Mājaslapa
2014.06.07 13:29
Droši vien daudzu draudžu locekļi sestdienas rītā modās ar priecīga gandarījuma izjūtu – Rīgā aizvadīta pirmā Baznīcu nakts, turklāt skatoties no mūsu draudzes skatupunkta, — ļoti veiksmīgi.
Plānojot pasākumus, labi apzinājāmies, ka esam neliela draudze un neatrodamies gluži pilsētas centrā, tāpēc, visticamāk, tie būs svētki mums pašiem. Un – kļūdījāmies. Cilvēki nāca visa vakara garumā – dažs uz konkrētu pasākumu cits vienkārši aplūkot baznīcu, pasēdēt ar mums kopā un iedzert tēju, bet bija arī tādi, kuri pie mums pavadīja visu vakaru – no sākuma līdz pat pēdējai lūgšanai un pateicībai. Ar milzīgu interesi. Vienīgi žēl, ka izpalika filma par Johanu Kristofu Broci — jo pie vainas bija kaut kāda tehniska nesaprašanās datoram ar projektoru. Toties pilnīgi droši, ka nākošajā Baznīcu naktī viens programmas punkts jau tagad zināms.
Vakars bija pārpilns informācijas, sirsnīgu emociju un pateicības Dievam. Īpaši spēcīgi ikvienu uzrunāja divpadsmitgadīgās Doma kora skolas audzēknes Aleksandras Špicbergas dziedātās dziesmas. Paldies viņai, Aleksandras vokālajai pedagoģei Rudītei Zariņai un, protams, vecākiem.
Esam pateicīgi Dievam par katru, kas Baznīcu naktī iegriezās Jēkaba kapelā. Arī par tiem trim jaunajiem cilvēkiem, kuri ieradās ap divpadsmitiem naktī, lai braši paziņotu, ka Dievam netic. Viens gan viņus pārsteidza – esot domājuši, ka baznīcās vienmēr ir auksti, bet pie mums ir ļoti silti. Nu ko, varbūt iesākumā pietiek ar to?