Pateicoties Jāņa Turlaja vērībai, atrasts Johana Kristofa Broces zīmējums, kurā attēlota ēka, kas varēja būt mūsu dievnama priekštece.
Mūsu mājaslapā ir publicēta arī Lielo kapu vēstures daļa, kas attiecas uz mūsu dievnama priekšvēsturi.
Rīgas Lielajiem, jeb kā tos sākotnēji sauca, Pilsētas kapiem ir sena un bagāta vēsture. Krievijā no 1770. gada līdz 1772. gadam plosījās mēris un, lai izbeigtu tā izplatību, Katrīna II ar 1772.gada 18. decembra ukazu aizliedza mirušos pēc viduslaiku tradīcijas apglabāt baznīcās un to tuvumā. Rīga šādu pavēli saņēma 1773. gada 23. februārī. Saskaņā ar ukazu, mirušos drīkstēja apglabāt tikai kapsētās, kas atradās vismaz 300 asu attālumā ārpus pilsētas.[1] Smilšu kalnos aiz toreizējiem Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, kuros bija nodalījumi visām Rīgas luterāņu draudzēm - Doma, Pētera, Jāņa, Reformātu, Jēzus, Ģertrūdes un Jēkaba draudzei. Jēkaba un pareizticīgo Pokrova draudzes nodalījums atradās vistuvāk pilsētai, un starp tiem atradās smilšu paugurs un žogi, kas šos nodalījumus šķīra no pārējiem. Gadu gaitā tie saplūda un izveidojās liela, vairāk nekā 35 hektārus liela kapu teritorija, kuru tad arī sāka dēvēt par Lielajiem kapiem. Pilsētas kapus atklāja 1773. gada 7. maijā, bet ģeogrāfiski nedaudz tuvāk pilsētai esošajā Jēkaba draudzes nodalījumā pirmos apbedījumus veica tā paša gada 4. jūnijā.[2] Laika gaitā kapsētu vairākkārt paplašināja, piemēram, Jēkaba draudzes nodalījumu - 1867. un 1891. gados.[3] Ziņas par pirmo žogu celšanu ap kapiem ir no 1802. gada, kad arhitekts K. Hāberlands un būvmeistars Johans Daniels Gotfrīds koka žoga vietā izveidoja žogus no sarkaniem ķieģeļiem ar koka latiņu starpposmiem.[4] Tos cēla gar vecāko Lielo kapu daļu un pabeidza 1807. gadā. Toreiz kapu teritorija aizņēma 36,7 hektārus. Sākotnēji kapi nebija labiekārtoti - kopiņas atradās dažādās vietās bez noteiktas kārtības. 18. gadsimtā Broce tos savos zīmējumos attēlojis kā smilšu lauku. 18. gadsimta beigās - 19. gadsimta sākumā kapu teritoriju, atbilstoši klasicisma stila prasībām izplānoja pilnīgi no jauna. 1795. gadā Rīgā no Lībekas ieradās mācīts dārznieks Johans Heinrihs Cigra, kurš 1823. gadā izstrādāja Lielo kapu plānojumu, paredzot kapus pārvērst par skaistu dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košuma krūmiem.[5] Cigra projektēja un arī izbūvēja jauno ieeju kapos, kas atradās pie tagadējās Miera ielas, jo kapsētai šajā laikā pievienoja papildus platību. Šo vārtu priekšā uzņēmējs Karpovs 1825. gadā izveidoja 90 asis garu un 30 asis platu pusapļa formas laukumu, kuru pēc J. H. Cigras projekta apstādīja ar apsēm.[6] Laikā, kad tika uzsākta Lielo kapu iekārtošana, tie atradās apmēram 2 kilometru attālumā no pilsētas apbūves, taču jau 19. gadsimta beigās tie no trim pusēm bija apbūvēti. Sākotnēji uz Pilsētas kapiem nebija ierīkots ceļš un 1824. gadā pēc J. H. Cigras ierosinājuma sāka izbūvēt tagadējo Miera ielu, to noklāja ar bruģi, gar malām iestādīja liepas un ierīkoja solus.[7] Izmaiņas bēru ceremonijas norisē, noteica ēku (kapellu un kapliču) nepieciešamību kapu teritorijā. Laika gaitā Lielajos kapos uzcēla vairākas celtnes, gan kopējai, gan individuālai lietošanai. Pirms tam kapličas nebija vajadzīgas, jo izvadīšanas ceremonija notika kādā no Rīgas baznīcām, un vēlu vakarā, pirms pilsētas vārtu slēgšanas vai nākamajā dienā pēc to atvēršanas, zārks ar nelaiķa mirstīgajām atliekām bija jānogādā kapsētā un jāgulda zemē. Jēkaba nodalījumā kapliču uzcēla 1793. gadā, bet pārbūvēja 1886. gadā pēc arhitekta Otto Reinholda Zīversa projekta.
Apraksta tālāko daļu varat lasīt ŠEIT!
Rīgas vācu luterāņu baznīcu un reformātu baznīcas kapsēta 1796. gadā (mūsdienu Rīgas Lielie kapi), ar pirmo, t.s. Zaļo kapliču. Tālumā redzama kāda piepilsētas zemnieka sēta. Autors: J.K.Broce (Johann Christoph Brotze, 1742.-1823.). Avots: Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti. 2. sējums - Zinātne: Rīga, 1996., 97. lpp.
|