Aizvadīti
ikgadējie Dārza svētki Strazdumuižas klubā, kurā pulcējās krietns pulks Kristus
draudzes locekļu. Šī ir tā reize gadā, kad lielākā skaitā tiekamies ar mūsu
neredzīgajiem brāļiem un māsām, lai kopīgi pateiktos Dievam, dalītos
piedzīvotajā un, kā jau svētkos, arī pamielotos.
Tradicionāli ievadā
noklausījāmies mācītāja Agra uzrunu, kas šoreiz bija veltīta ļoti nopietnai Svēto
Rakstu vietai no Jāņa evaņģēlija (šī teksta nozīmību apliecina fakts, ka
augustā par to tiek sprediķots četras svētdienas pēc kārtas). Šajā reizē
mācītājs īpaši akcentēja vietas, kas tālāk tekstā ir pasvītrotas: „„Kas Manu
miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis
dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs
Manī. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi,
jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi." To Viņš sacīja,
mācīdams sinagogā Kapernaumā. Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: "Šie
vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?" Bet, kad Jēzus noprata, ka
Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: "Vai tas jums ir par
piedauzību? Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš
bijis? Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars
un dzīvība. Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic." Jo Jēzus no paša sākuma
zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos. Un Viņš sacīja:
"Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam
nav Tēva dots." No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs
nestaigāja Viņam līdzi. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: "Vai arī jūs
gribat aiziet?" Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: "Kungs, pie kā mēs
iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu
esi Dieva Svētais." (6:56-69) Šie Svēto Rakstu vārdi aicināja katru
padomāt par to, kāda ir mūsu reakcija tad, ja Kristus saka mūsu ausīm
nepatīkamas lietas. Kā mēs rīkojamies – noraidām tās un pagriežam Viņam muguru
vai tomēr esam gatavi pieņemt Dieva sludināto patiesību, kas vienīgā dāvā
dzīvības maizi?
Pēc nopietnajām
pārdomām draudzes priekšniece Benita īsumā iepazīstināja klātesošos ar
galvenajiem notikumiem mūsu dzīvē, savukārt Iveta pastāstīja par to, kā rit
neredzīgo brāļu un māsu dienas Strazdumuižā, un pateicās Dievam par to, ka viņi
šeit var atrasties kopībā un nejusties izolēti.
Ar brīnišķīgu
priekšnesumu svētku dalībniekus iepriecināja mūsu maestro Jānis Kaijaks un
draudzes loceklis, vokālists Juris Baronskis, kuri izpildīja dažas skaistākās
kristīgās mūzikas pērles „Ave Maria”, „Panis Angelicus” u. c. Daudz dziedājām
arī visi kopā.
Kā ikkatros Dārza
svētkos, ar skaistām dzejas rindām mūs priecēja Alisīte. Dzeja ir viņas dzīves
lielā mīlestība, un šķiet, ka, neraugoties uz ievērojamo gadu nastu (pāri par
90), dzejoļus Alisīte varētu no galvas runāt stundām. Sevišķi uzrunājošs bija
pēdējais dzejolis, kura pamatdomu atļaujos brīvi traktēt, – pat zinot, ka rīt
atkal būs klāt sāpes un grūtumi, ir iespējams tieši šajā mirklī („šeit un
tagad”) ieraudzīt Dieva radīto, brīnumaini skaisto pasauli – sauli, zaļu zāli,
liegu vējiņu – un priecāties par to.
Saistošs bija
Svētdienas kolas skolotājas Līgas stāstījums par šīs vasaras bērnu un jauniešu
kristīgo nometni Gančauskās (netālu no Līgatnes), kurai ticis izvēlēts sauklis
no šobrīd populārās dziesmas „Debesis ir tuvu klāt”. Ar apbrīnu klausījāmies,
cik radoši un daudzveidīgi ar bērniem ir iespējams risināt šo tēmu, un
nobeigumā visi kopā arī nodziedājām minēto dziesmu. Savukārt Arnolds, kurš pēdējā
laikā darba uzdevumā bieži uzturas Krimā, pastāstīja par saviem sakrālajiem
atklājumiem, tai skaitā par „mazo Jeruzalemi” Eipatorijā, kur vienuviet koncentrēti
deviņi dažādu konfesiju dievnami.
Kā vienmēr, šajos
svētkos tika sveikti jubilāri, īpaši izceļot tos, kuriem jubilejas šogad apaļas
– līdz ar ziediem un dāvanām viņi pirmie saņēma gabaliņus no Elīnas ceptās ļoti
garšīgās un skaistās svētku tortes.
Paldies visiem,
kas čakli rosījās, lai Dārza svētki būtu skaisti un izdevušies! Taču vislielākā
pateicība, protams, pienākas Tam, kurš ir draudzes galva – Mūsu Kungam Kristum.
Agra Turlaja
Arnolda un Benitas darināto fotogaleriju varat redzēt šeit!
|
