Mājaslapa
2014.08.02 14:51
“Svētīgi ir dot!” – tāds bija šī gada Baznīcas dienu moto. Tie nebija tukši vārdi, tiem sekoja konkrētas darbības – draudzēm tika piedāvāts palīdzēt gluži konkrētiem cilvēkiem un ģimenēm, kam tas ir vajadzīgs.
Tā kā nekavējāmies šai akcijai pieteikties, Rīgas Kristus draudze saņēma piedāvājumu apciemot Cēsīs kādu daudzbērnu ģimeni un arī vientuļu pensionāri.
Sazinoties ar bērnu māti, draudzes priekšniece Benita noskaidroja, ka plašajai saimei (mājās šobrīd dzīvo trīs jaunākās meitenes vecumā no 3 līdz 16 gadiem) visaktuālākā vajadzība ir veļas mazgājamā mašīna. Padomes sēdē nolēmām savākt naudu tās iegādei.
Taču, kā zināms, Dievs savā žēlastībā ir dāsns, un drīz vien Benitas rīcībā bija arī divi velosipēdi – lietoti, bet labā stāvoklī. Sazvanītā mamma apstiprināja, ka meitenēm riteņu neesot, bet, ja būtu, viņas, protams, labprāt brauktu. Kļuva skaidrs, ka jāsavāc līdzekļi arī trešā braucamrīka iegādei. Paldies visiem par atsaucību, arī tam nezināmajam brālim vai māsai, kas ziedojumu aploksnē ar velosipēda attēlu bija pabāzis zem baznīcas ārdurvīm.
Dāvanu klāsts pildījās arī ar rotaļlietām un Benitas kaimiņienes Zaigas dāvātu grāmatu vecākajai meitai (atgādinu – bijusī izdevniecības “Zvaigzne ABC” redaktore Zaiga Lasenberga ir cilvēks, kurš sastādīja un sakārtoja mūsu māsas Lidijas Bormanes dzejas krājumu, ko draudze izdeva jau pēc Lidijas kundzes aiziešanas mūžībā).
Tā nu piektdienas, 1. augustā, pēcpusdienā, apkrāvusies dāvanām un kliņģeriem, ceļā devās Rīgas Kristus draudzes “komanda”: Guntis (tikai viņa mašīnā bija iespējams ievietot veļas mašīnu) un Rasa, Benita, Arnolds, Dina un Agra.
Mācītājs, uz kura auto jumta lepni gozējās viens no riteņiem, mūs gaidīja jau Cēsīs, kur piedalījās Baznīcas dienās.
Vispirms paviesojāmies pie kuplās ģimenes. Lai gan no darba bija atsteidzies arī tētis, mājinieku samulsums bija grūti pārvarams. Vienīgi, ieraudzījusi leļļu ratus ar tajos sēdošo lāci, mazākā meitiņa burtiski izspurdza no tēta rokām un iegavilējās priekā. Mācītājs aicināja bērnus doties uz Baznīcas dienu pasākumiem, kur bez maksas var piedalīties daudzās un dažādās aktivitātēs.
Pasēdējuši pie kliņģera un kafijas tases, devāmies nākamajos ciemos – pie sirmās Intas kundzes. Arī viņai draudze bija sarūpējusi dāvanas (nedaudz naudas zālēm, siltu lakatu un cimdus, medu). Lai gan mājasmāte sirgst ar vairākām smagām slimībām, šeit saruna raisījās raitāk – Intas kundzei, kuras mūžs galvenokārt ritējis Jēkabpils pusē, bija ko atcerēties no savām agronomes gaitām, viņa iztaujāja mūs par Kristus draudzi un lieliski zināja, kur Rīgā atrodas Mēness iela.
Šķiroties sapratām, ka arī Intas kundzes dzīves kredo ir “Svētīgi ir dot!”. Visvairāk viņa bēdājās, ka neesot, ar ko ciemiņus pacienāt, taču no mūsu atvestā kliņģera katram tika nogriezts gabals atpakaļceļam. Uz atvadām sirmgalves acīs iemirdzējās asaras, un viņa teica: “Es jau arī katru vakaru Dievu pielūdzu, tikai uz baznīcu aiziet vairs nevaru…”
Dienas noslēgumā iegriezāmies Cēsu centrā un baznīcā, kur priecīgi satikām divas mūsu draudzes māsas – Līgu un Ingu. Kaut kur tuvumā esot arī Anita, tomēr viņu sastapt mums neizdevās.
Vienu gan secinājām – ir ļoti jauki un sirsnīgi tā sastapties ar cilvēkiem, kurus svētdienās pastāvīgi satiekam Jēkaba kapelā Mēness ielā 1.
Agra