Mājaslapa
2012.08.26 23:55
Aizvadīti ikgadējie Dārza svētki Strazdumuižas klubā, kurā pulcējās krietns pulks Kristus draudzes locekļu. Šī ir tā reize gadā, kad lielākā skaitā tiekamies ar mūsu neredzīgajiem brāļiem un māsām, lai kopīgi pateiktos Dievam, dalītos piedzīvotajā un, kā jau svētkos, arī pamielotos.
Tradicionāli ievadā noklausījāmies mācītāja Agra uzrunu, kas šoreiz bija veltīta ļoti nopietnai Svēto Rakstu vietai no Jāņa evaņģēlija (šī teksta nozīmību apliecina fakts, ka augustā par to tiek sprediķots četras svētdienas pēc kārtas). Šajā reizē mācītājs īpaši akcentēja vietas, kas tālāk tekstā ir pasvītrotas: „„Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi." To Viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā. Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: "Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?" Bet, kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: "Vai tas jums ir par piedauzību? Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis? Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic." Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos. Un Viņš sacīja: "Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots." No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: "Vai arī jūs gribat aiziet?" Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: "Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais." (6:56-69) Šie Svēto Rakstu vārdi aicināja katru padomāt par to, kāda ir mūsu reakcija tad, ja Kristus saka mūsu ausīm nepatīkamas lietas. Kā mēs rīkojamies – noraidām tās un pagriežam Viņam muguru vai tomēr esam gatavi pieņemt Dieva sludināto patiesību, kas vienīgā dāvā dzīvības maizi?
Pēc nopietnajām pārdomām draudzes priekšniece Benita īsumā iepazīstināja klātesošos ar galvenajiem notikumiem mūsu dzīvē, savukārt Iveta pastāstīja par to, kā rit neredzīgo brāļu un māsu dienas Strazdumuižā, un pateicās Dievam par to, ka viņi šeit var atrasties kopībā un nejusties izolēti.
Ar brīnišķīgu priekšnesumu svētku dalībniekus iepriecināja mūsu maestro Jānis Kaijaks un draudzes loceklis, vokālists Juris Baronskis, kuri izpildīja dažas skaistākās kristīgās mūzikas pērles „Ave Maria”, „Panis Angelicus” u. c. Daudz dziedājām arī visi kopā.
Kā ikkatros Dārza svētkos, ar skaistām dzejas rindām mūs priecēja Alisīte. Dzeja ir viņas dzīves lielā mīlestība, un šķiet, ka, neraugoties uz ievērojamo gadu nastu (pāri par 90), dzejoļus Alisīte varētu no galvas runāt stundām. Sevišķi uzrunājošs bija pēdējais dzejolis, kura pamatdomu atļaujos brīvi traktēt, – pat zinot, ka rīt atkal būs klāt sāpes un grūtumi, ir iespējams tieši šajā mirklī („šeit un tagad”) ieraudzīt Dieva radīto, brīnumaini skaisto pasauli – sauli, zaļu zāli, liegu vējiņu – un priecāties par to.
Saistošs bija Svētdienas kolas skolotājas Līgas stāstījums par šīs vasaras bērnu un jauniešu kristīgo nometni Gančauskās (netālu no Līgatnes), kurai ticis izvēlēts sauklis no šobrīd populārās dziesmas „Debesis ir tuvu klāt”. Ar apbrīnu klausījāmies, cik radoši un daudzveidīgi ar bērniem ir iespējams risināt šo tēmu, un nobeigumā visi kopā arī nodziedājām minēto dziesmu. Savukārt Arnolds, kurš pēdējā laikā darba uzdevumā bieži uzturas Krimā, pastāstīja par saviem sakrālajiem atklājumiem, tai skaitā par „mazo Jeruzalemi” Eipatorijā, kur vienuviet koncentrēti deviņi dažādu konfesiju dievnami.
Kā vienmēr, šajos svētkos tika sveikti jubilāri, īpaši izceļot tos, kuriem jubilejas šogad apaļas – līdz ar ziediem un dāvanām viņi pirmie saņēma gabaliņus no Elīnas ceptās ļoti garšīgās un skaistās svētku tortes.
Paldies visiem, kas čakli rosījās, lai Dārza svētki būtu skaisti un izdevušies! Taču vislielākā pateicība, protams, pienākas Tam, kurš ir draudzes galva – Mūsu Kungam Kristum.
Agra Turlaja