“Svētīgi ir dot!”
– tāds bija šī gada Baznīcas dienu moto. Tie nebija tukši vārdi, tiem sekoja
konkrētas darbības – draudzēm tika piedāvāts palīdzēt gluži konkrētiem
cilvēkiem un ģimenēm, kam tas ir vajadzīgs. Tā kā nekavējāmies šai akcijai
pieteikties, Rīgas Kristus draudze saņēma piedāvājumu apciemot Cēsīs kādu
daudzbērnu ģimeni un arī vientuļu pensionāri.
Sazinoties ar bērnu
māti, draudzes priekšniece Benita noskaidroja, ka plašajai saimei (mājās šobrīd
dzīvo trīs jaunākās meitenes vecumā no 3 līdz 16 gadiem) visaktuālākā vajadzība
ir veļas mazgājamā mašīna. Padomes sēdē nolēmām savākt naudu tās iegādei. Taču,
kā zināms, Dievs savā žēlastībā ir dāsns, un drīz vien Benitas rīcībā bija arī
divi velosipēdi – lietoti, bet labā stāvoklī. Sazvanītā mamma apstiprināja, ka
meitenēm riteņu neesot, bet, ja būtu, viņas, protams, labprāt brauktu. Kļuva
skaidrs, ka jāsavāc līdzekļi arī trešā braucamrīka iegādei. Paldies visiem par
atsaucību, arī tam nezināmajam brālim vai māsai, kas ziedojumu aploksnē ar
velosipēda attēlu bija pabāzis zem baznīcas ārdurvīm. Dāvanu klāsts pildījās arī ar rotaļlietām un Benitas kaimiņienes Zaigas dāvātu
grāmatu vecākajai meitai (atgādinu – bijusī izdevniecības “Zvaigzne ABC”
redaktore Zaiga Lasenberga ir cilvēks, kurš sastādīja un sakārtoja mūsu māsas Lidijas
Bormanes dzejas krājumu, ko draudze izdeva jau pēc Lidijas kundzes aiziešanas
mūžībā).
Tā nu
piektdienas, 1. augustā, pēcpusdienā, apkrāvusies dāvanām un kliņģeriem, ceļā
devās Rīgas Kristus draudzes “komanda”: Guntis (tikai viņa mašīnā bija
iespējams ievietot veļas mašīnu) un Rasa, Benita, Arnolds, Dina un Agra. Mācītājs, uz kura auto jumta lepni gozējās viens no riteņiem, mūs gaidīja jau
Cēsīs, kur piedalījās Baznīcas dienās.
Vispirms paviesojāmies
pie kuplās ģimenes. Lai gan no darba bija atsteidzies arī tētis, mājinieku
samulsums bija grūti pārvarams. Vienīgi, ieraudzījusi leļļu ratus ar tajos
sēdošo lāci, mazākā meitiņa burtiski izspurdza no tēta rokām un iegavilējās
priekā. Mācītājs aicināja bērnus doties uz Baznīcas dienu pasākumiem, kur bez
maksas var piedalīties daudzās un dažādās aktivitātēs.
Pasēdējuši pie
kliņģera un kafijas tases, devāmies nākamajos ciemos – pie sirmās Intas
kundzes. Arī viņai draudze bija sarūpējusi dāvanas (nedaudz naudas zālēm, siltu
lakatu un cimdus, medu). Lai gan mājasmāte sirgst ar vairākām smagām slimībām,
šeit saruna raisījās raitāk – Intas kundzei, kuras mūžs galvenokārt ritējis
Jēkabpils pusē, bija ko atcerēties no savām agronomes gaitām, viņa iztaujāja
mūs par Kristus draudzi un lieliski zināja, kur Rīgā atrodas Mēness iela. Šķiroties sapratām, ka arī Intas kundzes dzīves kredo ir “Svētīgi ir dot!”. Visvairāk
viņa bēdājās, ka neesot, ar ko ciemiņus pacienāt, taču no mūsu atvestā kliņģera
katram tika nogriezts gabals atpakaļceļam. Uz atvadām sirmgalves acīs
iemirdzējās asaras, un viņa teica: “Es jau arī katru vakaru Dievu pielūdzu,
tikai uz baznīcu aiziet vairs nevaru…”
Dienas noslēgumā
iegriezāmies Cēsu centrā un baznīcā, kur priecīgi satikām divas mūsu draudzes
māsas – Līgu un Ingu. Kaut kur tuvumā esot arī Anita, tomēr viņu sastapt mums
neizdevās. Vienu gan secinājām – ir ļoti jauki un sirsnīgi tā sastapties ar
cilvēkiem, kurus svētdienās pastāvīgi satiekam Jēkaba kapelā Mēness ielā 1.
Agra
Galeriju skatiet ŠEIT!
|
