Droši vien daudzu draudžu locekļi sestdienas rītā modās ar priecīga
gandarījuma izjūtu – Rīgā aizvadīta pirmā Baznīcu nakts, turklāt skatoties no
mūsu draudzes skatupunkta, — ļoti veiksmīgi.
Plānojot pasākumus, labi apzinājāmies, ka esam neliela draudze un
neatrodamies gluži pilsētas centrā, tāpēc, visticamāk, tie būs svētki mums
pašiem. Un – kļūdījāmies. Cilvēki nāca visa vakara garumā – dažs uz konkrētu
pasākumu cits vienkārši aplūkot baznīcu, pasēdēt ar mums kopā un iedzert tēju, bet
bija arī tādi, kuri pie mums pavadīja visu vakaru – no sākuma līdz pat pēdējai
lūgšanai un pateicībai. Ar milzīgu interesi. Vienīgi žēl, ka izpalika
filma par Johanu Kristofu Broci — jo pie vainas bija kaut kāda tehniska
nesaprašanās datoram ar projektoru. Toties pilnīgi droši, ka nākošajā Baznīcu
naktī viens programmas punkts jau tagad zināms.
Vakars bija pārpilns informācijas, sirsnīgu emociju un pateicības Dievam.
Īpaši spēcīgi ikvienu uzrunāja divpadsmitgadīgās Doma kora skolas audzēknes Aleksandras
Špicbergas dziedātās dziesmas. Paldies viņai, Aleksandras vokālajai pedagoģei Rudītei Zariņai un,
protams, vecākiem.
Esam pateicīgi Dievam par katru, kas Baznīcu naktī iegriezās Jēkaba kapelā.
Arī par tiem trim jaunajiem cilvēkiem, kuri ieradās ap divpadsmitiem naktī, lai
braši paziņotu, ka Dievam netic. Viens gan viņus pārsteidza – esot domājuši, ka
baznīcās vienmēr ir auksti, bet pie mums ir ļoti silti. Nu ko, varbūt iesākumā
pietiek ar to? Agra Turlaja
Fotogaleriju skatiet ŠEIT!
Jāņa Turlaja sagatavoto prezentāciju skatiet ŠEIT!
|
