par pasaules radīšanu. Katras radīšanas dienas vakarā Dievs
izvērtēja paveikto un redzēja, ka tas ir labs. Jēzus rada no jauna, jo grēks ir
sabojājis Dieva radīto. Turklāt ļaužu
teiktais atgādina pravietojumu, ko Dievs ir atklājis Vecajā Derībā caur
pravieti Jesaju par apsolīto Mesiju jeb Glābēju. (Jes 35: 4 - 5) „Sakiet
izbiedētajām sirdīm: Esiet stipras un nebaidieties! Redzi, jūsu Dievs!... Viņš
nāk jūs glābt! Tad aklajam atvērsies acis un atdarīsies kurlā ausis… gavilēs
mēmajam mēle.” Jēzus ar kurlmēmā dziedināšanu apstiprina, ka Viņā ir piepildījies
pravietojums. Līdz ar to dziedināšana ir zīme, ka ir atvērtas durvis uz Dieva
valstību. Jēzus
atver to, ko grēks ir aizvēris ciet, Viņš atjauno to, ko grēks ir sabojājis.
Dziedināšana ieved attiecībās ar Dievu, atver sirdi Viņa žēlastībai, tomēr tas
ir tikai sākums. Attiecības ar Dievu veidojas un top visas dzīves garumā, un tu
esi aicināts tajās ņemt aktīvu dalību. Arvien no jauna ir nepieciešams Jēzus un
Viņa palīdzība, lai saskatītu visas tās durvis, ko tavā sirdī un dzīvē ir
aizvēris grēks jeb novēršanās no Dieva. Aiz dažām durvīm tu centies noslēpt
ievainojumus un brūces, aiz citām - nespēju piedot pāridarītājiem, vēl aiz
citām – visus tos vārdus, darbus un domas, kuras tu labprāt izdzēstu, ja vien
dzīvē varētu gluži, tāpat kā datorā uzspiest taustiņu „delete”. Ikvienam
patīk saņemt un pieredzēt Jēzus dāvināto mīlestību. Tā pieņem bez nosacījumiem,
pieceļ, dziedina un stiprina, bet arī aicina atvērt sirdi līdzjūtībai pret
līdzcilvēkiem. Bez šādas līdzjūtības kurlmēmais iespējams nebūtu sastapis Jēzu,
un brīnums nevarētu notikt. Kā ir ar tevi? Vai saklausi cilvēkus līdzās? Vai
sadzirdi viņu sāpi un kliedzienu pēc palīdzības? Atbildes vietā vēlos mudināt uz pārdomām un
izstāstīt kādu pamācošu atgadījumu no dzīves. „Pirms vairākiem gadiem kāds
jauns un veiksmīgs administrators savā jaunajā melnajā Jaguārā brauca cauri priekšpilsētai.
Pēkšņi no gājēju ietves puses mests ķieģelis atsitās pret mašīnas sāniem.
Iekaucās bremzes. Tika ieslēgta atpakaļgaita, riepām kaucot, automašīna strauji
tuvojās vietai, no kuras tika mests ķieģelis. Braucējs izlēca, satvēra zēnu,
kurš bija metis ķieģeli, pacēla novietotās mašīnas virzienā. „Ko tas nozīmē?”
viņš kliedza. „Tas ir mans jaunais Jaguārs! Ķieģelis, ko meti, izmaksās tev
ļoti dārgi!” „Lūdzu,
kungs, lūdzu… Piedodiet! Es nezināju, ko lai citu daru,” lūdzās jaunietis. „Es
metu ķieģeli, jo neviens cits jūs nevarētu apturēt.” Asaras ritēja pāri zēna
vaigiem, kad viņš rādīja automašīnas virzienā. „Tas ir mans brālis. Viņš
noripoja no trotuāra un izkrita no ratiņkrēsla, es nevaru viņu piecelt”
Šņukstēdams zēns vaicāja administratoram: „Vai jūs, lūdzu, varētu palīdzēt viņu
iecelt ratiņkrēslā? Viņš ir sasities, viņš ir pārāk smags, lai es varētu viņu
pacelt.” Tiklīdz
jaunais administrators aptvēra notikušo, tūlīt izmainījās viņa attieksme. Viņš
iecēla jaunieti ratiņkrēslā, notīrīja nobrāzumus un vēroja, kā zēns ratiņkrēslu
ar brāli stūma uz mājām. Administrators tā arī nekad nesalaboja auto iebuktētās
sānu durvis. Viņš saglabāja bukti, lai tā vienmēr atgādina, ka nevajag cauri
dzīvei tik ātri steigties, ka kādam citam ir jāmet ķieģelis, lai pievēstu sev
uzmanību.” Stāstiņš nemudina mest ar akmeņiem, bet
izvērtēt, vai nepaskrien garām cilvēkiem, kuriem vajadzīga palīdzība un kuri
cenšas pievērst tavu uzmanību. Katrs dievkalpojums ir sastapšanās ar
Kristu. Viņš var palīdzēt saskatīt visas tās durvis, kuras tavā sirdī un dzīvē
ir aizvērtas Dievam un tuvākajam.
Nepatīkami ir to atzīt, bet, tiklīdz to uzdrīksties, tā Jēzus vārdi
„efata” ir tava dziedināšana. „Visu viņš labi izdara”, Viņš atjauno un
atspirdzina, Viņš atver sirdi Dieva mīlestībai un līdzjūtībai pret tuvāko. Un
tu mācies pievest Kristum ikvienu, kurš lūdz pēc palīdzības, lai arī viņi var
pieredzēt, ka Kristus atver sirdi, dāvina ticību un dziedina. Āmen
Par kapelānu Normundu Celmiņu ŠEIT
|
