Draudze
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
- Tēvreize
- Lūgšanas
- Tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju"
- Dievkalpojumu kārtība
- Apustuļu ticības apliecība
- Nīkajas ticības apliecība
- Laudamus
- Baušļi
- Par Mārtiņu Luteru
- Mārtiņa Lutera Mazais Katehisms
- Mārtiņa Lutera 95 tēzes
- Māc. Jānis Bitāns "Dvēseles spogulis"
- Sprediķi
- Dziesmas
- Stāsta draudzes locekļi
- Garīga satura raksti
- Draudzes locekļu jaunrade
- Zvaigznes diena
- Lieldienas
- Vasarsvētki
- Ziemassvētki
- Baznīcu naktis
- Baznīcas dienas Cēsīs, 2014
- Iesakām izlasīt un apskatīt!
- "Svētdienas Rīts"
- Reformācijai - 500
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

Pirmais mazais solis – piedošana
Iesūtīts: 2012.09.22 09:33 Rakstīt redaktoram 
Drukāt 

Valērijs Šemčuks, 

Ņujorkā

 

Pirmais mazais solis – piedošana

 

Reizēm mēs esam neizpratnē: „Vai es pareizi darīšu, ja piedošu? Vai ir tādas situācijas, kurās piedot nav iespējams?“ Reizēm karstumā vienkārši izmetam: „To es nepiedošu nekad un ne par ko!“

Apustulis Pēteris uzdeva Jēzum jautājumu: „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mt. 18:21-22) Pats Dievs aicina mūs būt žēlsirdīgiem un piedot tiem, kuri grēkojuši pret mums. Uz mācekļu lūgumu iemācīt viņiem lūgties Jēzus atbildēja ar „Mūsu Tēvs” lūgšanu. Arī tajā Kungs aicina mūs piedot tuvākajam: „...un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem...”. Tāpēc var teikt – ja gribi iemācīties lūgties, mācies piedot. Arī Svētais Ignācijs saista veiksmi lūgšanā ar piedošanu: „Obligāts lūgšanas priekšnosacījums ir absolūti visu aizvainojumu piedošana – bez izņēmuma visu, pat vissmagāko. Pestītājs saka: „Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.” (Mk. 18:25-26)”.

Piedošanas tikuma augļi, kā arī traģiskie rezultāti, ko rada nepiedošana un cilvēka nocietināšanās pret otru cilvēku, redzami daudzos pamācošos piemēros. Atcerēsimies Jāzepu no Vecās Derības – ļaunumu, ko brāļi viņam nodarīja, un to, kādu iespaidu uz brāļiem atstāja Jāzepa piedošana. Atcerēsimies Tēva piedošanu pazudušajam dēlam. Galu galā atcerēsimies Kristu pie krusta, kurš lūdzās: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.” (Lk. 23:34). Ieklausīsimies sevī – ko mēs jūtam, lasot evaņģēlijos par šiem Jēzus vārdiem Tēvam krustā sišanas brīdī? Lasot tos, mēs izjūtam Kristus upurējošās mīlestības garu, tas ienāk mūsos, un arī mums kļūst vieglāka pasacīt: „Es piedodu ikvienam cilvēkam.”

Un tomēr piedošana ir paradokss, kas parasti neiekļaujas mūsu domāšanas loģikā. Piemēram, pat mums, kristiešiem, šķiet paradoksāli evaņģēlijā teiktie vārdi: „Bet jums, Saviem klausītājiem, Es saku: mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina.” (Lk. 6:27-28) Paskatīsimies un pavērtēsim, kā mēs izturamies pret tiem, kuri mums nodarījuši pāri, sāpinājuši, apvainojuši, apmelojuši, bijuši rupji, pazemojuši, sarūgtinājuši, piekrāpuši utt. Paskatīsimies uz sevi – kāda ir mūsu attieksme pret šiem cilvēkiem? Lai arī mēs lieliski pazīstam bieži atkārtotos lūgšanas vārdus „.. un piedod mums mūsu parādu, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem...”, vai tomēr nav tā, ka šī evaņģēlija prasība ir grūti izpildāma un liekas pat absurda?

Taču pamēģināsim rīkoties tā, kā liek Kristus! Ņemsim un vienkārši, bez pārmetumiem, – dāsnā un labvēlīgā garā – piedosim! Tad mēs realitātē piedzīvosim to, uz ko mūs aicina Kristus. Piedošanas paradokss parādīs mums, ka laba izturēšanās pret tiem, kas mums darījuši pāri, patiesībā paver iespēju saņemt pašam savu dvēseles dziedināšanu. Lūk, ko par piedošanu ir teicis boļševiku 1937. gadā nogalinātais moceklis Arsēnijs: „Vispārēja piedošana ir laba arī tāpēc, ka tā tūdaļ pat dāvā balvu tavai sirdij. Pirmajā mirklī tev var likties, ka piedošana ir pazemojoša, ka tā tevi apkauno, bet tavu ienaidnieku paceļ, taču patiesībā tā tas nav. Ja tu neesi samierinājies un, visticamāk, sevi vērtē visai augstu, – skaties vien, tu esi uzlicis smagu akmeni savai sirdij un sagādājis barību dvēseles ciešanām. Un otrādi: tu esi piedevis un it kā pazemojies, taču tava sirds ir kļuvusi viegla, tajā ienācis miers un prieks.”

Cenšoties kādam piedot, ielūkosimies, ko par nepiedošanu jeb pseidopiedošanu raksta Viskonsinas štata universitātes profesors Roberts Enraits (Robert Enright). Uzreiz jāatzīmē, ka pseidopiedošana sakņojas augstprātībā, patmīlībā un lepnībā. Reizēm vārdi „Es tev piedodu” tiek izteikti viegli, taču patiesībā piedošanas nav un tā tiek sacīts, tikai lai manipulētu ar cilvēku – es tev piedodu, bet tagad tev man jāklausa un jādara tā un tā. Citiem vārdiem, tiek pavēstīts – tu esi slikts cilvēks, kuram jāizjūt savas kļūdas sekas un nedomā, ka es to tā aizmirsīšu. Gadās, ka vārdi „Es tev piedodu” tiek izmantoti kā atriebības vai aizvainošanas ierocis – tādos gadījumos tiem tiek pievienots sīks pāridarījumu uzskaitījums ar nolūku vaininiekam sagādāt ciešanas.

Reizēm vārdi „Es tev piedodu” nozīmē „Neiedomājies, ka tu spēj mani apvainot”. Arī šāda pieeja ir narcisisma izpausme un augstprātība pret tuvāko, jo patiesībā aiz tās slēpjas doma: „Kas tu tāds esi, lai es uz tevi apvainotos?” Šādi mēs demonstrējam tikai savu paaugstināšanos un pilnībā aizmirstam paši savu grēcinieka stāvokli Dieva priekšā.Pseidopiedošana izpaužas augstprātīgā tieksmē pret pāridarītāju, un tajā nav ne grama līdzjūtības un līdzcietības. Tas labi redzams laulāto attiecībās, kad, piemēram, sieva vai vīrs saka, ka ir piedevis nodarīto pārestību, taču pie pirmās izdevības to atgādina, pazemo otru un izgāž uz viņu savas dusmas. Tāpēc piedodot ir nepieciešams vērst uzmanību nevis uz otru, bet uz sevi pašu un pārliecināties, vai manī ir līdzjūtība un līdzcietība.

Ne vienmēr piedošana ved uz samierināšanos. Tā ir tikai solis ceļā uz to, jo patiesa samierināšanās ir iespējama tikai tad, ja piedošanā iesaistās abas puses un tiek atjaunota uzticēšanās. Ja samierināties un atjaunot attiecības ir gatava tikai viena puse, visbiežāk tas neizdodas. Taču tas nenozīmē, ka bez samierināšanās mēs nevaram piedot. Pat tad, ja piedošana ir abpusēja, atgriezties pie agrākajām attiecībām reizēm diemžēl nav iespējams. Tas gan var notikt ar laiku, pamazām atjaunojot uzticēšanos.

Piedodot mēs negaidām tikai atbrīvošanos no dusmām. Mēs piedodam nevis tāpēc, lai atbrīvotos no savām negatīvajām emocijām un mākslīgi iepotētu sev pozitīvās. Mēs nekļūstam neitrāli pret apvainotāju. Pozīcija – tu man esi vienaldzīgs, taču turies no manis tālāk – nenozīmē piedošanu. Miers, kas seko emociju izvirdumam, nav piedošanas rezultāts. Piedošana nemazina pāridarījuma mēru, taču tā maina skatījumu uz cilvēku, lai ko viņš būtu mums nodarījis.

Piedot nenozīmē attaisnot cilvēku par viņa ļaundarību. Tādā gadījumā tā būtu samierināšanās ar ļaunumu (tā atbalstīšana), sevis un citu cilvēku pakļaušana vardarbības riskam. Piemērs – sieva, kura regulāri piedzīvo vardarbību, piedod vīram un vaino sevi, ka pati izraisījusi vīra dusmas, kas izprovocējušas vardarbīgu uzvedību. Šāda pieeja izkropļo piedošanas būtību, jo mēs domājam, ka piedot nozīmē atļaut varmākam sevi pazemot. Šajā gadījumā pāridarītāja attaisnošana nav piedošana, jo cilvēks turpina dzīvot ar savu tuvāko terora apstākļos, bailēs un nepatikā, nevis mīlestībā un paļāvībā. Piedošana nenozīmē vienkārši kā faktu pieņemt apvainojumu un virzīties dzīvē tālāk, nepievēršot uzmanību sāpēm.

Tāpat kā pēc dziļas brūces paliek rēta, arī piedodot, mums ir jāsaprot, ka sāpes un aizvainojums neaizmirsīsies. Turklāt vienkārši aizmirst vai noliegt pāridarījumu nav labi. Gluži otrādi, mums jācenšas izprast pašiem sevi šajā situācijā, atzīt, ka esam tikuši sāpināti un mums ir tiesības izjust sāpes, aizvainojumu un dusmas. Taču no mums pašiem ir atkarīgs arī tas, kādā virzienā mēs vadīsim šo dusmu un sašutuma enerģiju. To var virzīt uz tuvākā pazemošanu un apvainošanu vai arī – uz cīņu pret grēku. Mums jāvirza savi spēki uz cīņu ar paša ego, ar saviem sliktajiem, iesakņotajiem paradumiem. Svētais Efraims Sirins šajā sakarā saka: „Ar tiem, kuri tevi ienīst, nestrīdies ne aci pret aci, ne savā sirdī. Lai tev nav neviena cita ienaidnieka, izņemot sātanu.”

Nevēlēšanās atzīt aizvainojumu un dusmas patiesībā rada šķēršļus ceļā uz īstu piedošanu. Mums nav jācenšas aizmirst sāpes un pāridarījumus, jo tie tik un tā neaizmirsīsies. Mēs nevaram apzināti, ar savu gribu vien, izmainīt savas jūtas, piemēram, cenšoties sevi mierināt ar simtreiz atkārtotu frāzi: „Es nedusmošos.” Tas var novest pie gluži pretēja rezultāta. Taču tas ko mēs varam, ir – veikt dažas darbības, kas palīdzēs mainīt mūsu domāšanu. Mēs būsim pārsteigti par to, kā mūsu jūtas spēj mainīties, atbildot uz mūsu rīcību. Piemēram, kad, neraugoties uz savām rūgtajām izjūtām, mēs – iesākumā ar pūlēm – speram pirmos soļus samierināšanās virzienā, drīz vien pamanām, ka jūtamies priecīgi, atvieglināti un gaiši. Nereti gadās, ka piedošanas procesā atklājas – īstenībā mēs nemaz neesam cietuši no netaisnības, bet esam pārpratuma vai sava aizdomīguma upuri. Varbūt mums vienkārši bijis maldīgs skats uz situāciju.

Piedošanas pieredzes iedarbība ir tik spēcīga, ka tā spēj dziedināt no emocionālas trauksmes un pārdzīvojumiem, palīdzēt sev un cilvēkam, kuram esam piedevuši. Piedošana palīdz atbrīvoties no personiskā emocionālā ieslodzījuma, kādā cilvēks var atrasties gadiem ilgi, un pavērt jaunu ceļu dzīvē. Mēs vairs neuzskatīsim sevi par kāda cilvēka vai traģisku notikumu upuri un pārstāsim mocīties. Mūsos notiks iekšējas pārmaiņas, kas ievirzīs mūsu dzīvi atjaunotā un daudz brīvākā ceļā.


Diemžēl dzīvē notiek tik daudz slikta un rūgta, bet pati dzīve ir tik īsa, ka, ļaujot sev palikt ļaunuma uzvarētiem, mēs maksājam pārāk dārgu cenu. Nemanāmi aiziet izdevība darīt labu, un tas tikai tāpēc vien, ka mēs tā arī nebūsim apjēguši un iemācījušies, kas ir dzīves galvenā jēga. Dostojevska romānā „Brāļi Karamazovi” par to labi ir pateicis svētnieks Zosima: „Tēvi un skolotāji, es domāju: „Kas ir elle?” Spriežu tā: „Ciešanas par to, ka nevar vairs mīlēt.” Kādreiz bezgala tālā esamībā, neizmērojamā ne laikā, ne telpā, kādai garīgai būtnei ar tās parādīšanos zemes virsū tika dota iespēja sacīt sev: „Es esmu, un es mīlu.” Reizi, tikai reizi tai bija dots darbīgas, dzīvas mīlestības acumirklis, un tādēļ tika dota šī zemes dzīvība un līdz ar to laiki un termiņi, un kas gan notika: šī laimīgā būtne noraidīja ļoti dārgo dāvanu, nenovērtēja to, neiemīlēja, noraudzījās ar izsmieklu un palika nejūtīga. Tāds [cilvēks], kad no zemes jau aizgājis, redz ir Ābrahāma klēpi, ir sarunājas ar Ābrahāmu, kā mums norādīts līdzībā par bagātnieku un nabaga Lācaru (Lk. 16:19-31), ir garā redz paradīzi .. viņš skaidri redz un pats jau sev saka: „Tagad man ir zināšanas, bet, kaut arī alktu mīlēt, mana mīlestība vairs nebūtu ne varoņdarbs, ne arī ziedojums, jo zemes dzīve ir beigusies un nenāks vairs Ābrahāms kaut ar lāsīti dzīvā ūdens (tas ir, ar agrākās un darbīgās zemes dzīves dāvanu), atveldzināt garīgās mīlestības slāpju liesmu, kurā es tagad degu, zemes virsū to noraidījis; nav vairs dzīves, un arī laika vairs nebūs! Kaut es būtu priecīgs atdot dzīvību par citiem, bet tas vairs nav iespējams, jo tā dzīve, ko varēja ziedot mīlestībai, pagājusi, nu ir bezdibenis starp to dzīvi un šo esamību.”[1]

Un tā – mūsu rokās ir piedošana. Mācīsimies piedot pa īstam – dāsni un nesavtīgi, atceroties apustuļa Pāvila vārdus: „Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Rom. 12:21). Pretējā gadījumā dusmas un ļaunums sabojās mūsu dzīvi, vedot uz garīgu nāvi. Varbūt šāda izpratne palīdzēs mums pasargāt sevi no tā un spert soli uz piedošanu, savukārt piedošana kļūs par atslēgu mūsu garīgajai un psiholoģiskajai dziedināšanai. Tad dusmu, baiļu, niknuma, sarkasma un cinisma vietā mūsos mājos līdzcietība, vēlēšanās izprast tuvāko, upurēties viņa labad, ticība, cerība un mīlestība.

Lai to sasniegtu, īpaši liels palīgs ir dievišķā liturģija. Ja vien mēs pilnvērtīgi piedalāmies tajā ar lūgšanām, Dieva vārda klausīšanos un diženo noslēpumu – Svēto Vakarēdienu –, liturģija iegremdē mūs garīgajā realitātē, Debesu Valstības skaistumā un dziļumos. Tā mūs maina un rada no jauna, savienojot ar bezgalīgo un visu piedodošo Dieva un Glābēja Jēzus Kristus mīlestību.


http://www.pravmir.ru/v-moix-rukax-proshhenie/

 

Publicēšanai sagatavojusi

Agra Turlaja



[1] Dostojevskis F. Kopoti raksti. 9. sēj. Brāļi Karamazovi. Rīga : Liesma, 1977, 330. lpp.

 
Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »