Izdrukāt 

---

Jānis Kaijaks

Varbūt tad, kad šis solīdais kungs tikai sēdēja starp mums, citiem baznīcēniem, daudzi nezināja ne viņa vārdu, ne nodarbošanos. Bet kopš tā brīža, kad viņš sēdās pie draudzes ērģelītēm (kad Una Stroda aizbrauca), gan viens otrs ieskatījās šajā kungā vērīgāk, kāds varbūt arī atpazina viņā diriģentu un komponistu Jāni Kaijaku. Nu jau viņa un Jāņa Kaijaka, jaunākā, vadībā iestudētas vairākas pazīstamas operetes (brīvdabā un uz dažādām skatuvēm). Interesenti seko un jūt līdzi šī radošā kodola centieniem atgūt reiz mūsu kultūras vadoņu tik vieglprātīgi aizlaisto Operetes teātra statusu. Daudzi droši vien lasījuši viņa biogrāfisko grāmatu «Mazliet par sevi un Operetes teātri», kas sniedz plašu šī laika kultūras un mūzikas dzīves panorāmu.
Ar Kaijaka kunga laipnu atļauju piedāvājam jums nodaļu no šīs grāmatas.

Mana saskarsme ar garīgo mūziku

 Manā bērnībā mūsu ģimenē nekad netika apspriestas ar reliģiju saistītas tēmas, un mani vecāki baznīcu apmeklēja labi ja reizi gadā. Man māte bija pareizticīga, tēvs – luterānis. Es esot kristīts Mīlgrāvī – Baltajā baznīcā. Tā ka Vējzaķu sala atrodas tuvāk pie Sarkandaugavas, dažkārt apmeklējām Trīsvienības baznīcu. Tās draudzes mācītājs Miervaldis Ķemers bija arī Mākslas akadēmijas profesora Vilhelma Purvīša audzēknis un tādēļ vasarās ar savu gleznotāja kasti uz pleca daudz staigāja pa Lielo Vējzaķsalu un gleznoja etīdes. Mēs, puikas, vērojām viņa darbu. Mācītājs mācēja ar mums sarunāties, un tādēļ 1942. gadā, viņa rosināti, sākām apmeklēt svētdienas skolu. Tur iepazinos ar Bībeles stāstiem un garīgām dziesmām. Man ļoti patika ēŗģeles. Arī pats gribēju iemācīties tās spēlēt. Vēlāk, mācoties mūzikas visdusskolas pēdējos lursos, jau spēlēju ērģeles Trīsvienības baznīcā. Konservatorijas Mūzikas vēstures nodaļas studente Biruta Dreiže man piedāvāja pastāvīgu ērģelnieka darbu savā vietā Torņkalna baznīcā, kur satikos ar interesantu mācītāju Augstkalnu. Viņš bij mūzikas mīļotājs, tādēļ atļāva man vingrināties pie baznīcas ērģelēm. Pāris gadus, kamēr strādāju Torņkalna baznīcā, rīkoju ērģeļu mūzikas pēcpusdienas ar solistu un koru piedalīšanos.

1.vidusskolas orķestrī es iepazinos ar ļoti talantīgu kontrabasistu Arturu Grīnupu. Viņa muzikālās intereses tālu pārsniedza kontrabasa spēli, un viņš klusībā sacerēja mūziku. Pretēji man, viņam bija tieksme uz lielām instrumentālām formām. Kontrabasa spēli viņš privāti mācījās pie profesora Kumberga. Arturs vēlējās iestāties mūzikas vidusskolā, bet viņam nebija nekādu zināšanu mūzikas teorijā un harmonijā, tādēļ viņš lūdza mani palīdzēt viņam apgūt šīs disciplīnas. Vienas vasaras laikā mācījāmies kā mūzikas elementāro teoriju, tā pirmo harmoniju. Solfedžo nekādas grūtības nesagādāja, jo viņam bija absolūtā dzirde, un rakstīt diktātus vai saklausīt akordus Arturam bija nieks.

Rudenī Arturs Grīnups sekmīgi nokārtoja eksāmenus un tika uzņemts Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas trešajā kursā. Artura tēvs bija Rīgas Misiones un Dalbes draudžu mācītājs. Bieži viesojos viņa mājā kā Rīgā, tā Dalbē. Misiones draudzei bija arī savs jauktais koris. To vadīja konservatorijas Kordiriģentu nodaļas studente Velta Cera, savulaik populārās rūpnīcas «Straume» direktora Miervalža Cera māsa. (Tādu paradoksu tai laikā bija daudz, ka ģimenē viens bērns bija ticīgais, otrs – komunists). Tā kā es pats mācījos kora diriģēšanu, sāku pildīt arī koncertmeistara pienākumus, un man radās ideāli apstākļi jaunradei. Uzrakstīju vairāk nekā 10 garīgo dziesmu, kuras visas tika nekavējoties atskaņotas. Strādājot ar kori, iepazinos arī ar Jāzepa Vītola, Artūra Feila, Oskara Šepska un citu autoru garīgajām dziesmām. Šajā periodā uzrakstītas arī manas garīgās kantātes. Gribu atzīmēt divas no tām – «Pļaujas svētku kantāti» un «Ziemassvētku kantāti». Abas šīs kantātes autora vadībā tika vairākkārt izpildītas Misiones draudzes baznīcā.

1953. gadā nācās ērģelnieka darbu pārtraukt, jo konservatorijā sākās runas, ka daži studenti piepelnoties, spēlējot baznīcā. Toreiz jau tādu tēmu nedrīkstēja apspriest, kur godīgāk pelnīt naudu – baznīcā vai krogā.

Palīdzēju arī savam kursa biedram Alfredam Tīsam, Rīgas baptistu draudzes ērģelniekam. Tur darbojas liels un labs jauniešu koris, tāpēc A. Tīss nolēma iestudēt F. Mendelsona oratoriju «Elija». Lai oratorija skanētu krāšņāk (orķestri organizēt nebija iespējams), pavadījumu atskaņoja klavieres un harmonijs. Es spēlēju harmoniju. Arī šim korim es uzrakstīju dziesmu ar E. Vankinas tekstu «Lieldienu zvani». Studiju gados dažkārt spēlēju ērģeles Jaunajā Ģertrūdes baznīcā. Tur par ēŗģelnieci visu mūžu strādāja profesora P. Jozuusa meita Aldona (arī beigusi ēģeļklasi). Viņa bija mūsu konservatorijas nošu bibliotēkas vadītāja, brīnišķīgs un kluss cilvēks. Tuvāk ar viņu mani iepazīstināja docents V. Utkins. Tikai pateicoties Aldonai, nošu bibliotēka tika saglabāta visā pilnībā. Saņemot attiecīgus valdības lēmumus par dažādu autoru nošu likvidēšanu, viņa tās no pirmajiem plauktiem pārvietoja uz pēdējiem. Tādēļ mums šodien nav zudusi Jāzepa Vītola garīgā mūzika, Ādolfa Ābeles, Jāņa Kalniņa, Jāņa Mediņa, Helmera Pavasara un citu komponistu skaņdarbi. Brīnos par viņas drosmi, jo, kā vēlāk izrādījās, bibliotēkas darbiniece Dēliņa bijusi čekas aģente (dokumentāli pierādīts). A. Jozuusa mani lūdza dažkārt viņu aizvietot dievkalpojumos Jaunajā Ģertrūdes baznīcā, it īpaši, ja baznīcas svētki iekrita darba dienās.

Arī vēlāk sacerēju garīgās dziesmas arhibīskapa vīru korim, kuru vadīja diriģents A. Vainovskis, tai skaitā arī «Agnus De» vīru korim un ērģelēm. Pats klusībā Jāņa baznīcā noklausījos dziesmas pirmatskaņojumu.

Vēl mazliet gribu pastāstīt par mācītāju Miervaldi Ķemeru. Ar viņu man bija vissiltākās attiecības līdz manai aizbraukšanai no Latvijas. Diemžēl  pēc atgriešanās viņu vairs nesatiku. Atmiņai no viņa man glabājas četras gleznas, kuru otrā pusē ir uzrakstīts – «Nodota mūžīgā glabāšanā Jānim Kaijakam». Mākslas akadēmiju viņs beidza tikai pēc kara. Mācītaja Miervalža Ķemera gleznas netika izstādītas, un viņu neuzņēma Mākslinieku savienībā. Tomēr viņš visu mūžu gleznoja, bet ne jau mantas un naudas dēļ, kuras nekad nebija, jo viņš visu atdeva tiem, kam tās trūka vēl vairāk. Kā mācītājs viņš nebija populārs, jo necieta izlikšanos ne dzīvē, ne mākslā. Viņa gleznošanas manieri bija ietekmējusi V. Purvīša skola, un viņš savā dvēselē bija vairāk mākslinieks, kurš vērīgi seko visām mākslas parādībām. Kādreiz, atbildot uz manu jaunības maksimālismu, viņš teica:

- Neuztraucies, dzīve un laiks visu saliks pa savām vietām, kas ir manta (domāts mākslas darbs), tā nekad nepazudīs!

Man pazīstamu mūziķu vidū nebija īstu ateistu. Viens mazāk, otrs vairāk, bet visi kaut kam ticēja, un šo ticību nespēja iznīcināt ne marksims-ļeņinisms, dialektiskais materiālisms, ne komjaunatne, ne partija. Katrs mēs sirdī saglabājam savu ticību, savu Dievu.

PAZIŅOTI LIELĀS MŪZIKAS BALVAS 2014 NOMINANTI

PAR TALANTU AUDZINĀŠANU,

DNB bankas speciālā balva
Pedagogs, diriģents un komponists 
Jānis Kaijaks 

Plašāk par to:

Panākt talantam soli pretim Saruna ar diriģentu un pedagogu Jāni Kaijaku