|
|
|
Dievkalpojumi |
Svētdienās 10.00 Trešdienās 18.00
Bībeles stundas:
Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00
Svētdienas skola bērniem:
Svētdienās 10.00
Katehēzes mācību stundas:
Trešdienās 18.00
Mācītāja pieņemšanas laiki:
Trešdienās 17.00 Svētdienās 9.00
pieteikšanās pa tālruni: 28358555, 29243697
Uzmanību!
Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -
bikts dievkalpojums. Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek
|
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!) |
|
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca |
|
Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS |
|
|
|
Izdrukāt
Ezotērika un okultisms mūsdienu kultūrā
Ezotērika un okultisms mūsdienu kultūrā |
Agita Misāne, reliģiju zinātniece
Mani allaž ir pārsteiguši palaikam dzirdētā sātana pagodināšana kristiešu mutē, piedēvējot ekstrasensoru spēju radīšanu viņam. Sātans nespēj radīt pat skapjaugšas putekļus, viņš nespēj radīt vispār neko – tā nu reiz ir viņa īpašība. Viņš var vien jaukt, korumpēt, melot u. tml., bet ne radīt. Manas apceres pirmā daļa "Latvijas Luterāņa" iepriekšējā numurā noslēdzās ar atziņu, ka zīlēšana un astroloģija nekādā veidā neļauj droši un ticami paredzēt nākotni un, ja kādreiz maldīgi šķiet, ka tas tomēr ir iespējams, tad vienīgi tāpēc, ka okulto servisu klienti dialogā ar zīlnieci vai astrologu paši izveido visticamāko savas nākotnes prognozi. Paredzēt cēloņu un savas rīcības seku sakarības gan ir iespējams un pat vēlams, taču īstenībā okultos servisos tas ieņem samērā nelielu vietu. Drīzāk mērķis ir tikt galā ar to stresu, ko rada neatbilstība starp neizbēgamo realitāti tagadnē, pagātnē vai nākotnē un tās emocionālu nepieņemšanu. Bez saprātīgām prognozēm, kas bieži neko labu nesola, ir jau vēl tas, pēc kā sirds ilgojas. Saskaņā ar tā dēvēto kognitīvās disonanses teoriju, tad, kad pieredze ir pretrunā ar sajūtām, vērtībām, personiskajiem viedokļiem, rodas stress un iekšējas pretrunas. Viens veids, kā psiholoģiski tikt ar to galā, ir nepatīkamo faktu pārinterpretēšana. Ja es samaksāju desmit latus dziedniekam un no tā ne silts, ne auksts, var visādi iztēloties, ka kaut kāds efekts tomēr bija un beigās cilvēks pats tam notic. Mēs tā darām visu laiku, tie ir tik pazīstami slazdi. Šajā ziņā daudzas okultas metodes patiesi var interpretēt psiholoģiski, un, ja esam godīgi, tad dažkārt kognitīvā disonanse ielaužas arī kristīgajā dzīvē, jo mēs pa reizei sliecamies piedēvēt Dieva plānam arī kādu savu šķitumu. Tas viss kopā liecina, ka psiholoģiski aizbildinājumi ir nepietiekami, bet savi šķitumi – jāpārbauda. Manu pārdomu kontekstā ir kāda ļoti būtiska un informatīvi blīva Rakstu vieta, kura, uzmanīgi lasot, īstenībā atklāj to pašu, pie kā esmu nonākusi vairākos pētniecības gados. Ja nu vienīgi es varētu pierakstīt šo avīzi pilnu ar piemēriem, kas to ilustrē un apstiprina... Vispār jāteic, ka Jaunā Derības okultisma sakarā saka visai maz. Te var minēt vien pāris pantus Apustuļu darbu grāmatā (8:9-24 un 13:6-12), kā arī jautāt ne pārāk ērtu jautājumu: kas galu galā bija tie vīri, kas, sekodami tieši zvaigznei, nāca uz Bētlemi no Austrumiem un nesa Jēzum dāvanas? (Mt.2:1-12). Mateja evaņģēlija latviešu un daudzu citu valodu tulkojumi grieķu vārdu magoi tulko kā "gudri vīri". Ir dzirdēti arī citi interpretējumi – "galminieki", "ķēniņi" un aizbildinājumi, ka tos tolaik sauca par magiem. Diemžēl baidos, ka tā ir pārāk vaļīga interpretācija. Grieķiski magoi patiešām nozīmē "magi". Tā Senajā Grieķijā sauca galma astrologus, kas pavadīja persiešu valdnieka Kserksa karaspēku viņa militārās kampaņas laikā 5. gs. pirms Kristus astoņdesmitajos gados, un kopš tā laika austrumu astroloģija un radniecīgas mākslas nāca Grieķijā lielā modē, liekot filozofam Platonam pat nodēvēt tās par grieķu sabiedrības lielāko sērgu. Ja gudrie vīri no austrumiem patiesi bija astrologi (un kā tajā laikā, protams, arī astronomi vienlaikus), tad viņu nākšana godināt Jēzu rosina pārdomas. Vecā Derība runā par okultismu ievērojami vairāk, nosaucot konkrētas okultas prakses vārdā (zīlēšana, buršana, lāstu uzlikšana, garu izsaukšana u. c.), un attieksme šeit ir skaidra – tas ir aizliegts. Un nav nekā jauna tai pasaulē – okultās prakses Vecās Derības grāmatu pierakstīšanas laikā un tagad būtībā ir tādas pašas. Bet ir viena Rakstu vieta, ko gribēju pieminēt īpaši, un tā stāsta par ķēniņa Saula vizīti pie sievietes, kas vēlāk iesaukta par Endoras raganu, lai gan Bībelē viņa tā saukta nav (1.Sam. 28:6-25). Mūsu dienās viņu sauktu par nekromanti, t. i., par mirušo izsaucēju. Atcerēsimies – Sauls ir cilvēks ar plosītu dvēseli un, iespējams, šolaiku psihoterapeiti viņam zinātu piemeklēt kādu diagnozi. Lai arī ticis pie varas, nekāda laimīgā dzīve šim ķēniņam nav bijusi, pie kā viņš pats vien ir lielākoties vainīgs, un nu ir pavisam slikti – filistiešu armija tepat blakus pakalnā. Sauls sauc pēc Dieva, bet nesaņem nekādas atbildes, katrā ziņā nesaņem to tūlīt. Tāda kā pazīstama sajūta, vai ne? Un šajā situācijā Sauls izdara nepareizāko lietu no iespējamām. Varbūt tas skan frivoli un Saula (un citu cilvēku) situācijas traģikai nepiedienīgi, bet tomēr – Saula rīcība nozīmē: „Tu, Dievs, mani neuzklausīji, tad nu es tagad iešu un pameklēšu alternatīvus variantus.” Kad nu, pārkāpdams pats savu aizliegumu, kaunēdamies un slapstīdamies, ķēniņš ierodas pie nekromantes, kas tur notiek? Sauls vēlas, lai tiek izsaukts mirušais pravietis Samuēls. No teksta ir skaidrs, ka ķēniņš pats neko neredz, jo jautā sievietei, kā tad parādība izskatās? Nav skaidrs, vai Sauls pats dzird vismaz Samuēla balsi, vai arī tikai uzklausa, ko nekromante "tulko". Sauls arī uzzina vien to, ko jau zinājis, un jauns ir tikai tas, ka kauja ar filistiešiem tiks zaudēta, bet austošā diena būs viņa mūžā pēdējā. To nu nemaz nebija grūti paredzēt arī tāpat, tikai reizēm ir grūti paskatīties reālistiskām prognozēm acīs, vien mirguļo tā trauslā un patiesībā muļķīgā cerība, ka nenotiks tas, kam neizbēgami jānotiek. Tā bija Saula laikos, un tā ir tagad, tāpat arī visos laikos – saskaroties ar okulto pasauli, vienalga, vai tā būtu ekstrasensora dziedināšana, nākotnes pareģošana ar jebkuru metodi vai kas cits, jūs nekad droši nezināsit, vai tas, kas jums šķiet, ir tas, kas patiesībā notiek. Un nebūs pilnīgi nekādas iespējas to objektīvi pārbaudīt. Šķetinot Endoras notikuma pavedienu tālāk, jāpamana, ka nekas neliecina, ka tā sieviete tīšuprāt vēlētu Saulam ļaunu. Gluži otrādi, kad Sauls pēc "seansa" pakrīt bezspēkā (ej nu zini, no kā – varbūt no bada, bet varbūt arī ne), viņa dara visu, lai dabūtu valdnieku atkal pie veselības. Vispār viņa, šķiet, ir ne pārāk priecīga par notiekošo un ir drusku nobijusies. Kāpēc? To mēs atkal nevaram zināt. Viena daļa mūsdienu okultistu ir nepārprotami šarlatāni un skaidri apzinās, ka nodarbojas ar krāpšanu, taču ir arī daudz tādu, kas patiešām vēl saviem klientiem un pacientiem tikai labu un paši tic, ka viņi no tiesas spēj kādam palīdzēt. Tiesa, ir pāris vietas tepat Rīgā, kur var pasūtīt arī lāstus. Un arī tajos zīlēšanas salonos, kur to nepraktizē, nepārtraukti kāds nākot un interesējoties par šādu "pakalpojumu". Melnā jeb ļaundarīgā maģija ir visai vienkārši identificējama, un ja kāds tepat "guļamrajona" daudzstāvenē nodarbojas ar nolādēšanu, lietojot šim nolūkam cilvēka kaulu (zinu par šādu gadījumu, lai cik neticami tas liktos mūsu apgaismotajā augsto tehnoloģiju laikmetā), tad nevajadzētu rasties šaubām, ar ko ir darīšana. Sarežģītāks ir jautājumu loks, kas saistās ar tām okultām praksēm, kas tiek lietotas ne ļaunā motivācijā. Cik reāls pamats ir apgalvot, ka atsevišķiem cilvēkiem var piemist, piemēram, gaišreģa vai dziednieka spējas? Ja tās ir reālas, ko kurienes tās nāk un kā tās lietot? Galu galā, vai viens cilvēks var noburt citus? Jau iepriekš rakstīju, ka nekas neliecina par to, ka jebkurš no zīlēšanas veidiem ļautu paredzēt nākotni. Ar gaišredzību un ekstrasensorām spējām laikam būs sarežģītāk. Gaišredzība ir spēja saskatīt to, ko parasti cilvēks neredz, un tas nebūt nenozīmē, ka runa ir vien par ielūkošanos nākotnē. Ja daži cilvēki, kam ir absolūtā dzirde, dzird to, ko citi nedzird, tad kāpēc lai ar citiem jutekļiem nebūtu tāpat? Vispār jau cilvēks sensorā aspektā nav pati jūtīgākā radība. Ir lietas, ko putni vai zivis sajūt labāk. Cilvēks arī nelieto visu savu smadzeņu potenciālu un mēs neesam vienlīdz apdāvināti. Tāpat, gluži objektīvi un pārbaudāmi, mēs emitējam kaut ko, ko citi cilvēki nesamana, bet ko caur ādu var pierakstīt aparāts – kā encefalogrammas un kardiogrammas. Nav nebūt izslēgts, ka arī šajā ziņā kādi mūsu līdzcilvēki ir izņēmums. Un Bībelē ir nepārprotami gaišredzības piemēri. Bet īsta gaišredzība ir ļoti, ļoti reta. Ja tā būtu izplatīta spēja, visi kazino sen būtu izputējuši un spiegi nebūtu vajadzīgi. Un gaišredzība, atšķirībā no zīlēšanas, nav profesija, to nevar iemācīties ekstrasensu kursos (ir arī tādi) un ieslēgt un izslēgt pēc vajadzības. Ja kāds to saņem, tā ir dāvana. Runājot par katru neparastu spēju avotu, jāatceras, ka "ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem" ( 1.Kor. 12:6). Tādēļ mani allaž ir pārsteiguši palaikam dzirdētā sātana pagodināšana kristiešu mutē, piedēvējot ekstrasensoru spēju radīšanu viņam. Sātans nespēj radīt pat skapjaugšas putekļus, viņš nespēj radīt vispār neko – tā nu reiz ir viņa īpašība. Viņš var vien jaukt, korumpēt, melot u. tml., bet ne radīt. Baznīcas vēsturē vispār ir bijis pārāk daudz paviršu apsūdzību. Žannu d’Arku sadedzināja uz sārta kā burvi, bet vēlāk kanonizēja kā svēto. Arī Mārtiņu Luteru, vienu no sava laika raganu prāvu aizstāvjiem, apsūdzēja ne vien ķecerībā, bet arī par to, ka viņš ir "iemainītais bērns", t.i., velna bērns, kas šūpulī samainīts ar īsto Luteru mantinieku. Uzmanīga attieksme ir nepieciešama arī, lietojot vārdus "pārdabiskas spējas". Mocarta vai Einšteina smadzenes nevarētu saukt par parastām, bet – vai viņu spējas bija pārdabiskas? Un vai absolūtajā dzirdē ir kas pārdabisks? Man liekas, ka apzīmējums "paranormāls" būtu vairāk vietā, jo viss, kas iemājo dabā ir dabisks, lai tas būtu arī ārpus normas robežām esošs. Cita lieta – vai spējas kaut ko saskatīt vienmēr nozīmē spēju iejaukties? Ja nozīmē, tad – vai patiešām ir jāiejaucas? Vai tas ir droši, citiem vārdiem, vai ieguvumi šajā reizē atsvērs zaudējumus? Un pat tajos gadījumos, ja tikai cilvēkam pašam šķiet, ka viņam piemīt kādas paranormālas spējas, bet patiesībā tā ir tikai laba intuīcija un izkopti pārliecināšanas dotumi, vai arī tad pretenzijas uz iejaukšanos otra cilvēka organismā (un to nebalsta nekādi gadiem ilgi klīniskie pētījumi un eksperimenti) nav pārāk pārdrošas? Jo tas okultais speciālists riskē uzņemties lemt par lietām, kuru lemšana var nebūt cilvēka kompetencē. Okultā pasaule ir tāda "ēnu zeme" un došanās iekšā, "kur eņģeļi baidās spert kāju", tā ir, ja ne citādāk, tad vismaz riskanta. Turklāt tas attiecas ne tikai uz aktīvu okultu darbošanos, bet pat uz pārmērīgu nesagatavota cilvēka interesi par to. Esmu redzējusi kā okultisma "māsa" – ezotērika – cilvēku burtiski "iesūc". Bet laikam šeit arī vajadzīgi terminu precizējumi. Senākais fiksētais vārda "ezotērisks" lietojums pieder antīkā autora Lukiāna spalvai un datējams ar otro gadsimtu. Lukiāns piedēvēja sengrieķu filozofam Aristotelim viņa darbu iedalīšanu "eksotēriskajos" jeb tautai domātajos un "ezotēriskajos", kas paredzēti viņa izmeklēto un priviliģēto mācekļu pulkam. Vēlāk par ezotēriskām citi antīkie autori sāka dēvēt slepenas mācības, ko Pitagors esot mācījis atsevišķiem sekotājiem. Citiem vārdiem, par ezotēriskiem būtu jāsauc teksti un/vai zināšanas, kas paredzētas ierobežotai, īpaši izvēlētai auditorijai. Šādā ziņā turpat vai katrai reliģijai ir sava ezotēriskā daļa – kaut kas, ko sargā no svešinieku skatieniem vai nu tā svētuma dēļ, vai arī darot to pieejamu īpašai grupai konkrētās reliģijas sekotāju, kurus reliģiju zinātnē sauc par "virtuozo". Tie ir cilvēki, no kuriem sagaida īpašu kalpošanu vai dzīvesveidu vai kuri ieņem augstu vietu šīs reliģijas hierarhijā īpašas pieredzes vai neparastu īpašību dēļ. Tomēr ar ezoteriskām mācībām vai ezotērisko tradīciju, īpaši pēdējos simt gados, saprot arī ko citu – veselu lērumu dažādos (visbiežāk – nesenos) laikos radušos tekstu, kas atsaucas uz mācībām, kas saņemtas tiešā ceļā no kādiem plašākām masām neaizsniedzama un nepārbaudāma, tikai teksta pierakstītājam un mācības skaidrotājam aizsniedzama avota – Kosmosa parlamenta, Himalaju Lielās Baltās Ložas, kas vada pasaules evolūciju, tibietiešu garīgajiem skolotājiem Šambalā, daiļās un viedās krievu sievietes Anastasijas utt., u. tml. Kas attiecas uz šo mācību saturu, tad tas mēdz būt visdīvainākais, un tiklab kristieši kā agnostiķi bieži nevar saprast, kā gan citādi saprātīgs cilvēks var nopietni ticēt šādiem murgiem. Jo vairāk tāpēc, ka ļaudis, kam ir ezotēriska atkarība – un es domāju, ka tā ir atkarība tāpat kā no azartspēlēm vai alkohola – parasti ir izglītoti, sociāli funkcionējoši un izskatās gluži normāli. Ja nu vienīgi vērts padomāt, kāpēc tik daudzi viņiem apkārt un dažkārt arī viņi paši ir tik šausmīgi nelaimīgi? Iepazīstot viņus tuvāk, atklājas visādas slimības, klapatas, pašnāvības domas, personības defekti, atmiņas un laika izjūtas traucējumi, svārstīšanās no nesavtīgas pašuzupurēšanās līdz aukstai nežēlībai un kas tik vēl ne. Ja jūsu tuvumā ir kāds ar ezotērisku atkarību, tad nolieciet savas vieglās dienas. Lai arī tas neattiecas tieši uz ezotērikas sfēru, viena interesanta lieta ir izlasāma pētījumos par šamaniskajām kultūrām, kādu pēdējā laikā radies daudz, un tie ir kompetenti. Šamanis ir cilvēks, kas kopienas interesēs veic ceļojumus uz garu pasauli un atpakaļ – lai pavadītu mirušos vai iegūtu kādu informāciju. Tā tiek uzskatīts šamaniskajās kultūrās. Lai to varētu, šamanim jānonāk transa stāvoklī, ko sasniedz ar halucinogēnām vielām, bungu rībināšanu vai citādi. Paradoksāli, un pretrunā arī mūsu presē tiražētiem maldiem, šamanis – tā nav laba karjera. Jaunieši, kam ir kādas īpašas spējas un ko kopiena (vai gari, kā tiek apgalvots) izraugās šai funkcijai, mēģina atpirkties, aizbildināties vai vienkārši bēgt. Būt par šamani ir sliktākais, kas tur var gadīties, bet kādam tas ir jāuzņemas, jo tā nu šīs sabiedrības darbojas. Taču uzņemties šo nastu nozīmē, ka šamanis pats riskē nomirt transa laikā vai neatgriezties no tā, ka tuvinieki un bērni slimos un vispār gaidāmas visādas nelaimes.
Mums ir daudz kas nezināms par okultisma pasauli, bet tas, ko zinām, ir pietiekams, lai saprastu, ka, tajā ieejot, mēs neko neiegūsim. Jā, racionālā pasaule ir auksta un tā neuzrunā visu un pilnu cilvēku, kas ir galvenais to ļaužu arguments, kuri izvēlējušies no tās aizceļot. Un tomēr – tas nav iemesls izvēlēties kā Saulam iespējami nepareizāko ceļu.
(Latvijas Luterānis, 2005. gada 16. februārī ;
|
http://www.luteranis.lv/index_laikraxc.php?dest=article&sid= 3210&topic_id=7&mode=nested&order=0) |
Iesūtīts: 2009.10.08 | |
|
|
Evaņģēliste |
Kristīne Vanaga –
evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob.
26563337
e-pasts:
kristinevng@gmail.com
|
|
|
|
...
| |
|
|