Izdrukāt
Anita Uzulniece iesaka
Palīdzi un velc uz augšu!
Mūsu tautas nākotne meklējama mūsu pagātnē. Lai analizētu tos procesus, kas sekmējuši Latvijas pašreizējo sarežģīto situāciju, uz sarunu aicinājām Latvijas Republikas Saeimas deputāti, Latvijas Universitātes Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultātes profesori, daudzu grāmatu un pētījumu autori Janīnu Kursīti.
IEVA PITRUKA,
ANDAS KRAUZES foto
Jūs ar saviem studentiem jau vairākus gadus dodaties ekspedīcijās pa 19. gadsimtā izceļojušo latviešu pēdām Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Arī toreiz bija ekonomiskā krīze, un cilvēki meklēja, kur labāk. Vai saredzat kādas paralēles starp šo vēsturisko periodu un šī brīža Latvijas situāciju?
Krievijā – Smoļenskas, Novgorodas, Pleskavas apgabalā – mēs ar studentiem bijām apzināt 19. gadsimta latviešu koloniju vietas. Jau vairākus gadus mēs braucam uz Baltkrieviju, uz Sibīriju paskatīties, kas notika ar tiem latviešiem, kas pēc Krišjāņa Valdemāra aicinājuma devās svešumā, lai iegūtu iespēju tikt pie zemes. Tagad ir tāda pati krīzes situācija kā 19. gadsimta. vidū, kad latvieši brauca prom. Apsekojot šīs koloniju vietas, mēs secinājām, ka divas paaudzes iztur un saglabā savu identitāti. Trešajai paaudzei rodas problēmas, bet ceturtā paaudze asimilējas. Kaut arī daudzi latvieši pašlaik brauc uz valstīm, kur ir materiāli labākas iespējas, cilvēks jau nevar prognozēt uz priekšu, kas būs. Likās, ka Īrija būs nebeidzams veiksmes stāsts, bet arī tur ir sākušās problēmas. Latgalē mēs redzējām, ka gandrīz veseli ciemi ir aizbraukuši – tur gan vairāk uz Itāliju brauc kā uz Īriju. Bet vienā brīdī arī citās valstīs sākas problēmas, un tad tu esi svešais, tu esi migrants – kā mēs kādreiz par krieviem teicām. Liela daļa aizbraucot domā, ka viņi tur varēs palikt, izturēt un neizšķīst kopējā masā, bet tas neizdodas. Nekur nav maizes bez garozas, bet tomēr daudz vieglāk, ja šī garoza ir dzimtenē.
Tagad mēs esam Eiropas Savienības sastāvdaļa...
Eiropas Savienība pati par sevi jau nav slikta, bet skumjākais ir tas, ka tāpat kā kādreiz Padomju Savienībā mūs mēģināja padarīt par vienādiem padomju pilsoņiem, tad tagad mūs mēģina pārveidot (vai arī paši mēģinām pārveidoties?) par kaut kādiem bezkrāsainiem Eiropas pilsoņiem. Cilvēkā ir ielikta atšķirība starp vīrišķo un sievišķo, starp vienu un otru valodu. Var jau likties – mācīsimies vienu valodu, mācīsimies vienu patiesību, būsim piederīgi vienai konfesijai, un tad būs visas problēmas atrisinātas. Nē, kā cilvēkam ir kreisā un labā roka, ir diena un nakts, debesis un zeme – cilvēkos ir ielikta īpašība būt dažādiem. Un, ja tu savu atšķirību nenovērtē, tad arī cits tevi nenovērtēs, un tu pazudīsi un iejuksi lielajā masā. Eiropas Savienības pamatā. Diemžēl ir materiālās intereses. Daudzi no Eiropas (īpaši no Lietuvas un Polijas) mēģināja panākt, lai oficiāli tiek atzīta mūs vienojošā garīgā kopība – ka mēs esam kristieši, bet tas netika pieņemts... Manā skatījumā Eiropa ir pārvērtusies par vienu lielu liekuļu sabiedrību. Veikalā tev uzsmaidīs, tikai aiz tā smaida nekā nebūs. Atteikumu tu saņemsi ar smaidu, cilvēki ģimenēs smaida, bet ne par ko nopietnu tu nevari parunāt. Skaistas, lieliskas baznīcas stāv tukšas.
Kas notiek valdībā, un kā cilvēki var palīdzēt deputātu darbā?
Kad man iznāca šogad ieiet Saeimā, es iekritu kā circenis pelnos, nesaprotot, ko darīt – iet vai neiet. Es nepiekrītu tiem, kuri saka, ka Saeimā jābūt tikai juristiem un ekonomistiem, – ir jābūt arī citiem speciālistiem, kas pārzina daudzveidīgās konkrētās nozares. Ienākot Saeimā, es biju šokā, jo tur tu nokļūsti it kā citā valstī. Situācija bija daudz smagāka nekā ļaunākajā murgā varētu iedomāties... Bet pēc tam, drusciņ ilgāk tur esot, es sapratu, ka tieši tāpat kā ārpus Saeimas arī Saeimā ir ļoti dažādi cilvēki. Tā, piemēram, es no sirds cienu deputāti Annu Seili, kura ir ļoti daudz izdarījusi, pateicoties savai lietpratībai un tādai klusai uzstājībai, un viņa nav savus darbus izkladzinājusi pa visu pasauli.
Nesen Kultūras ministrijas valsts sekretāre pacēla sev algu par 700 latiem brīdī, kad ir tik nopietna problēma ar mūzikas un mākslas skolām. Tātad joprojām ir slānis, kuriem, jo sliktāk iet valstī, jo viņiem labāk. Brīžiem šķiet, ka mēs esam nonākuši pilnīga kurluma situācijā, ka tautu saprot tikai tad, ja ir kā 13. janvārī – ar ķieģeļiem logā, vai kā nupat Bauskā, kad cilvēki nostājas uz ceļa, bloķējot satiksmi.
Padomju laikā mums bija viens ienaidnieks – padomju vara, un likās, ka atgūsim atpakaļ Latvijas valsti, un viss būs kārtībā. Nekā. Tas cilvēkam ir vienkāršākais risinājums – ja man kaut kas neveicas, es pirmām kārtām meklēju vainīgo ārpus sevis. Valdība ir mūsu pašu spogulis, bet to jau negribas atzīt. Ja Amerikā tādas krīzes apstākļos kāds ierēdnis atļautos sev palielināt algu, viņš izlidotu no darba momentā. Ne tāpēc, ka viens ierēdnis otru ierēdni atlaistu, bet tāpēc, ka tauta neklusētu. Mums arī vajag visu laiku sekot valdības un ierēdņu darbam un prasīt atbildību. Man pašai bija liels rūgtums, kad ieraudzīju, ka partijā, par kuru visu laiku biju vēlējusi, vārdi nesakrīt ar darbiem – tur ne tik cik melns aiz naga nebija šo nacionālo ideālu, tikai izkārtne un aizsegs, un atsevišķi izņēmumcilvēki. Mēs kā tauta esam pārāk paļāvušies uz tiem, kas skaļāk solījuši – nesenās pašvaldību vēlēšanas Rīgā to ļoti labi parādīja. Man pozitīvi liekas tas, kas sākās ar lietussargu revolūciju – vajag parādīt, ka tu neesi tāds, ar kuru var darīt, ko grib, mīcīt kā grib. Protams, nevajag sākt ar ķieģeli – tas noved atpakaļ pie ķieģeļa. Un es jūs aicinu – ja jūs redzat kādus absurdus, ko vajag izmainīt, un ja jūs varat palīdzēt, lūdzu, nāciet uz Saeimu, tiekaties ar deputātiem un sniedziet viņiem šo informāciju. Deputātam pašam par sevi nav nekādas jēgas, ja viņš netiekas ar tiem cilvēkiem, kuru dēļ viņš strādā. Vajag aicināt deputātus uz sarunu, varbūt bargu, varbūt mierīgu, bet sarunu. Un iet pašiem uz sarunu, lai veidojas abpusēja zināšana, kas notiek abās pusēs. Aizbraucot uz vietas – laukos, mazpilsētās un tiekoties ar cilvēkiem, situācija kļūst daudz skaidrāka.
Režisors Alvis Hermanis intervijā teica, ka, viņaprāt, pašlaik Latvijā pie varas drīkst laist tikai cilvēkus, kuri nav vecāki par 30 gadiem...
– Tagad visi bļauj, ka vajag “jaunas sejas”, bet tas nav pareizs jautājums. Vai šis cilvēks strādā vai nestrādā, vai viņš kaut ko sajēdz, vai negrib neko sajēgt – tas ir pareizais jautājums. Ar mums pašlaik ļoti manipulē, sarīdot vienu sabiedrības daļu pret otru, ticību pret ticību, tautību pret tautību, un tas būtiskais pa to laiku tikmēr klusiņām tiek nokārtots. Televīzijā man reizēm lūdz ieteikt kādu speciālistu, ko uzaicināt uz to vai citu pārraidi par kultūru. Es iesaku, un tad man prasa: vai jaunāka neviena nav? Bet ko vajag – speciālistu vai gludo jauno seju? Mēs pašlaik gatavojam grāmatu, un tur uz vāka būs suitenes tautastērpos. Atnāk ciemos profesionāla žurnāliste un pēkšņi saka: “Viss jau ir labi, tikai tās sejas par vecu!” Tas mani tā aizvainoja! It kā šī žurnāliste saglabāsies nemainīga turpmākos 50 gadus vai visu mūžu! Bet es neļaunojos – ar viņas muti runā laiks. Folkloras ansambļos, paldies Dievam, dzied arī jaunas un tautasdziesmā ieinteresētas sejas, bet tomēr veca cilvēka sejā tu redzi īsto patiesumu. Grumbās ir dziļums, tur ir dvēseles pieredze. Diemžēl patlaban ir tāds laiks, ka tie bez grumbām negrib saprast tos ar grumbām, bet ir arī otrādi. Jo trakāki laiki, jo vairāk jāmēģina nevis noplēst, bet veidot tiltus starp paaudzēm, kultūrām, cilvēkiem, arī starp kaimiņu tautām.
Kas būtu mums katram jādara, lai palīdzētu sakārtot situāciju valstī?
Manuprāt, ir jāsāk ar iekšēju lūgšanu. Pēc tam jāturpina ar sarunu starp ieinteresētiem ļaudīm, ko mēs darīsim – es domāju tā, bet kā jūs domājat? Sliktākais, ka situācija valstī ir tāda, ka nav laika runāt, ir jādara. Bet, kad nav laika runāt, tad sastreb karstu un jāsāk no jauna. Tāds apburts loks izveidojas. Un uz darītājiem, kas salaiduši – apzināti vai neapzināti – lietas grīstē, sabiedrība sāk ne tikai burkšķēt, bet arī fiziski draudēt.
Ir ļoti svarīgi, lai mēs negribētu atriebties tiem, kas to pat būtu pelnījuši. Jo, ja cilvēks grib atriebties un sodīt otru, mēs varam nepamanīt, kā tas pārvēršas par garīgu varmācību. Jāmēģina atrast veidu, kā spēt otrā ieklausīties. Reiz viens cilvēks stāstīja, ka viņš ir bijis ļoti pārsteigts, kad Staļina laikos kāds mācītājs teicis: “Aizlūgsim par valdību!” Licies jocīgi – baznīca, kur tu esi nonākusi! Un tad mācītājs viņam skaidroja, ka ir jālūdz nevis par tādu valdību, kāda viņa ir, bet jālūdz par to, lai viņiem prātiņš sāk strādāt.
Mēs zinām, ka visi esam mirstīgi – gan jauni, gan veci, gan tautas, gan nācijas. Un, to zinot, mēs jau varētu nekad nesmaidīt. Bet cilvēkā ir iekšā dievišķā dzirksts, ka viņam, kamēr viņš kustas, jāmēģina gan sev, gan citiem palīdzēt. Pat pie savas vājās rocības palīdzi citiem! Tu iegūsi to, ko nevar ne ar kādiem simtiem un tūkstošiem iegūt.
Vai, jūsuprāt, baznīcai šādā valstij sarežģītā laikā būtu vairāk jāpiedalās sabiedriskajos un politiskajos procesos?
Ja viena daļa garīgo kalpu baznīcā var teikt – balsojiet par to vai citu partiju un atzīmēt paraugam plusiņus, kas un kur jāievelk, tad, man liekas, ka krīze ir ne tikai cilvēkos, kas ar materiālām lietām ikdienā darbojas un par kuriem varētu teikt, ka tiem vienkārši garīgais pamats pazaudēts, bet ka arī mūsu garīguma kopējos ir kas izmainījies.
Man liekas, ka krīze ir arī baznīcā, bet ir izņēmumi. Katoļu priesteris Andrejs Mediņš Bruknas pili (kur padomju laikos bija cūku kūts) pārvērta par patvertnes vietu tiem, kam ir atkarības problēmas – neskatoties ne uz vecumu, ne tautību, ne ticību. Viņš cilvēkus māca, pirmkārt, caur darbu – pašiem ir kaziņas, zirgs, paši sēj, paši pļauj. Otrkārt, caur mākslu – pie viņiem brauc keramiķi, un atkarīgie mēģina sevi realizēt mākslā. Treškārt, pats svarīgākais – caur lūgšanām. Nebūt ne visi, kas tur dzīvo, ir katoļi. Jo vienkāršāk jau ir darboties ar tiem, ar kuriem nav problēmu – atnāk uz baznīcu, padzied, pieklājīgi uzklausa un neko nejautā, neko neapšauba. Baznīcās ir attīstījies šis formālais garīgums. Bet ir arī pretēji piemēri – neapšaubāmi liels garīgs spēks piemīt arhibīskapam Vanagam. Īpaši kritiskos brīžos, kad laicīgās varas pārstāvji nonāk kādā nesaprašanā vai naidā. Un pašlaik mums pietrūkst šādu garīgo līderu. Es domāju, ka viņš ir viens no ļoti nedaudzajiem mūsu tautas garīgajiem līderiem, kas krīzes situācijā nebaidās pateikt domas, par kurām varētu sagaidīt nesapratni vai protestu. Arhibīskaps Vanags spēj izanalizēt lietas un atrast tām garīgo dimensiju, un tas mani ļoti uzrunā. Nu, nevajag jau pierast pie tā, ka tu atnāksi uz baznīcu, neko nedomājot, izsūdzēsi grēkus un darīsi tos tālāk. Vai atnāksi, padziedāsi un ar to viss būs, notiks un tūlīt mainīsies uz labo.
Mūsu mīnuss atšķirībā no lietuviešiem vai poļiem ir, ka esam konfesionāli sadalīti, tādēļ vienmēr pastāv bažas, ka var sākties strīdi. Kā nesen ekspedīcijā Ukrainā novērojām – strīdi, pat sadzīviski kašķi vērojami ne tikai starp dažādām konfesijām, bet arī starp divās – Maskavas un Kijevas – pakļautībās nonākušajiem pareizticīgajiem. Iemeslus strīdam vienmēr var atrast, īpaši krīzes apstākļos. Kā aiz kašķiem nepazaudēt garīgo, kas visiem kopējs?
Man liekas, ka vispirms baznīcai ir ar tādiem spēkiem kā arhibīskaps Jānis Vanags vai katoļu priesteris Andrejs Mediņš jāmēģina šo garīgumu parādīt. Kāpēc pie Jura Rubeņa iet uz baznīcu un pie cita neiet? Kāpēc pie viena katoļu mācītāja brauc uz grēksūdzi, bet pie cita nē? Katram te var būt sava atbilde, bet man liekas, ka tas, kas apjucis, apmaldījies, meklē ne formālu uzklausīšanu, formālu padomu, bet garīgu stiprinājumu.
Mums ir līdzīga vēsturiskā pieredze ar igauņiem un lietuviešiem, bet pašlaik tieši mēs esam nonākuši vissmagākajā situācijā. Kā to varētu izskaidrot?
Pirmkārt, mēs bijām rūpnieciski visattīstītākā valsts no visām Baltijas tautām. Strādniekiem ir svarīgas materiālās intereses, šis netveramais vai garīgais viņiem nav tik svarīgs. Otrkārt, daudzi gan labākas dzīves meklējumos, gan šo sociālās vienlīdzības ideju pārņemti aizgāja uz padomju Krieviju. Tur tie, kas izdzīvoja terora apstākļos, jau bija salauzti kā cilvēki. Pēc kara viņus sūtīja pie mums ieviest jauno varu. Viņi, kas paši pārdzīvojuši nāves bailes, tādās pašās bailēs centās izpildīt un pārpildīt to, ko viņiem lika, nesaudzējot ne kultūru, ne tradicionālo lauksaimniecību, ne izglītību, ne citu ko. Treškārt, padomju laikā te ieveda visvairāk svešos, nojauca lauku vidi – to, kas ir mūsu pamatu pamats. Ceturtkārt – mūsu pašu vaina. Mēs tikai gaidām, lai mums atvainojas krievi – bet ko mūsu sarkanie strēlnieki darīja Ukrainā un Krievijā? Jāatzīst, ka to sistēmu, kas arī mūs pašus pēc tam iznīcināja, tur ievedām arī mēs paši, mūsu senči. Piemēram, Ļeņingradā bija gan ebreju, gan krievu tautības čekisti spīdzinātāji, bet bija arī latviete ar iesauku “Morda”, viena no nežēlīgākajām. Nemaz nerunāsim par Petersu un viņam līdzīgajiem latviešu tautības čekistiem. Tauta var izdzīvot, ja cits citu nevis apkaro un strīdas, bet cits citam mēģina palīdzēt. Latvijā es to redzu izteikti tikai divās vietās: latgalietis latgalieti uz augšu velk, un suits suitu. Suiti man ir teikuši, – mēs varam savā starpā izlamāties līdz pēdējam, bet tad, kad ir jāstāv par suitu lietu, mēs esam kopā. Var jau teikt: ko tad mēs tagad – iesim kopā ar savu ienaidnieku? Ar katru cilvēku, ar kuru tev varbūt nesaskan vienā jautājumā, būs citas lietas, kas var saskanēt. Kamēr mēs nenonāksim pie tā, ka mums ir jābalsta citam citu, mēs to smaguma punktu nevarēsim pārvarēt.
Vai ir veiktas nopietnas reformas augstākās izglītības jomā?
Man šķiet, ka ir ļoti nopietni jāpārprognozē, kādi speciālisti mūsu valstij tuvākā nākotnē būs vajadzīgi, jo atkal tiek uzņemti studenti līdz šim populārajās specialitātēs – ka tik maksā naudu.... Ja iepriekšējos gadus universitāte patiešām izaudzināja jaunu zinātnieku paaudzi visās jomās, tad šogad diemžēl nebija līdzekļu, lai finansētu projektus. Dievs dod, ka mēs to naudas mazumu, kas ir, nenotērējam apēšanai, bet domājam par zinātni – ne tikai par to, kur redz ātru atdevi, bet arī par to, kas pēta netveramas lietas. Filoloģijas fakultātes pamats ir klasiskā filoloģijas programma, un priecē tas, ka letonika ir apstiprināta prioritāro nozaru sarakstā. Ekonomiski Latvijas valstij nav vajadzības pastāvēt, to var pievienot šur vai citur, bet Latvijas valsts ir tieši šī humanitārā joma ar letonikas sazarojumu gan zinātnē, gan ekonomikā, gan praktiskajā sadzīvē, un tas mūs padara arī citiem interesantus.
Jūs esat valodas speciāliste, tādēļ būtu interesanti uzzināt jūsu viedokli par sauso birokrātisko valodu, kura tiek izmantota valsts iestādēs.
Jā, tā ir sausa un neinteresanta valoda, kas pārņēmusi Eiropas Savienību. Es varu nebūt speciāliste fizikā vai matemātikā, bet, ja mani uzrunā ar dzīvu valodu (kā, piemēram, to dara Andris Buiķis), mani tas ieinteresēs. Valoda ir kā ārēji neredzams ceļš un tilts no cilvēka uz cilvēku, pa kuru ejot var nonākt interesantās un aizraujošās vietās, bet var vispār pārstāt gribēties iet, īpaši pa birokrātu sabūvētajiem valodas tiltiem. Jo mazāk viņus saprot, jo viņi jūtas varenāki un skatās uz pārējiem – normālas, dzīvas valodas veidotājiem un runātājiem – no augšas. Daļa cilvēku gribot negribot apgūst birokrātisko izteiksmes veidu un runā, raksta šajā bezjēdzīgajā valodā. Cilvēki, kas runā bezjēdzīgā valodā, sāk pakāpeniski dzīvot bezjēdzīgu dzīvi, sāk rakstīt bezjēdzīgus projektus ar bezjēdzīgām prasībām un bezjēdzīgām vajadzībām. Un tad valsts nonāk krīzē. Negribu visu vainu par krīzi uzvelt birokrātiskajai valodai, bet tieši samežģītā instrukciju, likumu, nolikumu valoda ļāva ierēdņiem ieslēpt un noslēpt no lielas tautas daļas savas intereses un padarīt “savējo” iespējas iegūt finansējumu, iegūt labumus daudz lielākus, salīdzinot ar pārējiem.
Vai mūsu valstī pašreizējā situācijā var atrast arī pozitīvus aspektus?
Krīzei ir daudz pozitīvu aspektu. Ja mēs vēl būtu turpinājuši iet tā, kā gājām, mēs būtu galīgi pazaudējuši garīgās vērtības. Mēs nodarbojāmies tikai ar to, lai rakstītu neskaitāmus pieprasījumus dažādiem Eiropas fondiem, bet mums nebija laika citam ar citu runāt – ne bērniem ar vecākiem, ne vecākiem ar bērniem. Mēs bijām pieražojuši aģentūras un darbus, kas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Es domāju, ka krīzei būs jēga tad, ja mēs sāksim visu ja ne no paša gala, tad no tās vietas, kur ceļš aizgājis greizi – tikai uz kalpošanu materiālajām vērtībām. Visticamāk, ka krīze būs tā, kas mūsu tautu vai nu pazudinās, vai vienos un atdzīvinās. Situācija ir dramatiska, bet tiešām ļoti ceru (jo tā nav pirmā reize, kad mums tik grūti iet), ka mēs visi kopā atradīsim veidu, kā stiprināt mūsu valsti, lai mēs varētu nekrist kaunā citu valstu vidū, un arī paši šeit dzīvotu mierīgi un laimīgi.
“... krīze būs tā, kas mūsu tautu vai nu pazudinās, vai vienos un atdzīvinās...”
Pētniece Janīna Kursīte: “Pat pie savas vājās rocības palīdzi citiem!”
Publicēts:
Nr. 33/34 12.09.2009.
|