Izdrukāt  Sirsnīgi, svinīgi, godbijīgi...
 4. augustā plkst. 18.00 Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskajā draudzes dievnamā, Mēness ielā 1, Rīgā, notika ievērojamā mācītāja, teoloģijas profesora un baznīcas vēsturnieka Roberta Emīla Feldmaņa (1910. g. 4. augusts – 2002. g. 28. maijs) 100. dzimšanas dienas atceres svinības. Rīgas Kristus draudze ir pirmā draudze, kurā R. E. Feldmanis 1932. gadā kā mācītāja Edgara Rumbas palīgs uzsāka kalpošanu, un šajā draudzē viņš savas kalpošanas gaitas arī noslēdza.
Sirsnīgi, svinīgi, godbijīgi Rīgas evaņģēliski luteriskajā Kristus draudzē
tika atzīmēta profesora Roberta Emīla Feldmaņa 100. dzimšanas diena.
Draudzē, kas bija sirmā garīdznieka pirmā un pēdējā kalpošanas vieta.
Dievkalpojumā un citos piemiņas brīžos līdz ar Kristus evaņģēliski luteriskās draudzes locekļiem bija cilvēki, kas profesoru Robertu Feldmani bija skatījuši vaigā, klausījušies viņa sprediķus, saņēmuši viņa rokas sniegto svētību.
Ar īpašu sirsnību sirmo profesoru atcerējās tie, ko viņš sauca par saviem dēliem.
Viņu vidū bija Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags,
Rīgas iecirkņa prāvests Linards Rozentāls,
mūsu mācītājs Agris Sutra,
Katlakalna evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Māris Ziemelis,
mācītājs - misionārs Īrijā Uģis Brūklene,
Olaines evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Oskars Skrodelis,
Mežaparka evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Ilmārs Rubenis,
mācītājs, LELB vikārs Juris Simakins,
Luterisma mantojuma fonda valdes priekšsēdētājs Juris Uļģis,
KLB Ozolnieku luterāņu draudzes mācītājs Uldis Fandejevs,
bijušais Biķeru Olaines evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks Ivo Ordiņš.
Cienījamie lasītāji! Plašās fotogalerijas mums ļauj atturēties no izvērstāka pārstāsta. Aicinām skatīties un klausīties!
Blakus tekstam labajā pusē varat redzēt Dinas Sutras sarūpēto grāmatzīmi, kas veltīta profesora jubilejai.
Klausieties:
dziesmu "Skaistais Kungs Jēzu";
dziesmu "Par svētajiem, kas tagad mierā dus";
dziesmu "Ved mani, Dievs";
Lūgšanu, "Mūsu Tēvs debesīs", Svētību;
Roberta Feldmaņa sprediķi "Apliecināt Jēzu Kristu".
Roberta Feldmaņa sprediķis "Apliecināt Jēzu Kristu"
Žēlastība un miers. lai jums visiem ir no Dieva Tēva, mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus! Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Lūkas 12. nodaļā, kur mūsu Kungs un Pestītājs tā uz mums runā! 8 Bet Es jums saku: katru, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā;
9 Bet, kas mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā.
10 Un katram, kas teiks ko pret Cilvēka Dēlu, tam to piedos. Bet tam, kas zaimos Svēto Garu, tam to nepiedos.
11 Kad tie nu jūs vedīs savās sinagogās, valdības iestāžu un valdinieku priekšā, nerūpējieties par to, kā jūs sevi aizstāvēsiet un ko teiksiet,
12 Jo Svētais Gars jūs mācīs tai brīdī, ko jums būs runāt.
Āmen.
Mēs Tevi lūdzam, mēs Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars! Tu apgaismotājs, Tu dievišķais padoma devējs, Tu patiesības Gars! Nāc mūsu vidū ar Tavām dāvanām, atdari mums Tavu svēto patiesību un liec, ka mēs viņu saņemam un viņā topam iedzīvināti, un paši topam Tavas patiesības apliecinātāji, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.
Apliecināt Jēzu Kristu. Mūsu Pestītājs ar to saista kādu ļoti nopietnu iznākumu, kādas ļoti svarīgas konsekvences. Jēzu Kristu apliecināt vai viņu aizliegt. Šīs lietas visas atrod savu beidzamo piepildījumu un savas beidzamās sekas mūžīgajā dzīvībā vai arī mūžīgajā pazušanā. Tas rāda, ka mēs nevaram būt vienaldzīgi pret Jēzu Kristu – ne pret Viņa vārdu, ne pret Viņa personu, ne pret Viņa darbu, ne to, kas Viņš šinī pasaulē ir, nākdams kā Debesu Tēva sūtītais patiesais Dēls. Tas tomēr mūs noliek jautājuma priekšā – jā, bet ko lai mēs darām un kā lai tas notiek? Ko tas nozīmē – apliecināt? Mēs apliecinām kaut ko, ko mēs zinām, par ko mēs esam pārliecināti, kaut ko tādu, kas mums pašiem liekas vērtīgs. Mēs par to runājam, mēs kaut kādā veidā citiem stāstām un mēģinām to izskaidrot, pārliecināt, un vēl citiem šīs lietas uzticēt. Un, izrādās, ka šīs lietas ir saistītas arī ar mūsu Pestītāju Jēzu Kristu, un caur Viņu mēs esam saistīti mūžīgajā dzīvībā Debesu Tēva svētajā klātbūtnē, kā Viņš to saka, ka Debesu Tēvs to visu līdzi pieņems Savā svētajā, beidzamajā izšķiršanā, Savā labvēlībā vai arī tiesā.
Apliecināt Jēzu Kristu. Vai tas ir patiesi... vai tas vispār ir tik grūti? Vai tas nepavisam nav kaut kas ļoti vienkāršs? Cik ļoti daudz mēs lietojam Viņa vārdu! Cik ļoti bieži mēs atsaucamies uz Viņa vārdiem, viens otram kaut ko atgādinādami, viens otram kaut ko teikdami. Jā, patiešām, ja mēs tā labi domājam, tad ne tikai kristīgo cilvēku starpā, bet arī ārpus kristīgās draudzes Jēzus Kristus vārds un Jēzus Kristus vārdi, ko Viņš ir teicis, tā sakot, nemitās cilvēku vidū tikt atkārtoti. Viegli, saprotami mēs par šīm lietām runājam un atgādinām viens otram. Bet šinīs lietās mūsu Kungs un Pestītājs liek mūsu starpā kādu ļoti nopietnu brīdinājuma vārdu. Citā vietā Evaņģēlijā, ko mēs šodien lasījumā dzirdējām, Viņš brīdina un izteic pat ļoti bargu vērtējumu: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs, Kungs! Vai mēs Tavā priekšā neesam nākošās lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumus darījuši? Un tad Es jums tiešām apliecināšu – Es jūs nekad neesmu pazinis, eita nost no Manis jūs, ļauna darītāji!” Cik tas izklausās savādi – uz cilvēkiem, kas Jēzus vārdā izdzinuši velnus, Viņa priekšā ir brīnumus darījuši, Viņa vārdus ir bieži lietojuši, Viņš tiem cilvēkiem saka: “Es jūs nekad neesmu redzējis, eita nost no Manis jūs, ļauna darītāji!” Kādā citā vietā vēl arī teikts – ellē un viņas ugunīs. Ārkārtīgi bargi, cieti, smagi vārdi! Jā, izrādās, mēs arī sastopamies bieži ar šiem ļaudīm, kuri Jēzus vārdu... mēs lietosim tādu moderni teiktu vārdu – manipulē. Kas šo Jēzus vārdu lieto. Lieto! Šis ir kaut kas cits, tas ir kaut kas cits nekā apliecināt. Lietot...
Manās rokās ir kādreiz bijusi tāda rokām rakstīta grāmatiņa, ko man bija atnesuši no kādas vecas sievas, kas savā mūžā nodarbojusies ar burvestībām un pūšļošanām. Negribēdams nepavisam iedziļināties šajās, patiesību sakot, kaitīgajās lietās, acs nevarēja paiet garām, nemanot, ka pie kaut kādām brīnumdziedināšanām mēs atrodam tur iekšā – arī Jēzus vārds tiek piesaukts. Tur tiek pieminēts Jēzus vārds un iepīts iekšā kaut kādās citās burvestīgās sakarībās un vārdos. Jā, ļaunos garus izdzīt, dziedināt ar šo Jēzus vārda pielietošanu... Pielietošanu! Tā, kā mēs pielietojam, saujā pagrābdami kādu vielu vai paņemdami rokā kādu ieroci, un tanī pašā laikā palikdami tālu prom no tā. Tikai mūsu vārdi runā, tikai mūsu vēlējums kaut ko uzburt, kaut ko izdarīt pēc sava prāta – tas ir tas, kas valda. Es jūs nekad neesmu pazinis! Un, kad mēs tagad kādreiz lasām arī mūsu dzejniekus, mūsu rakstniekus, lasām, ko viņi un kā viņi šo Jēzus vārdu piemin, kādus dažādus cilvēcīgus papildinājumus vai izlabojumus viņi pieliek Viņam klāt un meklē tad šīs lietas citiem darīt zināmas. Viņi apliecina taču Jēzus vārdu pasaules priekšā! Jā, viņi šo vārdu lieto! Viņi šo vārdu lieto kā līdzekli. Ir kāds ļoti bargs vārds, un tas ir bauslībā un baušļos pateiktais vārds. Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka pie Viņa Vārda ne buram, ne lādam, ne zvērējam, bet gan To visās lietās piesaucam, lūdzam, teicam un slavējam. Ir kāds smags brīdinājums – Dieva Vārds ir --- uguns! Viņš ir dievišķais spēks! Šinī dievišķajā spēkā mēs varam tikt iznīcināti. Ja mūsu cilvēcīgā izdarība, mūsu darbošanās ap un darbošanās ar šo Vārdu un Viņa godu un cieņu, un saturu, ja viņa nāk Dieva tiesas priekšā. “Ne katrs, kas uz Mani saka: Kungs, Kungs! nāks Dieva valstībā,” saka kādā vietā Pestītājs, “bet kas Mana Debesu Tēva prātu dara.”
Ko nozīmē apliecināt? Šeit patiesībā arī ir kaut kāds liecinājums. Bet tas nav īsti liecinājums. Tas ir, patiesību sakot, Jēzus un Viņa vārda, un Viņa goda noliegums un Viņa pazeminājums līdz vienkāršam līdzeklim mūsu rokās vai mutē, un tā ir necienība. Tā ir Dieva zaimošana, kurai Dievs liek klāt Savu bargo tiesu. Jā, bet kas tas ir – apliecināt? Vecais apustulis Pēteris, Jēzus pirmais māceklis, šis vecais zvejnieks, kuru Viņš aizsauca nost no viņa tīkliem un no viņa laivām, kas gāja Viņam uzticīgi līdzi, kas skatījās un redzēja, kas notika, kas saņēma arī no Jēzus pamācības un kādreiz visai asus arī iebildumus, viņš raksta savā vēstulē draudzei: “Mēs neesam dzinušies pakaļ izgudrotām pasakām, kad mēs jums esam pasludinājuši vēsti par Jēzu. Mēs viņu augstu teicam un godību esam paši savām acīm redzējuši.”
Apliecināt nozīmē dot tālāk, izteikt kaut ko tādu, par ko mēs esam savā dziļā, dziļā pārliecībā. Tas ir tas stāvoklis, kādu mēs piedzīvojam tur, kur tiesā tiek vaicāti liecinieki, kur no viņiem zvēresta kārtībā tiek prasīts sacīt patiesību un tikai un vienīgi patiesību par lietām, kuras viņi redzējuši, piedzīvojuši vai zinājuši. Apliecināt nozīmē izteikt kaut ko tādu, kas guļ mūsu dziļā iekšienē nevis kā kāda atmiņa, nevis kā kaut kas iemācīts, bet gan kāda dziļi būtiska lieta, kas pieder pie mūsu iekšējā cilvēka patiesajiem, lielajiem, īstajiem dārgumiem.
Apliecināt Jēzu... Apliecināt Jēzu nozīmē vispirms pazīt Jēzu. Kad mēs par Viņu runājam ar savu cilvēka muti, Viņu nepazinuši, mēs piedzīvojam to, ka cilvēki Viņa svēto Vārdu zākā, atļaujas savas cilvēcīgās nekrietnības izteikt, kritizēt to, ko viņi nekad nav pazinuši. Viņi neapliecina, viņi zaimo un stāv zem tā paša soda kā tie, kas tukšus vārdus kuļ bez pārliecības un nopietnības. Apliecināt Jēzu nozīmē pazīt Viņu.
Mīļā draudze! Visu to darbu un uzdevumu pulkā, kādus mēs, cilvēki, savā dzīvē pazīstam vai uzņemamies, šis viens uzdevums stāv pāri visiem citiem – iepazīt Jēzu. Kāds sirms zinātnieks savos jau deviņdesmitajos gados – Ādolfs Švartners (?) –, kas savu mūžu, savu zinātnieka mūžu ir pavadījis ļoti dziļā un nopietnā Jēzus pētniecībā un Jēzus pazīšanā, savai beidzamai grāmatai jau mūža nogalē, jau tuvu stāvot mūžības vārtiem, ir devis virsrakstu “Vai mēs pazīstam Jēzu Kristu?”. Un šis jautājums, mīļie brāļi un māsas, šis jautājums stāv katra no mums priekšā. Tas ir mūsu dzīvības jautājums. Apliecināšana nāks atkarībā no šī mūžības jautājuma, kad mēs, tāpat kā sirmais Pēteris, teiksim: “Mēs Viņa godību savām acīm esam redzējuši. Mēs Viņu ieraudzījām!”
Ieraudzīt Jēzu, iepazīt Jēzu, iemīlēt Jēzu! Tas ir pavisam kaut kas cits nekā tikai zināt par to. Mūsu priekšā ir Viņa vārdi, mūsu priekšā ir Viņa darbi, mūsu priekšā ir Viņš tagad, kad mēs stāvam Viņa ciešanu piemiņas laikā, kad mēs redzam katru Viņa soli, tik lielu ciešanu un sāpju apēnotu un tik ļoti dziļas mīlestības pilnu, ka tad, kad Viņš bija Savā pēdējā stundā pie krusta, varmāku un netaisno tiesāts un krustā piekalts, ka Viņš tanī brīdī kā beidzamo noslēpumu visam tam, ko Viņš bija darījis mūsu, cilvēku, labā – žēlastībā, pestīšanā, dziedināšanā, mācīšanā, mīlēšanā – visu to Viņš saņēma kopā šinī vienā teikumā: “Ir piepildīts.” Viņš ir piepildījis kādu ļoti lielu uzdevumu – cilvēci, kas grimusi bija grēkā un joprojām šinī grēkā paliek, kamēr viņa nav atradusi un ieraudzījusi Jēzu, kamēr viņa nav apliecinājusi Viņu par savu Pestītāju Kungu, šo cilvēci Savā mīlestībā Viņš ir nācis meklēt un svētu darīt to, kas ir pazudis. Un visa pēcgalā Viņš ir varējis apliecināt – tas ir piepildīts. Te ir piepildīts šis lielais darbs, te ir piepildīts arī šis lielais uzdevums, kas joprojām ir spēcīgs pār mums, pār katru cilvēku, un no mums ir tikai atkarīgi tas, ka mēs ieslēdzamies šinī Viņa Mīlestībā, ka mēs tā kā pie tāda spēka avota pieslēdzam savu nespēcību un kļūstam piepildīti ar Viņa neizsakāmajiem žēlastības spēkiem.
Apliecināt Jēzu... Mīļie draugi, tas nav tikai runāt, tas nav vis tikai stāstīt! Tas nozīmē no sirds pārpilnības gavilēt, slavēt un pateikties Viņam. Pazīt Viņu. Un tikai to, ko mēs pazīstam, tikai to mēs varam apliecināt. Tur, kur mēs neesam bijuši klāt, vai to, ko mēs neesam pazinuši, par to mēs nevaram neko teikt nevienas tiesas priekšā, ne cilvēcīgās, ne Dieva tiesas priekšā. Tikai tur, satverti Viņa Mīlestībā, tā kā Viņš mūs ir satvēris.
Un Viņš saka pašās beigās vienu tādu pastiprinājumu vēl klāt – jūs tiksiet vajāti. Jūs tiksiet Manā vārda dēļ saukti cilvēku priekšā, pārmācīti, mocīti. Tirdīti. Nerūpējieties, ko jūs teiksiet, nerūpējieties, ko jūs darīsiet! Gudrajam ir jāatrod un jāizdomā sava gudrā valoda un sava aizstāvēšanās runa. Kristus cilvēkam tas nav vajadzīgs. Viņa sirds plūst pāri. Dieva Svētais Gars – tas, kas viņu kvēlina izteikt un apliecināt, cik liela ir šī žēlastība pazīt Jēzu. Drīkstēt Viņu apliecināt vārdiem, apliecināt savām ciešanām, apliecināt pat ar nāvi, kā tas ir kristīgās draudzes ilgajā vēsturē neskaitāmas reizes atkārtojies pie tiem, kas Viņu ir mīlējuši, kas Viņu ir pazinuši, kas Viņu ieraudzījuši, kas Viņu iemīlējuši. Āmen.
|
