Valērijs Šemčuks, Ņujorkā
Pirmais
mazais solis – piedošana
Reizēm mēs esam neizpratnē: „Vai es pareizi darīšu,
ja piedošu? Vai ir tādas situācijas, kurās piedot nav iespējams?“ Reizēm
karstumā vienkārši izmetam: „To es nepiedošu nekad un ne par ko!“
Apustulis Pēteris uzdeva Jēzum jautājumu: „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai
ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: „Es tev nesaku septiņas reizes,
bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mt. 18:21-22) Pats
Dievs aicina mūs būt žēlsirdīgiem un piedot tiem, kuri grēkojuši pret mums. Uz
mācekļu lūgumu iemācīt viņiem lūgties Jēzus atbildēja ar „Mūsu Tēvs” lūgšanu.
Arī tajā Kungs aicina mūs piedot tuvākajam: „...un piedod mums mūsu parādus, kā
arī mēs piedodam saviem parādniekiem...”. Tāpēc var teikt – ja gribi iemācīties
lūgties, mācies piedot. Arī Svētais Ignācijs saista veiksmi lūgšanā ar
piedošanu: „Obligāts lūgšanas priekšnosacījums ir absolūti visu aizvainojumu
piedošana – bez izņēmuma visu, pat vissmagāko. Pestītājs saka: „Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret
kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs
nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.” (Mk. 18:25-26)”.
Piedošanas tikuma augļi, kā arī traģiskie rezultāti, ko rada nepiedošana
un cilvēka nocietināšanās pret otru cilvēku, redzami daudzos pamācošos
piemēros. Atcerēsimies Jāzepu no Vecās Derības – ļaunumu, ko brāļi viņam
nodarīja, un to, kādu iespaidu uz brāļiem atstāja Jāzepa piedošana.
Atcerēsimies Tēva piedošanu pazudušajam dēlam. Galu galā atcerēsimies Kristu
pie krusta, kurš lūdzās: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.” (Lk.
23:34). Ieklausīsimies sevī – ko mēs jūtam, lasot evaņģēlijos par šiem Jēzus
vārdiem Tēvam krustā sišanas brīdī? Lasot tos, mēs izjūtam Kristus upurējošās
mīlestības garu, tas ienāk mūsos, un arī mums kļūst vieglāka pasacīt: „Es
piedodu ikvienam cilvēkam.”
Un tomēr piedošana ir paradokss, kas parasti neiekļaujas mūsu domāšanas
loģikā. Piemēram, pat mums, kristiešiem, šķiet paradoksāli evaņģēlijā teiktie
vārdi: „Bet jums, Saviem klausītājiem, Es saku: mīliet
savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs
nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina.” (Lk. 6:27-28)
Paskatīsimies un pavērtēsim, kā mēs izturamies pret tiem, kuri mums nodarījuši
pāri, sāpinājuši, apvainojuši, apmelojuši, bijuši rupji, pazemojuši,
sarūgtinājuši, piekrāpuši utt. Paskatīsimies uz sevi – kāda ir mūsu attieksme
pret šiem cilvēkiem? Lai arī mēs lieliski pazīstam bieži atkārtotos lūgšanas
vārdus „.. un piedod mums mūsu parādu, kā arī mēs piedodam saviem
parādniekiem...”, vai tomēr nav tā, ka šī evaņģēlija prasība ir grūti izpildāma
un liekas pat absurda?
Taču pamēģināsim rīkoties tā, kā liek Kristus! Ņemsim un vienkārši, bez
pārmetumiem, – dāsnā
un labvēlīgā garā – piedosim! Tad mēs realitātē piedzīvosim to, uz ko mūs
aicina Kristus. Piedošanas paradokss parādīs mums, ka laba izturēšanās pret
tiem, kas mums darījuši pāri, patiesībā paver iespēju saņemt pašam savu
dvēseles dziedināšanu. Lūk, ko par piedošanu ir teicis boļševiku 1937. gadā
nogalinātais moceklis Arsēnijs: „Vispārēja piedošana ir laba arī tāpēc, ka tā
tūdaļ pat dāvā balvu tavai sirdij. Pirmajā mirklī tev var likties, ka piedošana
ir pazemojoša, ka tā tevi apkauno, bet tavu ienaidnieku paceļ, taču patiesībā
tā tas nav. Ja tu neesi samierinājies un, visticamāk, sevi vērtē visai augstu,
– skaties vien, tu esi uzlicis smagu akmeni savai sirdij un sagādājis barību
dvēseles ciešanām. Un otrādi: tu esi piedevis un it kā pazemojies, taču tava
sirds ir kļuvusi viegla, tajā ienācis miers un prieks.” Cenšoties kādam piedot, ielūkosimies, ko par nepiedošanu jeb
pseidopiedošanu raksta Viskonsinas štata universitātes profesors Roberts
Enraits (Robert Enright). Uzreiz jāatzīmē, ka pseidopiedošana sakņojas
augstprātībā, patmīlībā un lepnībā. Reizēm vārdi „Es tev piedodu” tiek izteikti
viegli, taču patiesībā piedošanas nav un tā tiek sacīts, tikai lai manipulētu
ar cilvēku – es tev piedodu, bet tagad tev man jāklausa un jādara tā un tā.
Citiem vārdiem, tiek pavēstīts – tu esi slikts cilvēks, kuram jāizjūt savas
kļūdas sekas un nedomā, ka es to tā aizmirsīšu. Gadās, ka vārdi „Es tev
piedodu” tiek izmantoti kā atriebības vai aizvainošanas ierocis – tādos gadījumos
tiem tiek pievienots sīks pāridarījumu uzskaitījums ar nolūku vaininiekam
sagādāt ciešanas. Reizēm vārdi „Es tev piedodu” nozīmē „Neiedomājies, ka tu spēj mani
apvainot”. Arī šāda pieeja ir narcisisma izpausme un augstprātība pret tuvāko,
jo patiesībā aiz tās slēpjas doma: „Kas tu tāds esi, lai es uz tevi
apvainotos?” Šādi mēs demonstrējam tikai savu paaugstināšanos un pilnībā
aizmirstam paši savu grēcinieka stāvokli Dieva priekšā.Pseidopiedošana izpaužas augstprātīgā tieksmē pret pāridarītāju, un tajā nav ne grama
līdzjūtības un līdzcietības. Tas labi redzams laulāto attiecībās, kad,
piemēram, sieva vai vīrs saka, ka ir piedevis nodarīto pārestību, taču pie
pirmās izdevības to atgādina, pazemo otru un izgāž uz viņu savas dusmas. Tāpēc
piedodot ir nepieciešams vērst uzmanību nevis uz otru, bet uz sevi pašu un
pārliecināties, vai manī ir līdzjūtība un līdzcietība.
Ne vienmēr piedošana ved uz samierināšanos. Tā
ir tikai solis ceļā uz to, jo patiesa samierināšanās ir iespējama tikai tad, ja
piedošanā iesaistās abas puses un tiek atjaunota uzticēšanās. Ja samierināties
un atjaunot attiecības ir gatava tikai viena puse, visbiežāk tas neizdodas.
Taču tas nenozīmē, ka bez samierināšanās mēs nevaram piedot. Pat tad, ja
piedošana ir abpusēja, atgriezties pie agrākajām attiecībām reizēm diemžēl nav
iespējams. Tas gan var notikt ar laiku, pamazām atjaunojot uzticēšanos.
Piedodot mēs negaidām tikai atbrīvošanos no dusmām. Mēs piedodam nevis
tāpēc, lai atbrīvotos no savām negatīvajām emocijām un mākslīgi iepotētu sev
pozitīvās. Mēs nekļūstam neitrāli pret apvainotāju. Pozīcija – tu man esi vienaldzīgs,
taču turies no manis tālāk – nenozīmē piedošanu. Miers, kas seko emociju
izvirdumam, nav piedošanas rezultāts. Piedošana nemazina pāridarījuma mēru,
taču tā maina skatījumu uz cilvēku, lai ko viņš būtu mums nodarījis.
Piedot nenozīmē attaisnot cilvēku par viņa ļaundarību. Tādā gadījumā
tā būtu samierināšanās ar ļaunumu (tā atbalstīšana), sevis un citu cilvēku
pakļaušana vardarbības riskam. Piemērs – sieva, kura regulāri piedzīvo
vardarbību, piedod vīram un vaino sevi, ka pati izraisījusi vīra dusmas, kas
izprovocējušas vardarbīgu uzvedību. Šāda pieeja izkropļo piedošanas būtību, jo
mēs domājam, ka piedot nozīmē atļaut varmākam sevi pazemot. Šajā gadījumā
pāridarītāja attaisnošana nav piedošana, jo cilvēks turpina dzīvot ar savu
tuvāko terora apstākļos, bailēs un nepatikā, nevis mīlestībā un paļāvībā.
Piedošana nenozīmē vienkārši kā faktu pieņemt apvainojumu un virzīties dzīvē
tālāk, nepievēršot uzmanību sāpēm. Tāpat kā pēc dziļas brūces paliek rēta, arī piedodot, mums ir jāsaprot,
ka sāpes un aizvainojums neaizmirsīsies. Turklāt vienkārši aizmirst vai noliegt
pāridarījumu nav labi. Gluži otrādi, mums jācenšas izprast pašiem sevi šajā
situācijā, atzīt, ka esam tikuši sāpināti un mums ir tiesības izjust sāpes,
aizvainojumu un dusmas. Taču no mums pašiem ir atkarīgs arī tas, kādā virzienā
mēs vadīsim šo dusmu un sašutuma enerģiju. To var virzīt uz tuvākā pazemošanu
un apvainošanu vai arī – uz cīņu pret grēku. Mums jāvirza savi spēki uz cīņu ar
paša ego, ar saviem sliktajiem, iesakņotajiem paradumiem. Svētais Efraims
Sirins šajā sakarā saka: „Ar tiem, kuri tevi ienīst, nestrīdies ne aci pret
aci, ne savā sirdī. Lai tev nav neviena cita ienaidnieka, izņemot sātanu.”
Nevēlēšanās atzīt aizvainojumu un dusmas patiesībā rada šķēršļus ceļā
uz īstu piedošanu. Mums nav jācenšas aizmirst sāpes un pāridarījumus, jo tie
tik un tā neaizmirsīsies. Mēs nevaram apzināti, ar savu gribu vien, izmainīt
savas jūtas, piemēram, cenšoties sevi mierināt ar simtreiz atkārtotu frāzi: „Es
nedusmošos.” Tas var novest pie gluži pretēja rezultāta. Taču tas ko mēs varam,
ir – veikt dažas darbības, kas palīdzēs mainīt mūsu domāšanu. Mēs būsim
pārsteigti par to, kā mūsu jūtas spēj mainīties, atbildot uz mūsu rīcību.
Piemēram, kad, neraugoties uz savām rūgtajām izjūtām, mēs – iesākumā ar pūlēm –
speram pirmos soļus samierināšanās virzienā, drīz vien pamanām, ka jūtamies priecīgi,
atvieglināti un gaiši. Nereti gadās, ka piedošanas procesā atklājas – īstenībā
mēs nemaz neesam cietuši no netaisnības, bet esam pārpratuma vai sava
aizdomīguma upuri. Varbūt mums vienkārši bijis maldīgs skats uz situāciju.
Piedošanas pieredzes iedarbība ir tik spēcīga, ka tā spēj dziedināt no
emocionālas trauksmes un pārdzīvojumiem, palīdzēt sev un cilvēkam, kuram esam
piedevuši. Piedošana palīdz atbrīvoties no personiskā emocionālā ieslodzījuma,
kādā cilvēks var atrasties gadiem ilgi, un pavērt jaunu ceļu dzīvē. Mēs vairs
neuzskatīsim sevi par kāda cilvēka vai traģisku notikumu upuri un pārstāsim
mocīties. Mūsos notiks iekšējas pārmaiņas, kas ievirzīs mūsu dzīvi atjaunotā un
daudz brīvākā ceļā.
Diemžēl dzīvē notiek tik daudz slikta un rūgta, bet pati dzīve ir tik
īsa, ka, ļaujot sev palikt ļaunuma uzvarētiem, mēs maksājam pārāk dārgu cenu.
Nemanāmi aiziet izdevība darīt labu, un tas tikai tāpēc vien, ka mēs tā arī
nebūsim apjēguši un iemācījušies, kas ir dzīves galvenā jēga. Dostojevska
romānā „Brāļi Karamazovi” par to labi
ir pateicis svētnieks Zosima: „Tēvi un skolotāji, es domāju: „Kas ir elle?” Spriežu
tā: „Ciešanas par to, ka nevar vairs mīlēt.” Kādreiz bezgala tālā esamībā, neizmērojamā
ne laikā, ne telpā, kādai garīgai būtnei ar tās parādīšanos zemes virsū tika
dota iespēja sacīt sev: „Es esmu, un es mīlu.” Reizi, tikai reizi tai bija dots
darbīgas, dzīvas mīlestības acumirklis,
un tādēļ tika dota šī zemes dzīvība un līdz ar to laiki un termiņi, un kas gan
notika: šī laimīgā būtne noraidīja ļoti dārgo dāvanu, nenovērtēja to, neiemīlēja,
noraudzījās ar izsmieklu un palika nejūtīga. Tāds [cilvēks], kad no zemes jau aizgājis,
redz ir Ābrahāma klēpi, ir sarunājas ar Ābrahāmu, kā mums norādīts līdzībā par
bagātnieku un nabaga Lācaru (Lk. 16:19-31), ir garā redz paradīzi .. viņš skaidri
redz un pats jau sev saka: „Tagad man ir zināšanas, bet, kaut arī alktu mīlēt,
mana mīlestība vairs nebūtu ne varoņdarbs, ne arī ziedojums, jo zemes dzīve ir beigusies
un nenāks vairs Ābrahāms kaut ar lāsīti dzīvā ūdens (tas ir, ar agrākās un
darbīgās zemes dzīves dāvanu), atveldzināt garīgās mīlestības slāpju liesmu,
kurā es tagad degu, zemes virsū to noraidījis; nav vairs dzīves, un arī laika
vairs nebūs! Kaut es būtu priecīgs atdot dzīvību par citiem, bet tas vairs nav
iespējams, jo tā dzīve, ko varēja ziedot mīlestībai, pagājusi, nu ir bezdibenis
starp to dzīvi un šo esamību.”[1]
Un tā – mūsu rokās ir piedošana.
Mācīsimies piedot pa īstam – dāsni un nesavtīgi, atceroties apustuļa Pāvila
vārdus: „Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Rom. 12:21).
Pretējā gadījumā dusmas un ļaunums sabojās mūsu dzīvi, vedot uz garīgu nāvi.
Varbūt šāda izpratne palīdzēs mums pasargāt sevi no tā un spert soli uz
piedošanu, savukārt piedošana kļūs par atslēgu mūsu garīgajai un
psiholoģiskajai dziedināšanai. Tad dusmu, baiļu, niknuma, sarkasma un cinisma
vietā mūsos mājos līdzcietība, vēlēšanās izprast tuvāko, upurēties viņa labad,
ticība, cerība un mīlestība. Lai to sasniegtu, īpaši liels palīgs ir dievišķā liturģija. Ja vien mēs
pilnvērtīgi piedalāmies tajā ar lūgšanām, Dieva vārda klausīšanos un diženo
noslēpumu – Svēto Vakarēdienu –, liturģija iegremdē mūs garīgajā realitātē,
Debesu Valstības skaistumā un dziļumos. Tā mūs maina un rada no jauna,
savienojot ar bezgalīgo un visu piedodošo Dieva un Glābēja Jēzus Kristus
mīlestību.
http://www.pravmir.ru/v-moix-rukax-proshhenie/
Publicēšanai sagatavojusi
Agra Turlaja
[1] Dostojevskis F. Kopoti raksti. 9. sēj. Brāļi Karamazovi. Rīga : Liesma,
1977, 330. lpp.
|
