Draudze
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
- Vizuāla videoeksursija pa mūsu baznīcas apkārtni
- Vēsturisks apraksts
- No Sallijas Benfeldes raksta "Nenoteiksmes gaisotnē"
- "Neārdi kapus - tapsi nolādēts!
- J. Baumaņa un A. Baumaņa kaps
- J. K. Broces kaps
- O. Hūna kaps
- K. Levis of Menāra kaps
- Kapa piemineklis A. Fītinghofai
- Kapa piemineklis B. K. Grimmu ģimenei
- Kārlis Gotlobs Zontāgs
- Jēkaba nodalījuma izvadīšanas kapliča
- XXXI - Kapliča
- XXXII - Kapliča
- XXXIII - Kapliča
- Kristiāns Jāks Petersons
- Jaunatrastas Jēkaba kapu ilustrācijas
- Koki, krūmi un augi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Vai cenšaties draudzei piesaistīt jaunus cilvēkus?
Jā, stāstu par mūsu draudzi, mācītāju un baznīcu
Nē, jo baznīcā iešanu uzskatu par savu individuālu lietu
Nē, jo man neviens nav teicis, ka tas būtu jādara
Neesmu domājis par to
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

Izdrukāt 

VALSTS NOZĪMES VĒSTURES, MĀKSLAS UN ARHITEKTŪRAS PIEMINEKĻI LIELO KAPU JĒKABA DRAUDZES NODALĪJUMĀ

VĒSTURISKA IZZIŅA

Autore:        ZINTA ĀBOLA

Foto:            ARNIS ĀBOLIŅŠ

RĪGA, 2001 


 

Rīgas Lielajiem, jeb kā tos sākotnēji sauca, Pilsētas kapiem ir sena un bagāta vēsture.

Krievijā no 1770. gada līdz 1772. gadam plosījās mēris un, lai izbeigtu tā izplatību, Katrīna II ar 1772.gada 18. decembra ukazu aizliedza mirušos pēc viduslaiku tradīcijas apglabāt baznīcās un to tuvumā. Rīga šādu pavēli saņēma 1773. gada 23. februārī. Saskaņā ar ukazu, mirušos drīkstēja apglabāt tikai kapsētās, kas atradās vismaz 300 asu attālumā ārpus pilsētas.[1]

Smilšu kalnos aiz toreizējiem Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, kuros bija nodalījumi visām Rīgas luterāņu draudzēm - Doma, Pētera, Jāņa, Reformātu, Jēzus, Ģertrūdes un Jēkaba draudzei. Jēkaba un pareizticīgo Pokrova draudzes nodalījums atradās vistuvāk pilsētai, un starp tiem atradās smilšu paugurs un žogi, kas šos nodalījumus šķīra no pārējiem. Gadu gaitā tie saplūda un izveidojās liela, vairāk nekā 35 hektārus liela kapu teritorija, kuru tad arī sāka dēvēt par Lielajiem kapiem.

Pilsētas kapus atklāja 1773. gada 7. maijā, bet ģeogrāfiski nedaudz tuvāk pilsētai esošajā Jēkaba draudzes nodalījumā pirmos apbedījumus veica tā paša gada 4. jūnijā.[2] Laika gaitā kapsētu vairākkārt paplašināja, piemēram, Jēkaba draudzes nodalījumu - 1867. un 1891. gados.[3]

Ziņas par pirmo žogu celšanu ap kapiem ir no 1802. gada, kad arhitekts K. Hāberlands un būvmeistars Johans Daniels Gotfrīds koka žoga vietā izveidoja žogus no sarkaniem ķieģeļiem ar koka latiņu starpposmiem.[4] Tos cēla gar vecāko Lielo kapu daļu un pabeidza 1807. gadā. Toreiz kapu teritorija aizņēma 36,7 hektārus.

Sākotnēji kapi nebija labiekārtoti - kopiņas atradās dažādās vietās bez noteiktas kārtības. 18. gadsimtā Broce tos savos zīmējumos attēlojis kā smilšu lauku.

18. gadsimta beigās - 19. gadsimta sākumā kapu teritoriju, atbilstoši klasicisma stila prasībām izplānoja pilnīgi no jauna. 1795. gadā Rīgā no Lībekas ieradās mācīts dārznieks Johans Heinrihs Cigra, kurš 1823. gadā izstrādāja Lielo kapu plānojumu, paredzot kapus pārvērst par skaistu dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košuma krūmiem.[5] Cigra projektēja un arī izbūvēja jauno ieeju kapos, kas atradās pie tagadējās Miera ielas, jo kapsētai šajā laikā pievienoja papildus platību. Šo vārtu priekšā uzņēmējs Karpovs 1825. gadā izveidoja 90 asis garu un 30 asis platu pusapļa formas laukumu, kuru pēc J. H. Cigras projekta apstādīja ar apsēm.[6]

Laikā, kad tika uzsākta Lielo kapu iekārtošana, tie atradās apmēram 2 kilometru attālumā no pilsētas apbūves, taču jau 19. gadsimta beigās tie no trim pusēm bija apbūvēti. Sākotnēji uz Pilsētas kapiem nebija ierīkots ceļš un 1824. gadā pēc J. H. Cigras ierosinājuma sāka izbūvēt tagadējo Miera ielu, to noklāja ar bruģi, gar malām iestādīja liepas un ierīkoja solus.[7]

Izmaiņas bēru ceremonijas norisē, noteica ēku (kapellu un kapliču) nepieciešamību kapu teritorijā. Laika gaitā Lielajos kapos uzcēla vairākas celtnes, gan kopējai, gan individuālai lietošanai. Pirms tam kapličas nebija vajadzīgas, jo izvadīšanas ceremonija notika kādā no Rīgas baznīcām, un vēlu vakarā, pirms pilsētas vārtu slēgšanas vai nākamajā dienā pēc to atvēršanas, zārks ar nelaiķa mirstīgajām atliekām bija jānogādā kapsētā un jāgulda zemē.

Jēkaba nodalījumā kapliču uzcēla 1793. gadā, bet pārbūvēja 1886. gadā pēc arhitekta Otto Reinholda Zīversa projekta.



Individuālai un ģimeņu lietošanai cēla kapenes. Turīgākās ģimenes cēla virszemes kapenes - nelielas celtnes, kur izmūrētos pagrabos uz balstiem novietoja šķirstu, bet virszemes daļu rotāja mākslinieciski veidoti portāli. Daļā no tām bija vērojamas klasicisma raksturīgās iezīmes - simetriski līdzsvarota kompozīcija ar atturīgu dekoru, citās nojaušamas baroka formu atskaņas. Vairāk kā divdesmit kapeņu, no kurām četras atrodas Jēkaba draudzes nodalījumā, saglabājušās līdz mūsu dienām, liecinot par Rīgas amatnieku augsto aroda prasmi. Daļu no tām cēluši izcili Latvijas un Igaunijas arhitekti - K. Hāberlands, H. Šēls, S. Antonovs un citi. Laikā no 1773. līdz 1923. gadam kapu teritorijā tika uzcelti 38 sakrālās arhitektūras objekti.

Lielo kapu teritorijā celtas arī saimniecības ēkas. Pie vecajiem vārtiem 1864. gadā pēc arhitekta J. Felsko projekta uzcēla uzrauga māju, bet Lielo kapu jaunās ieejas kreisajā pusē atradās klasicisma stilā celts paviljons, kas bija domāts sēru viesiem kā uzgaidāmā telpa sliktos laika apstākļos. 1853. gadā uzcēla Jēkaba kapu uzrauga māju, 1902. gadā Jēkaba kapos vecās koka siltumnīcas vietā uzcēla mūra siltumnīcu. Tagadējā Mēness ielā atradās kiosks puķu pārdošanai.[8]

Lielajos kapos apglabāti vairāki desmiti tūkstošu Rīgas iedzīvotāju; precīzu to skaitu mūsdienās vairs nav iespējams noteikt, jo Lielo kapu grāmatas diemžēl nav saglabājušās pilnībā. Te apglabātas daudzas izcilas vēsturiskas personības, uzstādīti mākslinieciski augstvērtīgi pieminekļi, kuri atspoguļo sava laika raksturīgos mākslas stilus. Kapos pārstāvēti gandrīz visi kapu pieminekļu veidi, sākot no 18. gadsimta otrās puses.

Par vecākajiem kapu pieminekļiem var uzskatīt akmens plāksnes (piemēram, A. Fitinghofas piemineklis Jēkaba draudzes nodalījumā), ar kurām pārsedza zemē izmūrētas kapenes, līdzīgi kā tas bija laikā, kad apbedījumus veica baznīcās. Daļu no kapsētas teritorijā esošajām šāda veida plāksnēm iznīcināja 1970. - 1972. gados, iemūrējot "restaurēto" rindu kapliču aizmugures sienā (arh. E. Slavietis).

19. gadsimtā Rīgas kapos uzstādītie pieminekļi izraisa interesi par to izgatavošanu, taču ziņas ir skopas. Profesionālais izpildījuma līmenis liek domāt, ka greznākos, kā tolaik bija pieņemts, iegādājās ārzemēs (Vācijā) vai Krievijā. Kapu pieminekļiem bija pieejami daudzi paraugi, kurus varēja izmantot tieši, kombinēt, uzlabot, rēķinoties ar pasūtītāja gaumi un sociālo stāvokli.

19. gadsimta beigās Rīgā uzsāka darbu vairāki lieli akmeņkaļu uzņēmumi, kas izgatavoja arī kapu pieminekļus. Ievērojamākā un reprezentablākā bija tēlnieka Augusta Folca dibinātā tēlniecības un akmens apstrādes firma.[9] Gadsimtu mijā Rīgā darbojās jau daudzi tēlniecības darbu un akmeņkaļu uzņēmumi. Kā lielākos var minēt L. Lāča 1897. gadā dibināto dzelzslietuvi un akmeņkaltuvi, A. Viganoviča (no 1896) un K. Teica (no 1896) akmeņkaltuves, kur izgatavoja arī kapu pieminekļus.[10]

Jau 1903. gadā Ā.Berkholcs savā rakstā[11] par Lielajiem kapiem atzīmēja, ka kapsēta ir pārblīvēta, un izteica paredzējumu, ka pēc 60 - 70 gadiem tā tiks slēgta un ar saviem lielajiem kokiem un ievērojamām mākslas un arhitektūras vērtībām kļūs par parku.

20-tajos gados, Latvijā izveidojoties nacionālai valstij, vāciskie Lielie kapi pamazām zaudēja savu elitāro statusu, jo šo funkciju sāka pildīt 1913. gadā izveidotie Meža kapi. Ievērojamu ietekmi uz Lielajiem kapiem atstāja 1939. gada vācbaltiešu repatriācija, kā arī daudzu 19. gadsimta turīgo latviešu dzimtu pēcteču došanās emigrācijā 1944. gadā - visai maz palika to, kas rūpējās par savu radinieku atdusas vietu sakopšanu.

Kapi arī pēc II Pasaules kara atradās baznīcas pārvaldījumā un turpināja pildīt savas funkcijas, līdz, saskaņā ar LPSR Ministru Padomes 1950. gadā pieņemto lēmumu, kapu pārzināšanu nodeva Komunālo pakalpojumu ministrijas pakļautībā[12], panākot baznīcu tiesību ierobežošanu kapos. Baznīcām atņēma kapsētas, kurās jaunie īpašnieki vairs neievēroja konfesionālos apbedīšanas principus, kas it īpaši izpaudās pilsētās.

1953. gadā[13] saskaņā ar Rīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes Izpildu komitejas lēmumu Lielos kapus slēdza daļēji, bet 1969. gadā – pilnībā.[14] Pēc Lielo kapu slēgšanas sākās sistemātiska, gan atsevišķu indivīdu, gan dažādu uzņēmumu un arī valsts sankcionēta Lielo kapu iznīcināšana.

Saskaņā ar Rīgas pilsētas izpildu komitejas 1969. gada 23. aprīļa lēmumu Nr. 153 "Par Lielo kapu daļēju likvidāciju un uz šīs teritorijas memoriālā parka izveidošanu”[15] tika nolemts likvidēt daļu Lielo kapu teritorijas starp Miera, Kluso, Klijānu ielām un Pērnavas ielas loku un izveidot šajā Lielo kapu teritorijā Memoriālo parku 34 hektāru platībā. Kapu teritorija tika nodota Labierīcību pārvaldes Dārzu un parku tresta pārziņā.

Laika gaitā radās vairāki Memoriālā parka izveidošanas projekti, no kuriem divi tika daļēji īstenoti - pirmais no tiem 1967. gadā (Latvijas PSR Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas konstruktoru birojā - arhitekts E. Slavietis) un otrais -1977. gadā (Latvijas PSR Komunālās saimniecības ministrijas Projektēšanas institūtā ("Komunālprojekts") - arhitekte K. Daujāte).

Kopš 1960. gadiem Lielo kapu izpēti un apzināšanu veica Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, Latvijas PSR Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskā padome un Rundāles pils muzejs. 1968. gadā kompleksa ansambļa izpēte tika uzdota Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas konstruktoru birojam (ZRPKB). Darba rezultātā tika fiksēti 108 mākslas un vēstures pieminekļi. ZRPKB, izpildot "Latkomunprojekt" pasūtījumu, kapu izpētes darbu turpināja 1974. gadā, kad nozīmīgu, fundamentālu pieminekļu izpēti veica Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas konstruktoru biroja vēsturnieks R. Šīrants. Diemžēl, mainoties iestāžu pakļautībai, manuskripts vairs nav atrodams un R. Šīranta ieguldītais darbs 10 gadu garumā šodienas pētniekiem ir zudis. Tomēr jāņem vērā tā laika konjunktūra, kura liedza izdarīt pētījumus par vācbaltiešu izcelsmes garīdzniekiem, kultūras un zinātnes, sabiedriskajiem un valsts darbiniekiem, dažus no kuriem sarakstos iekļāva tikai tādēļ, ka viņu nopelnus nebija iespējams noliegt (Broce, Levis of Menārs un daži citi).

Turpmākajā desmitgadē, sakarā ar paredzamo otro Memoriālā parka izveides projektu, vairākkārt tika veikta papildus izpēte kapos, tās rezultātā tika apzināti arvien jauni vēstures un mākslas pieminekļi un 1975. gada 17. septembrī apstiprinātajā Lielo kapu teritorijā saglabājamo vēstures un mākslas pieminekļu sarakstā ietilpa 114 vēstures un 195 mākslas pieminekļi, kuri tika ņemti valsts aizsardzībā kā vietējās nozīmes un uzskaites grupas pieminekļi. Jau toreiz 114 ievērojamu personu kapa vietas nebija lokalizētas dabā.[16]

Pirmais Lielo kapu rekonstrukcijas projekts arhitekta E. Slavieša variantā Lielos kapus sadalīja divās daļās ar Pērnavas loka maģistrāles daļu - Senču ielu, kuru izbūvēja, iznīcinot lielu daļu Jēkaba draudzes nodalījumā esošos apbedījumus un mākslīgi nošķirot Jēkaba draudzes un Pokrova nodalījumu no pārējās kapu teritorijas.

Otrais solis ar valdības ziņu un atbalstu tika sperts 1977. gadā, pasūtot LPSR Komunālās saimniecības ministrijas Projektēšanas institūtam jaunu parka projektu, kura autore bija arhitekte K. Daujāte.[17]

Izstrādātajā projektā bija divas daļas: visa parka plānojuma shēma ar ieteikumiem teritorijā esošo būvju un pieminekļu izmantošanai un teritorijas labiekārtošanas 1. kārtas darba projekts. Perspektīvajā plānojumā bija paredzēts saglabāt vēsturiski izveidojušos celiņu tīklu; pieminekļu apskatei tika paredzēta esošā gājēju trase. Arī šajā variantā lielākais saglabājamo pieminekļu skaits atradās kapsētas vecākajā daļā - starp Rindu kapličām un Kluso ielu, kā arī ziemeļu un austrumu virzienā no pusapļa priekšlaukuma. Atšķirībā no iepriekšējā, projekts paredzēja visus vēstures un mākslas pieminekļus atstāt savās sākotnējās vietās. Ņemot vērā pirmā projekta barbarisko "pieminekļu saglabāšanas metodi", K. Daujātes variants bija humānāks, lai gan liela daļa no pirmā Memoriālā parka izveides projekta dabā jau bija īstenota.

Abi no pieminētajiem projektiem kapu teritoriju lielā mērā padarīja par skraju, lieliem kokiem apaugušu, visumā bezpersonisku vidi, kurā vietumis bija redzami pieminekļi vai kapličas. Taču dažādas valsts atbalstītas organizācijas un iestādes joprojām tīkoja pēc šīs lielās, pilsētas apbūvē "brīvās" teritorijas.

Mainoties kapu apsaimniekotājiem, radās arvien fantastiskākas idejas par to izmantošanu. Rīgas pilsētas Labiekārtošanas pārvalde labprāt atdeva kapu apsaimniekošanas funkcijas citai organizācijai, jo gadiem ilgi, nemitīgi notika kapu postīšana un demolēšana, ar kuru bija bezcerīgi cīnīties pat tajos retajos gadījumos, kad tos izmeklēja prokuratūra. Bez tam uz "vācu" kapu demolēšanu kārtībsargājošās iestādes skatījās caur pirkstiem.

Latvijas PSR Ministru Padome ar 1982. gada 14. jūnija lēmumu Nr. 331 "Par Memoriālā dabas parka celtniecību un izveidošanu Rīgā" nodeva Lielos kapus Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārziņā, lai kārtējo reizi "iekārtotu šai teritorijā labiekārtotu pilsētas memoriālo parku".[18] Taču šoreiz ideja bija visai vērienīga: "...atļaut Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības centrālajai padomei uzcelt Rīgā, Klusajā ielā 2, 26. grupā, 20. gruntsgabalā mācību metodisko un laboratoriju korpusu un izveidot tajā Latvijas PSR Sarkanajā grāmatā ierakstīto un valsts aizsargājamo augu, puķu un meža faunas oranžēriju"[19]. Lēmumā bija arī vairāki citi tikpat nozīmīgi punkti, piemēram, atļaut pārcelt uz īpašu parka zonu visus pieminekļus un būves ar māksliniecisku vērtību, vai arī apzināt pilsoņus, kuriem kapsētā ir apglabāti radinieki un brīdināt viņus par kapu nojaukšanu un mirstīgo atlieku izrakšanu un apglabāšanu citā vietā! Minēto lēmumu parakstīja Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs J. Rubenis un Ministru Padomes lietu pārvaldnieks J. Šneiders. Par laimi, ideja sava absurduma un finansiālās ietilpības dēļ netika īstenota.

2000. gadā Lielo kapu teritoriju savā īpašumā atguva Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas konsistorija.

Ārpus oficiāli atļautā, valdības sankcionētā, pastāvēja arī citi, neoficiāli kapu postīšanas veidi - klajš vandālisms un organizāciju veiktā kapu pieminekļu iznīcināšana, pārstrādāšana šķembās vai vienkārši zagšana. Kapu postīšana sākās jau II Pasaules kara laikā, kad tika atrakti kapi, demolētas kapličas, meklējot vērtslietas, vai vienkārši zagti, lauzti un vesti prom pieminekļi no granīta un marmora. Ar postīšanu nodarbojās ne tikai pašmāju vandaļi, bet arī iebraucēji no citurienes.

Atlikušie pieminekļi atrodas Labiekārtošanas pārvaldes teritorijā Varoņu ielā. Vairākkārt runāts par pieminekļu inventarizāciju un to tālāku izlietošanu, taču tikai 2000. gadā Rīgas domes Finansu komiteja nolēma piešķirt no pilsētas rezerves fonda līdzekļiem 13.262 Ls Varoņu ielas kapu pieminekļu krautuves sakārtošanai - uzskaitei, apsekošanai un novērtēšanai, kā arī pārvietošanai un transportēšanas darbu samaksai,[20] jo krautuvē atrodas apmēram 14.000 kapakmeņu, tai skaitā arī tādi, kuriem ir vēsturiska un mākslinieciska vērtība.

Atklāts paliek jautājums, ko ar tiem darīt tālāk, jo ir skaidrs - kapu teritorijas plānojums rekonstrukciju gaitā ir tik tālu mainīts, ka, diezin vai izdosies atjaunot kapu iepriekšējo, klasicisma laikā izstrādāto plānojumu un uzstādīt tos iepriekšējo apbedījumu vietās.

Atsevišķs pētījums būtu veltāms kapos vēl saglabājušos - bijušo vietējās nozīmes un uzskaites grupas[21] mākslas un vēstures pieminekļu apzināšanai, ka arī visu vēl atlikušo pieminekļu inventarizācijai.

 ***********

 Darbs par Lielajiem kapiem veidots kā valsts nozīmes vēstures, mākslas un arhitektūras pieminekļu uzskaitījums ar īsu to aprakstu. Pieminekļu atlases pamatā ir Latvijas Republikas Kultūras ministrijas 1998.gada 29. oktobra rīkojums Nr. 128[22], ar kuru par valsts nozīmes vēstures pieminekļiem Lielajos kapos atzīti 16 vēstures, 24 mākslas pieminekļi un dārzu un parku ansamblis "Lielie kapi" ar memoriālajām celtnēm, kuru skaitā ar vienu aizsardzības numuru iekļauti 28 arhitektūras pieminekļi.

Darbā izmantots Lielo kapu plāns, kurā 1977.gadā arhitekte K. Daujāte atzīmējusi visas dabā esošās pieminekļu grupas (kopskaitā vairāk par trim simtiem) un plānā esošā pieminekļu un celtņu numerācijas kārtība saglabāta arī šajā darbā.

Vēstures, mākslas un arhitektūras pieminekļi kārtoti pa grupām, savukārt katrā no tām pieminekļi rindoti alfabēta kārtībā, iekavās norādot pieminekļa aizsardzības numuru un numuru ar arābu cipariem K. Daujātes plānā. Arī arhitektūras pieminekļiem saglabāti K. Daujātes dotie apzīmējumi un numerācija - proti, Centrālā kapella un Jēkaba nodalījuma izvadīšanas kapličas apzīmētas ar burtiem A un B, bet pārējās celtnes ar romiešu cipariem augošā secībā. Iztrūkstošā numerācija norāda uz zudušu celtni. Darba beigās atrodas avotu un literatūras saraksts, kurā ievērots tas pats princips.

Vairums datu par pieminekļiem iegūti Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīva Lielo kapu fondā, kurš nesen papildināts ar materiāliem no bijušā Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas konstruktoru biroja arhīva un vēl nav fondēts arhīvos noteiktajā kārtībā. Tādēļ atsauces uz šo fondu ir vispārējas.



[1] Berkholz A. Der St. Jacobi - Kirchhof in Riga (1773 - 1895 - Riga, 1895, S. 5.

[2] Campe P. Begräbnisstätten und Friedhohe Lettlands // Baltische Hefte. - 1956. -H.I., S. 21.

[3] Berkholz A.Der St.Jakobi - Kirchhof in Riga (1773 - 1895) - Riga, 1895, S. 21., 22.

[4] Dāvidsone I. Rīgas parki un dārzi.1. - Rīga, Zinātne, 1981., 19. lpp.

[5] Campe Р. Begräbnisstätten und Friedhofe Lettlands // Baltische Hefte. - 1956. HJ., S. 24

[6] Dāvidsone I. Rīgas parki un dārzi.1. - Rīga, Zinātne, 1981., 19. lpp.

[7] Turpat, 19. lpp.

[8] Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvs, Lielo kapu fonds.

[9] Cēbere G., Rivari Dz. un J. Meža kapu memoriālā skulptūra, Rīga, Zinātne, 1987., 28. lpp.

[10] Turpat. 28. - 29. lpp.

[11] Berkholz A. Die Friedhofe // Riga und seine Bauten - Riga, 1903, S. 329.

[12] Latvijas Valsts arhīvs, 1448. fonds, 1. apraksts, 2. lieta, 27. -28. lp.

[13] Dāvidsone I.Rīgas parki un dārzi. 1. - Rīga., Zinātne, 1981., 27-28. lpp.

[14] Enciklopēdija Rīga - Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988, 462.lpp.

[15] Dāvidsone I.Rīgas parki un dārzi. 1. - Rīga., Zinātne, 1981., 17. lpp.

[16] Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvs, Lielo kapu fonds - LPSR Kultūras ministrijas Kultūras pieminekļu zinātniski metodiskās padomes mākslas sekcijas sēdes protokols 1975. gada 11. jūnijā.

[17] Turpat. 25. lpp.

[18] Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvs, Lielo kapu fonds, LPSR MP 1982. g. 14. jūnija lēmums Nr. 331.

[19] Turpat

[20] Sakārtos kapu pieminekļu krautuvi//Diena – 2000.gada 2. jūnijs

[21] Latvijas PSR visu veidu pieminekļi, atkarībā no to mākslinieciskās, vēsturiskās un arhitektoniskās vērtības tika iedalīti trīs aizsardzības kategorijās - republikas, vietējās un uzskaites grupās. Visas šīs grupas atradās valsts aizsardzībā un, rodoties jauniem datiem par pieminekļiem (to izpēte u.c. faktori), pieminekļi varēja tikt pārvietoti no vienas grupas otrā, pie kam atbildība par jebkuras pieminekļu grupas postīšanu vai iznīcināšanu, bija vienāda.

Vietējās nozīmes vēstures, arhitektūras un mākslas pieminekļu saraksti pēdējo reizi tika apstiprināti 1986. gada 4. jūlijā ar Rīgas pilsētas Izpildu komitejas lēmumu Nr. 304. Tajā ietilpa Lielo kapu teritorijā atrodošies 35 vēstures un 72 mākslas pieminekļi

[22] Latvijas Vēstnesis - 1998. gada 15. decembris Nr. 369/372 (1430/1433)


 

Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"





Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


Atjaunotās draudzes pirmā priekšniece, diakonijas grupas vadītāja neredzīgo aprūpei



Ligita Lauma Ozola

atjaunotās draudzes pirmā priekšniece, diakonijas grupas vadītāja neredzīgo aprūpei
mājās 67532836
mob. 29949932


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »