Draudze
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
- Tēvreize
- Lūgšanas
- Tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju"
- Dievkalpojumu kārtība
- Apustuļu ticības apliecība
- Nīkajas ticības apliecība
- Laudamus
- Baušļi
- Par Mārtiņu Luteru
- Mārtiņa Lutera Mazais Katehisms
- Mārtiņa Lutera 95 tēzes
- Māc. Jānis Bitāns "Dvēseles spogulis"
- Sprediķi
- Dziesmas
- Stāsta draudzes locekļi
- Garīga satura raksti
- Draudzes locekļu jaunrade
- Zvaigznes diena
- Lieldienas
- Vasarsvētki
- Ziemassvētki
- Baznīcu naktis
- Baznīcas dienas Cēsīs, 2014
- Iesakām izlasīt un apskatīt!
- "Svētdienas Rīts"
- Reformācijai - 500
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

Sergejs HUDIJEVS. Es ticu uz miesas augšāmcelšanos!
Iesūtīts: 2010.09.19 18:50 Rakstīt redaktoram 
Drukāt 

Sergejs HUDIJEVS

Es ticu uz miesas augšāmcelšanos

Kad lasām to cilvēku atmiņas, kas dzīvojuši iepriekšējos gadsimtos, rodas dīvainas izjūtas: šie ļaudis dzīvoja, cerēja cieta, kaut ko sasniedza, bet tagad – viņi visi ir miruši. Mūsdienās ir iespējams redzēt ne pārāk sen mirušu cilvēku sejas un dzirdēt viņu balsis, jo video ir kļuvis pieejams jebkuram cilvēkam. Taču kas ar šiem cilvēkiem ir tagad? Kur viņi ir? Un kur nonāksim mēs paši?

Padomju laikā mūs uzstājīgi mācīja, ka nāve – tā ir galīgā nebūtība, tāpēc mums nākas sevi mierināt ar domām par visas cilvēces gaišo nākotni, lai gan bija skaidrs, ka arī šajā gaišajā nākotnē cilvēki turpinās mirt. Nekādi progresa solījumi, lai cik vilinoši tie neliktos, neatceļ acīmredzamo faktu, ka cilvēki turpina mirt, bet tie, kas jau ir nomiruši, nekad neskatīs šo „gaišo nākotni”.

Nāve izraisa bailes un riebumu ne tikai tāpēc (un ne tik daudz tāpēc), ka mums piemīt pašsaglabāšanās instinkts. Mums piemīt arī kāda daudz dziļāka nepieciešamība – nepieciešamība pēc jēgas. Un nāve ir pretīga tāpēc, ka tā  ir absurda – vai tiešām viss, kas cilvēkam ir dots, ir – nodzīvot kādu laiku un pēc tam iegrimt nebūtībā? Mēs instinktīvi ticam tam, ka visai pasaulei un arī katra atsevišķa cilvēka dzīvei ir mērķis un misija. Vai šī misija nozīmē vien to, ka cilvēka apziņa vienkārši uz mūžiem izdziest, bet viņa mīlestība un cerības, sapņi un centieni beidzas ar neko? Mums patīk taisnīgums, mēs gribam lai upuri tiktu apžēloti, bet ļaundari sodīti, taču nāve pārvelk visam svītru un tajā nav nedz taisnīguma uzvaras, nedz ļaunuma nosodījuma.

Daži domā, ka cilvēki ir izdomājuši ticību pēcnāves dzīvei, lai kaut kā sevi mierinātu nāves neizbēgamā rūgtuma un absurda priekšā. Mums, kas esam pārdzīvojuši totāla ateisma ēru, var likties, ka tā ir taisnība. Tomēr, ja mēs pacelsim galvas un papūlēsimies aptvert ar skatienu daudz plašāku perspektīvu – citus laikmetus un citas kultūras – mēs ieraudzīsim, ka ar savu ateismu atrodamies teju vai izņēmuma stāvoklī. Visās kultūrās – no Ķīnas līdz Amerikai, no senās Divupes līdz melnajai Āfrikai – ļaudis ir ticējuši un turpina ticēt, ka cilvēka personība pēc viņa fiziskās nāves turpina eksistēt.

Ticība savai nemirstībai ir kaut kas cilvēkam absolūti dabisks. Pat vissenākie apbedījumi ļauj precīzi atšķirt visprimitīvākos cilvēkus no pērtiķiem. Pirmkārt, cilvēki, jau sākot no neandertāliešiem, apbedīja savus mirušos ar acīmredzamu pārliecību aizkapa dzīvei, otrkārt, viņi rūpējās par sakropļotajiem vai slimajiem cilts pārstāvjiem. Ir grūti spriest par to, kādi bija cilvēku reliģiskie priekšstati laikmetā pirms rakstības, taču līdz ar rakstības rašanos mēs redzam jau ļoti sarežģītus un detalizētus priekšstatus par aizkapa dzīvi. Ticība pēcnāves dzīvei seno civilizāciju cilvēkiem nebija nekas miglains un neskaidrs – viņi pret to izturējās tik nopietni, ka pielika milzīgas pūles, lai sagatavotos ceļojumam uz viņpasauli. Slavenās Ēģiptes piramīdas bija nekas cits kā tieši kapenes, savukārt, kā mums zināms, ikviens ēģiptietis, kurš to varēja atļauties (tas maksāja dārgi), pasūtīja sev „Mirušo grāmatas” eksemplāru. Šajā grāmatā bija atrodama instrukcija par to, kā apiet visas pēcnāves ceļojuma lamatas un sasniegt svētlaimīgu dzīvi mirušo valstībā. Citā pasaules malā, Tibetā,  pie mirstoša vai nesen miruša cilvēka lasīja (un dara to joprojām) tekstu, ko pēc analoģijas ar ēģiptiešu tekstu sauc par „Tibetas mirušo grāmatu”. Arī šajā grāmatā cilvēkam mēģina sniegt padomus, kā jāuzvedas pēc nāves.

Priekšstati par to, kā izskatās dzīve pēc nāves, dažādās kultūrās, protams,  ievērojami atšķiras, tomēr antropologi atzīmē virkni kopīgu detaļu, kuras nevar izskaidrot ar vienkāršu „aizņemšanos”. Tiek pieļauts, ka to avots ir pirmsnāves pieredze, kad uz nāves sliekšņa stāvošā cilvēka apziņa pamet ķermeni un visu skata no malas. Šāda pieredze ir fiksēta arī mūsdienās, it īpaši sakarā ar reanimācijas attīstību. Būtu aplam veidot kaut kādus teoloģiskus secinājumus no šīs pieredzes, kas vienmēr ir ārkārtīgi īslaicīga, tomēr cilvēkos, kuri to ir piedzīvojuši, šāds notikums atstāj ļoti dziļas pēdas.

Es ticu uz vienu vienīgu Dievu


Tātad nevar teikt, ka par pēcnāves dzīvi mēs uzzinām tikai no Bībeles. Tā ir vispārcilvēciska intuīcija, tomēr Bībeles tradīcija ļauj paskatīties uz to no otras puses. Pagānu pasaule bija pārpilna ar daudziem dieviem un gariem, kas savā starpā konfliktēja un konkurēja. Tie visi bija vareni, taču ne visvareni, jo paši bija pakļauti kādai pāri viņiem stāvošai realitātei, kas bija eksistējusi pirms viņiem un neatkarīgi no viņiem. Pagāni šo realitāti dēvēja dažādi – par likteni, par karmu vai vēl kaut kā. Tā viņiem likās bezpersoniska, tāda, pie kuras nebija nozīmes griezties ar lūgšanām. Bet tad, kādā cilvēces vēstures brīdī, notika tas, ko reliģiju pētnieki mēdz dēvēt par „monoteisko revolūciju” – vēstures arēnā uznāca tauta, kas sludināja ticību vienam Dievam.

Šis Dievs nebija viens no daudzajiem dieviem, ne arī stihija vai spēks, kas valda pasaulē; Viņš atklājās kā debesu un zemes Radītājs, kas radījis un uztur katru šīs pasaules puteklīti. Radīšanas stāsts, ar ko sākas Vecā Derība, radikāli kontrastē ar pagānu mītiem par pasaules izcelšanos. Senā Israēla pagānisko kaimiņu pasaules radīšanas aina sākas ar dievu cīņu un niknu konfliktu, savukārt Bībeles Radīšanas grāmatā mēs redzam vienu Dievu, kuram ne ar vienu nav jācīnās par varu, jo Viņš jau no paša sākuma ir neapšaubāms Visuvaldītājs. Babiloniešu mītā par pasaules radīšanu dievs Marduks rada pasauli no paša nogalināta briesmoņa Tiamata ķermeņa, savukārt Bībeles Dievs vienkārši pasaka: „Lai top...” Pagāniskajos mītos cilvēki bieži vien ir radīti tīri utilitāriem mērķiem – lai strādātu dievu labā un nestu tiem upurus, savukārt Bībelē cilvēks ir radīts „pēc Dieva tēla un līdzības” un nolikts par visas pārējās radības valdnieku. Pagānu dievi ir „nemorāli”, t. i., nav tā, ka viņi būtu speciāli ļauni, vienkārši morāles apsvērumi tos nenodarbina, savukārt Bībeles Dievs pats ir labs un prasa arī labu uzvedību.

Bībeles praviešu vēsts bija pārsteidzoša – pasaulei un visam, kas tajā ir, ir īsts Valdnieks. Tas, pēc kura pavēles uzlec un noriet saule un aug koki. Augstākā Realitāte ir nevis bezpersonisks liktenis, bet Dievs, kuru var uzrunāt uz „Tu”: „Tu uzklausi lūgšanu! Tādēļ pie Tevis nāk visi mirstīgie.” (Ps. 65:3)

Taču Bībeles ļaudīm atklājās vēl pārsteidzošāka patiesība: Dievs nav caram līdzīgs valdnieks, kas dzīvo savā pilī, tālu no pavalstniekiem. Katru cilvēku, ko Viņš ir radījis, Dievs pazīst vaigā un zina viņa vārdu. Ikvienam no mums Viņš ir tuvāks nekā mēs katrs paši sev. Kā saka psalmists: „Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā vēl bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” (Ps. 139:15-16)
Ticība Dievam neizbēgami radīja jautājumu – vai Dieva nodoms pie cilvēku beidzas līdz ar viņu nāvi? Vai cilvēks ir radīts tāpēc, lai kādu laiku nodzīvotu, bet pēc tam izzustu, it kā viņa nekad nebūtu bijis? Interesanti, ka Vecajā Derībā mēs neatrodam cilvēka pēcnāves likteņa aprakstu, kas ir tik raksturīgs citām tradīcijām. Dievs it kā norobežo savu tautu no nepareiziem (vai neprecīziem) priekšstatiem par pēcnāves dzīvi, lai piedāvātu kaut ko citu – kaut ko daudz lielāku, kā aprises sāka iezīmēties jau pie praviešiem.

Gnosticisma vilinājums

Lai izprastu biblisko skatījumu uz dzīvi pēc nāves, ir nepieciešams aplūkot kādu priekšstatu, kas ir kārdinājis cilvēkus Bībeles laikos un turpina kārdināt tagad. Agrīnās kristietības gados tas tika nosaukts par „gnosticismu” (no grieķu val. gnosis – zināšanas). Šis nosaukums nostiprinājās tāpēc, ka gnosticisma piekritēji pretendēja uz to, ka viņiem esot zināmi kādi debesu noslēpumi. Pavisam nepieņemams kristiešiem bija tas, ka gnostiķi uzskatīja – materiālā pasaule ir slikta. Saskaņā ar viņu priekšstatiem matērija jau sākotnēji ir slikta un samaitāta, tai nav nekāda sakara ar patieso Dievu, bet to ir radījis kāds „demiurgs” – zemāka līmeņa dievība. Pēc gnostiķu domām reliģiskās dzīves uzdevums ir atbrīvoties no materiālās pasaules valgiem un atrast īsto dzīvi garīgajā pasaulē. Šāds secinājums noveda vai nu pie galējām, ekstrēmām askētisma formām (jo miesas dabu vajadzēja pilnībā noraidīt un apspiest), vai, gluži pretēji, pie neapvaldītas izlaidības (nav svarīgi, ko jūs darāt ar savu ķermeni, jo nozīme ir tikai garam).
Kristietības vēsturē gnosticisms ir atgriezies vēl un vēl. Tādi ķeceri kā bogomili vai katari reproducēja arvien to pašu skatījumu uz matēriju un uz tīri garīgu pestīšanu. Hiperaskētiskas tendences radās arī kristiešu vidū, to piekritēji uzskatīja, ka laulība vai dzīvnieku izcelsmes pārtikas lietošana ir šķērslis ceļā uz pestīšanu. Baznīcai pat nācās speciāli paust savu nostāju šajā jautājumā, atgādinot, ka Dievs radīja vīrieti un sievieti – vīru un sievu, kā arī visu pārējo radību un nodeva to cilvēku lietošanai.

Kur tad slēpjas gnosticisma pievilcība? Kāpēc cilvēki atkal un atkal iekrīt tajā? Tam ir nopietni iemesli. Mums, bez šaubām, ir sarežģītas attiecības ar savu ķermeni un materiālo pasauli kopumā. Mūsu vēlmes atrodas lielā nekārtībā, un bieži vien mūsos notiek sava veida iekšējs pilsoņu karš starp mūsu tieksmēm no vienas puses un sirdsapziņu (kā arī elementāru saprāta balsi) – no otras puses. Ķermenis bieži vien ir arī nespēka un sāpju avots. Tikko cilvēks ir sagatavojies apcerēt garīgus jautājumus, kā viņu (ak, likteņa ironija!) piemeklē vēdergraizes vai apsāpas zobs. Zeme cilvēkam izdod dadžus un ērkšķus, notiek zemestrīces un cunami, un vispār, pat runājot par mazāk traģiskām lietām, jāatzīst, ka odi nebūt nav noskaņoti uzlūkot mūs par dabas valdniekiem.

Tāpēc ir tik vilinoši noticēt, ka materiālā pasaule principā ir slikta un pretīga vieta, no kuras pie pirmās izdevības vajag bēgt, uz visiem laikiem pārceļoties svētlaimīgo garu pasaulē, kur nekad nesāp zobi, jo to, tāpat kā materiālā ķermeņa, vispār nav. Nereti pat ticīgi kristieši nākamo pasauli iztēlojas kā mūžīgu atrašanos vienīgi garu valstībā un ir patiesi pārsteigti par to, ka Svētie Raksti un Baznīca māca kaut ko pavisam citu. Ko gan tā māca?

Uz zemes kā debesīs

Mēs patiešām pārdzīvosim kādu noteiktu periodu ārpus ķermeņa. Raksti par to sīkāk nestāsta, tomēr kaut ko mēs zinām. No Bībelē teiktā izriet, ka dvēsele turpina eksistēt pēc fiziskās nāves, turklāt vieniem šī eksistence ir patīkama (kā Lācaram – sk. Lk.19:31), bet citiem visnotaļ rūgta (kā bagātniekam šajā pašā Rakstu vietā). Cilvēki šajā stāvoklī kaut ko zina par notiekošo zemes virsū – tas pats nomirušais bagātnieks lūdzas par saviem dzīvajiem brāļiem, bet Atklāsmes grāmatā (6:10) mēs lasām, kā svētie debesīs lūdzas par notikumiem uz zemes. Taču raksti ļoti skaidri pasaka, ka tas nav galīgais stāvoklis. Ticības apliecībā mēs sakām: „Es ticu uz miesas augšāmcelšanos.”

Dievs atgriezīs mūs dzīvē pārveidotos un izdziedinātos, tomēr neapšaubāmi materiālos ķermeņos. Pravietojums par to ir atrodams jau Vecajā Derībā: „Vai tavi mirušie dzīvos, arī manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa: zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.” (Jes.26:19) 

Svētais apustulis Pāvils norāda uz Kristus augšāmcelšanos kā uz piemēru tam, kas notiks ar mums: „Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem.Jo kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā.” (1. Kor.15:20–23) Ticība augšāmcelšanai (nevis vienīgi garīgai nemirstībai) nav kaut kāda neobligāta detaļa, tā neatņemami izriet no visas bibliskās pasaules ainas.

Evaņģēliji pasvītro, ka augšāmceltais Kristus nav rēgs un nav gars. Viņam ir pilnībā materiāls ķermenis: „Redziet manas rokas un manas kājas! es pats tas esmu. Aptaustiet mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat man esam.” (Lk.24:39)

Dievs ir radījis materiālo pasauli, un Viņš to mīl. Psalmos – senajos Bībelē iekļautajos reliģiskajos  dziedājumos – pastāvīgi tiek teikta pateicība Dievam un slavētas tīri materiālas lietas: saule, mēness un zvaigznes, koki un dzīvnieki, lietus un sniegs, maize un eļļa. Kungs Jēzus runā par to, kā Dievs ir ietērpis lauku puķes, ka Viņš liek saulei spīdēt un lietum līt pār labiem un ļauniem (Mt.6:28, 5:45). Tas, ka mēs dzīvojam materiālos ķermeņos, nav kaut kāda kļūda un nav arī nekāda katastrofa (kā to uzskata gnostiķi). Tāds jau sākotnēji ir bijis Radītāja nolūks. Jā, miesīgo pasauli ir dziļi samaitājis grēks, taču šī smagi ievainotā pasaule ir un paliek Dieva radīta un Dievs gatavojas to izdziedināt, nevis iznīcināt. Nākamajā pasaulē mums tik tiešām nesāpēs zobi – taču ne tāpēc, ka mums to nebūs, bet tāpēc, ka mums nebūs kariesa.

Evakuācija vai atbrīvošana?

Laiku pa laikam nākas dzirdēt par kultiem, kurus varētu dēvēt par „evakuatoriskiem”. To pārstāvji pauž – šī pasaule tiks iznīcināta, un mums tiek piedāvāts ieņemt vietas glābjošos „zvaigžņu kuģos”, kas mūs aizvedīs prom no šejienes. Reizēm runa patiešām ir burtiski par zvaigžņu kuģiem, kurus kulta līderim ir apsolījuši draudzīgi citplanētieši, bet citreiz tiek vēstīts par bunkuru vai zemnīcu, kurā vajag ielīst, sagaidot pasaules galu. Visi šie kulti runā par to, ka pasaule ir pilnībā lemta bojāejai, bet glābšana notiks tā, ka dažus no mums laikus evakuēs. Diemžēl šādi Baznīcas mācībai sveši priekšstati rodas arī kristiešu vidū – zeme, kā saka, ir lemta iznīcībai, bet, ja mēs pareizi uzvedīsimies, tad mūs no šejienes aizvāks.

Tie, kas paliks uzticīgi, šajā gadījumā izskatīsies kā armija, kas zaudējusi karu, – teritoriju iegūs ienaidnieks, bet pēc sakauto kristiešu paliekām atlidos helikopters, lai noceltu tos no nama jumta, kamēr uz kāpnēm jau klaudzēs uzvarējušā naidnieka zābaki. Reizēm šādi priekšstati tiek saistīti ar vēstījumu par Noasa plostu, taču stāstā par Noasu ir runāts pavisam par ko citu. Noass ar savu saimi, pavadījis kādu laiku uz plosta, izsēdās uz zemes, kas bija attīrīta, taču nebūt ne iznīcināta!


Dievs negrasās atdot zemi ļaunumam un postam, Viņš grasās parādīt Savu dusmību tiem, „kas zemi samaitā”. (Atkl.11:18), bet ne iznīcināt pašu zemi. Iedomājieties, ka jūsu māju, kuru esat cēlis un iemīļojis, ir sagrābuši laupītāji. Jūs taču nesāksiet iznīcināt māju, jūs cīnīsieties ar laupītājiem, izsviedīsiet viņus no tās, bet pēc tam sarīkosiet ģenerāltīrīšanu vai remontu, lai savestu māju kārtībā. Tieši tāpat rīkosies Dievs, saka Raksti.

Pienāks diena, kad Dievs Savā godībā nāks uz zemi, lai spriestu tiesu un dāvātu pestīšanu. Un mirušie augšāmcelsies. Vārdam „tiesa” mūsu uztverē ir negatīva nokrāsa, bet Bībelē tas ir neticami priecīgs notikums. Lūk, kā to apraksta psalmists: „Lai priecājas debesis un lai līksmo zeme, Lai krāc jūra un viss, kas tajā! Lai gavilē lauki un viss, kas tajos! Tad dziedās visi koki mežā – Kunga priekšā, jo Viņš nāk, Jo Viņš nāk tiesāt zemi! Viņš tiesās pasauli taisnībā Un tautas Savā patiesībā.” (Ps.96:11-13)


Ne visus tas iepriecinās. Tie, kas savu dzīvi būvējuši uz viltus, alkatības un lepnības, sagaidīs šo dienu ar šausmām, taču tiem, kuri lēnprātīgi ir paļāvušies uz Dievu un turējuši Viņa baušļus, tā būs atsvabināšanas diena.

Izglābtais radījums


Vienā no Bībeles vistraģiskākajām grāmatām – Ījaba grāmatā – ir atrodami apbrīnojami vārdi, kurus saka izmocīts, gandrīz jau ticību zaudējis cilvēks: „Taču es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!” (Īj.19:25-27)

Dievs pārvērtīs nāves ēnu par dzidru augšāmcelšanās rītu, un tie, kuri būs saglabājuši ticību un cerību, atmodīsies jaunai, svētlaimīgai dzīvei. Kā tika atklāts apustulim Jānim, „Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bijis, ir pagājis.” (Atkl.21:4)

Par jauno radījumu Svētie raksti nerunā daudz, un, pat ja būtu pateikts vairāk, diez vai mēs spētu to saprast, taču tas, kas mums ir atklāts, izraisa dziļu saviļņojumu: „Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs. Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis. Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes alas, un nupat no krūts atšķirts bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm. Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā Manā svētajā kalnā, jo zeme būs Tā Kunga atziņu pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni.” (Jes.11:6-9)

Mūsu jaunie ķermeņi atšķirsies no tiem, kuros mēs staigājam tagad, taču tie būs materiāli ķermeņi, līdzīgi kā augšāmceltajam Kristum. Mēs paši līdz ar visu pasauli piedzīvosim milzīgas pārmaiņas. Tos, kuri seko Kristum, gaida kas vairāk nekā prieks, vairāk nekā mierinājums un vairāk nekā laime. Mēs esam aicināti atvērties šai cerībai, dzīvot ar to un ļaut tai izmainīt mūsu dzīvi jau šeit un tagad.

(http://www.foma.ru/article/index.php?news=4392)

Tulkojusi Agra Turlaja
 

Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »