Es
raidu savu lūgšanu tumsā.
Tumsā,
aiz kuras mīt Visuvarenais Dievs.
Tukšumā,
kas šķir mani no Viņa gaismas.
Es
aizveru savu muti un apstādinu savu mēli,
Jo
visi vārdi ir tikai tumsa un tukšums.
Es
apklustu, bet mana lūgšana turpina skanēt.
Un
redzu, kā tumsai cauri aizskrien mana sirds
Ar
visu, kas tanī –
ar manām ilgām un bailēm,
ar mīlestību un dusmām,
sāpēm un prieku...
|