Mājaslapa
2015.08.16 22:19
Kapelāna
Normunda Celmiņa
9. augustā
teiktais sprediķis
| 31 Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. 32 Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. 33 Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, 34 un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata, tas ir: atveries." 35 Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. 36 Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda 37 un brīnījās ļoti par to un sacīja: "Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā." |
| Marka ev. 7: 31 – 37 |
Jēzus ir paveicis vairākus brīnumus. Katrs no tiem ne tikai pārsteidz un šokē, bet ietver sevī kādu svarīgu vēsti. Kurlmēmā dziedināšana nav izņēmums. Tā liecina par brīnumu, ko ikvienam no mums vajadzētu un ko arī varam pieredzēt. Vai tu nojaut par ko ir runa? Brīnumu raksturo vārds „Efata” – tas ir atveries, vārds, ar kuru Jēzus dziedina kurlmēmo vīru. Ko Jēzus var atvērt mūsos? Uz mirkli vēlos uzturēt noslēpumu un intrigu.
Kad rakstīju svētrunu, atcerējos latviešu rokgrupu H2O un viņu izpildīto dziesmu ”Uzmini nu”, kas daudzus gadus atpakaļ bija populāra un diezgan bieži tika atskaņota dažādās radio stacijās. Varbūt kāds no jums to vēl atceras. Dziesmas vārdi līdzinās retoriskam jautājumam, uz ko klausītajam pašam ir jāatrod atbilde. „To nevar atņemt, bet ar to var dot. To nevar iedot, bet ar to var piedot. To nevar noturēt, bet ar to var izturēt. To nevar nodzīvot, bet ar to var izdzīvot… To nevar pierādīt, bet ar to var pierādīt. To nevar pazaudēt, bet ar to var atrasties. To nevar izteikt vārdos, bet ar to var pateikties. To nevar nogalēt, bet ar to var mirt.” Dziesmas vārdi ir savā ziņā noslēpumaini, tomēr tie mudina domāt un meklēt atbildi uz jautājumu: „Uzmini nu, kas tas ir, … uzmini nu!” Taču kāds šai dziesmai sakars ar šodien uzklausīto Evaņģēliju? Protams, ka nav tiešas saiknes, tomēr Evaņģēlijs dod vispilnīgākās atbildes uz dziesmā ietverto jautājumu – mīlestība dod spēku un piešķir jēgu dzīvei. Mīlestība un tās spēks ir visskaidrāk atklāta Jēzus personā un tajā, ko Viņš var katrā no mums atvērt un dziedināt.
Vārds „efata” nav tikai ausu atdarīšana un mēles atraisīšana, bet visa cilvēka personības atvēršana Dievam un tam, ko Viņš caur savu Dēlu var paveikt - atbrīvošanai, atjaunošanai, pārradīšanai un stiprināšanai. Taču iesākas viss ar to brīdi, kad grēka un neticības aizvērtā sirds atveras un tajā piedzimst ticība Kristum Jēzum. Bez tās nevar notikt brīnums, bez tās nevar iepazīt Dievu un Viņa mīlestības lielumu un spēku. Ticība atver durvis uz atjaunotu dzīvi.
Ļaudis, kuri ir bijuši liecinieki kurlmēmā dziedināšanai, ar izbrīnu ir izteikuši pravietiskus vārdus par Jēzus paveikto brīnumu un par visu Viņa misiju: „Viņš visu labi izdara – kurlie spēj dzirdēt un mēmie runāt.” Vārdi atgādina Sv. Rakstu liecību par pasaules radīšanu. Katras radīšanas dienas vakarā Dievs izvērtēja paveikto un redzēja, ka tas ir labs. Jēzus rada no jauna, jo grēks ir sabojājis Dieva radīto. Turklāt ļaužu teiktais atgādina pravietojumu, ko Dievs ir atklājis Vecajā Derībā caur pravieti Jesaju par apsolīto Mesiju jeb Glābēju. (Jes 35: 4 - 5) „Sakiet izbiedētajām sirdīm: Esiet stipras un nebaidieties! Redzi, jūsu Dievs!... Viņš nāk jūs glābt! Tad aklajam atvērsies acis un atdarīsies kurlā ausis… gavilēs mēmajam mēle.” Jēzus ar kurlmēmā dziedināšanu apstiprina, ka Viņā ir piepildījies pravietojums. Līdz ar to dziedināšana ir zīme, ka ir atvērtas durvis uz Dieva valstību.
Jēzus atver to, ko grēks ir aizvēris ciet, Viņš atjauno to, ko grēks ir sabojājis. Dziedināšana ieved attiecībās ar Dievu, atver sirdi Viņa žēlastībai, tomēr tas ir tikai sākums. Attiecības ar Dievu veidojas un top visas dzīves garumā, un tu esi aicināts tajās ņemt aktīvu dalību. Arvien no jauna ir nepieciešams Jēzus un Viņa palīdzība, lai saskatītu visas tās durvis, ko tavā sirdī un dzīvē ir aizvēris grēks jeb novēršanās no Dieva. Aiz dažām durvīm tu centies noslēpt ievainojumus un brūces, aiz citām - nespēju piedot pāridarītājiem, vēl aiz citām – visus tos vārdus, darbus un domas, kuras tu labprāt izdzēstu, ja vien dzīvē varētu gluži, tāpat kā datorā uzspiest taustiņu „delete”.
Ikvienam patīk saņemt un pieredzēt Jēzus dāvināto mīlestību. Tā pieņem bez nosacījumiem, pieceļ, dziedina un stiprina, bet arī aicina atvērt sirdi līdzjūtībai pret līdzcilvēkiem. Bez šādas līdzjūtības kurlmēmais iespējams nebūtu sastapis Jēzu, un brīnums nevarētu notikt. Kā ir ar tevi? Vai saklausi cilvēkus līdzās? Vai sadzirdi viņu sāpi un kliedzienu pēc palīdzības? Atbildes vietā vēlos mudināt uz pārdomām un izstāstīt kādu pamācošu atgadījumu no dzīves. „Pirms vairākiem gadiem kāds jauns un veiksmīgs administrators savā jaunajā melnajā Jaguārā brauca cauri priekšpilsētai. Pēkšņi no gājēju ietves puses mests ķieģelis atsitās pret mašīnas sāniem. Iekaucās bremzes. Tika ieslēgta atpakaļgaita, riepām kaucot, automašīna strauji tuvojās vietai, no kuras tika mests ķieģelis. Braucējs izlēca, satvēra zēnu, kurš bija metis ķieģeli, pacēla novietotās mašīnas virzienā. „Ko tas nozīmē?” viņš kliedza. „Tas ir mans jaunais Jaguārs! Ķieģelis, ko meti, izmaksās tev ļoti dārgi!”
„Lūdzu, kungs, lūdzu… Piedodiet! Es nezināju, ko lai citu daru,” lūdzās jaunietis. „Es metu ķieģeli, jo neviens cits jūs nevarētu apturēt.” Asaras ritēja pāri zēna vaigiem, kad viņš rādīja automašīnas virzienā. „Tas ir mans brālis. Viņš noripoja no trotuāra un izkrita no ratiņkrēsla, es nevaru viņu piecelt” Šņukstēdams zēns vaicāja administratoram: „Vai jūs, lūdzu, varētu palīdzēt viņu iecelt ratiņkrēslā? Viņš ir sasities, viņš ir pārāk smags, lai es varētu viņu pacelt.”
Tiklīdz jaunais administrators aptvēra notikušo, tūlīt izmainījās viņa attieksme. Viņš iecēla jaunieti ratiņkrēslā, notīrīja nobrāzumus un vēroja, kā zēns ratiņkrēslu ar brāli stūma uz mājām. Administrators tā arī nekad nesalaboja auto iebuktētās sānu durvis. Viņš saglabāja bukti, lai tā vienmēr atgādina, ka nevajag cauri dzīvei tik ātri steigties, ka kādam citam ir jāmet ķieģelis, lai pievēstu sev uzmanību.”
Stāstiņš nemudina mest ar akmeņiem, bet izvērtēt, vai nepaskrien garām cilvēkiem, kuriem vajadzīga palīdzība un kuri cenšas pievērst tavu uzmanību.
Katrs dievkalpojums ir sastapšanās ar Kristu. Viņš var palīdzēt saskatīt visas tās durvis, kuras tavā sirdī un dzīvē ir aizvērtas Dievam un tuvākajam. Nepatīkami ir to atzīt, bet, tiklīdz to uzdrīksties, tā Jēzus vārdi „efata” ir tava dziedināšana. „Visu viņš labi izdara”, Viņš atjauno un atspirdzina, Viņš atver sirdi Dieva mīlestībai un līdzjūtībai pret tuvāko. Un tu mācies pievest Kristum ikvienu, kurš lūdz pēc palīdzības, lai arī viņi var pieredzēt, ka Kristus atver sirdi, dāvina ticību un dziedina.
Āmen