Izdrukāt 

Roberts Feldmanis 

Nepārtrauktā noliektībā Kristus priekšā

Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Jāņa 17. nodaļā, kur mūsu Kungs un Pestītājs tā runā uz mums:

Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eimu pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.
Kamēr Es biju pie viņiem, Es tos uzturēju Tavā Vārdā, ko Tu Man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai raksti piepildītos.

Bet tagad Es eimu pie Tevis; un par to Es runāju pasaulē, lai Mans prieks viņos būtu pilnīgs.

Tavus vārdus Es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.

Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.

Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.

Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.

Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.
Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.
Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.

Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.

(Jņ.17:11-21.)

Āmen.

Mēs Tevi lūdzam un piesaucam, Dievs Svētais Gars, Tu apgaismotājs, Tu dievišķās patiesības devējs un apskaidrotājs. Atdari mums Savu vārdu patiesību, ka mēs to saņemam un arī paši topam Viņa apliecinātāji. Tavs Vārds ir mūžīga Patiesība. Āmen.

Šodien, mūsu dienās, no šiem mūsu Pestītāja vārdiem viens atsevišķs teikums sevišķi tiek daudzināts kristīgajā pasaulē. Tas ir Pestītāja vēlējums – kā kopsavilkums Viņa svētajam darbam pie mums. Tas ir tas kopsavilkums, ko Viņš kā lūgšanu raida uz Tēvu. Lai visi būtu viens, lai visi ir viens. Šie vārdi ļoti tiek daudzināti pasaulē, kur pasaule iet dažādos virzienos, meklējot vienību un vienotību. Šo vienību un vienotību īpaši uzsver un meklē sadrumstalotā, sadalītā kristīgā pasaule. Pirmo reizi šie vārdi atskanēja kā tāds spēcīgs sauciens un vaicājums nu jau vairāk nekā pirms 70 gadiem, kad toreizējais Zviedrijas arhibīskaps Nātans Sēderblūms saaicināja kopā dažādu kristīgo Baznīcu pārstāvjus uz lielo ekumenisko vispārējo sanāksmi. Tagad šo vārdu pārkrievojuši par "eikumeniju". Patiesībā šis vārds ir "eukumene" vai pat kopība, visaptverošā pasaules kopība, kurai jāapvieno kristīgie cilvēki no dažādām kristīgajām ticībām un pārliecībām.

Augsti cienījamais Dieva vīrs N. Sēderblūms bija dievišķas gudrības un tās pazemīgās paredzes vīrs. Viņš šai sanāksmei deva samērā vienkāršu virsrakstu – sanāksme, kas veltīta dzīvei un bažām. Neko vairāk. Pasaule bija saskaldīta tāpat kā tagad, saskaldīta un sanaidota Pirmajā pasaules karā, tā ka cilvēki bija lielā sajukumā un pastāvēja nepieciešamība būt kopā dzīvē, sastapties tur, kur kaut kas kopīgs darāms. Tā bija pirmā nepieciešamība, kas neuzlika nekādas citas saistības. Šī N.Sēderblūma doma šodien joprojām ir dzīva. Tā ir ļoti sakuplojusi, un, ja mēs tagad skatāmies uz tā saukto eukumenisko darbu, kas tiek veikts ļoti nozīmīgi un ļoti plaši, tad redzam, ka šī sadarbība ir izveidojusies, šī kustība ir izaugusi nevis par neizsakāmi augstu koku, bet gan par milzīgi plaši izpletušos krūmu ar simtiem pazaru un atvašu, kur cilvēki no dažādām ticībām atrod iespēju sadarboties cilvēku labā, cilvēces labā tik dažādos virzienos.

Dažus gadus vēlāk nāca kāds cits rosinājums – ne vairs no N.Sēderblūma, bet tāpat no kristīgiem cilvēkiem, kuri nolēma spert vienu soli tālāk un sacīt kristīgajai ticībai tās dažādajos nozarojumos: kristīgajiem cilvēkiem ir jāapvienojas, jo galu galā mums taču ir šīs četras lietas, kuras visās dažādajās ticībās ir zināmā mērā ir kopīgas – Svētie Raksti, kurus cienī visi kristīgie cilvēki visās ticībās, mūsu senās ticības apliecības, ko sentēvi salikuši kopā dziļā dievbijībā un dziļā ticības būtībā. Tāpat ir visiem kopīga apliecība kristīgajam Trīsvienīgajam Dievam, mums visiem ir kopīgi šie lielie iestādījumi – sakramenti – Svētā Kristība un Svētais Vakarēdiens. Un galu galā arī visām Baznīcām ir tās Garīgais amats. Kas stāv pretī, ka mēs visi nāktu kopā un pateiktu: mēs visi esam viens. Mēs visi esam viens? Ir pagājuši 70 gadi, un mēs atkal esam viss simts vai tūkstotis dažādo – jo nevar ar vienkāršu paņēmienu un vienkārši cilvēcisku piekrišanu kaut ko veikt.

Neskaitāmās konferencēs, kas gandrīz nepārtraukti notiek visās pasaules malās, katru no šiem jautājumiem simt un tūkstoškārt apspriež un mēģina cits citam tuvoties. Tuvoties, lai varētu vienā altārī kalpot, lai varētu vienu un to pašu Sakramentu baudīt, lai mums būtu viena un tā pati Baznīcas iekārtošana. Neaug šīs lietas. Nekādas konferences, nekāda vienošanās, nekādas piekāpšanās tur nelīdz. Mēs jau būtu nolēmuši, kā tur saka – nu mēs vienkārši pateiksim, ka tu esi viens un tas pats. Un arī tas nelīdz.

Mīļā draudze, mēs esam pienākuši pie tāda ļoti nopietna šķīrēja punkta, kas mums, kristīgajiem cilvēkiem, ir gan sāpīgs, gan, no otras puses, nopietns atgādinājums. Mēs varam sanākt kopā tur, kur ar mūsu rokām un rosmi ir jāpalīdz un jākalpo cits citam, tur mums ir viena kopīga vienība, viena kopīga apvienota draudze. Tur nerimst atkārtot šo vārdu – lai visi būtu viens. Jo šī tapšana par vienu nenotiek no tā, kā nolemj konferences, kā izspriež gudri vai dievbijīgi cilvēki, cits citam pretim nākdami vai cits cita priekšā savus viedokļus izklāstīdami.
Mūsu Kungs un Pestītājs šos vārdus ir licis Savas uzrunas beigās. Pirms tās Viņš runā uz Saviem mācekļiem, kurus Viņš ir sūtījis un kuriem Viņš svētīdams ir devis uzdevumu.

Te ir kaut kas cits – tā nav konference. Mūsu ticību nevar "uztaisīt" ar konferencēm, un visa tā sauktā eukumene paliek tukša un nesasniegta, jo cilvēki grib ko darīt Dieva vietā, sākot eukumenismu no apakšas, sākot paši no sevis, no savstarpējās piekrišanas, savstarpējās piekāpšanās, savstarpējās strīdēšanās un salīgšanas.

Ir iespējama tikai viena vienība. Kristīgā pasaule vēl šodien stāv tikpat sadrumstalota, kāda tā bija gadu simtiem ilgi, un tikpat bezcerīga, cik tā visus šos gadu desmitus cīnījusies no konferences uz konferenci. Viena lieta ir pagājusi secen – mūsu vienība Jēzū Kristū. No Viņa uz Viņu. Šīm konferencēm un tās rīkotājiem jāmācās tas, ko prata senajā, vissenākajā kristīgajā Baznīcā, kas sanāca uz lielajām apspriedēm apspriest ticības pamatus. Šīs apspriedes sākās ar ilgstošām lūgšanām, ar pieres piespiešanu pie zemes Pestītāja Jēzus Kristus vārdā, grēku sūdzēšanu Dieva priekšā. Ne ar konferencēm, kurās jaucas pa vidu visi pasaules jautājumi un tiek runāts par visām šīs pasaules problēmām, kurās īstenībā Baznīca ir iejaukta un padarīta par vienu no cilvēciskajām izdarībām, cilvēciskajām organizācijām. Kristīgā baznīca nav organizācija blakus partijām, valstīm, organizācijām – lai kādas tās būtu savos nolūkos un mērķos.

Baznīca ir no augšienes, tās sācējs ir Tas, Kurš nācis no Tēva Debesīs un svētījies šeit, pasaulē, upurēties par tiem, kurus Viņš ir sapulcinājis ap Sevi, sapulcinājis Sava Tēva Vārdā. Pestītājs šeit runā par Savas svētīšanas turpinājumu – Es tagad aizeju pie Tevis, Tēvs, un tie paliek pasaulē. Svētīgi jūs Manā Patiesībā, paturi viņus, pasargi viņus. Pasargi viņus un paturi viņus šai piedošanas stāvoklī, šajā nepārtrauktajā noliektībā Kristus priekšā, šajā nepārtrauktajā priekā un pateicībā Viņam par Viņa svēto izredzēšanas darbu, kas skar katru sekotāju – visus tos, kas Viņa priekšā nometušies ceļos pazemībā un pielūgšanā.

Mēs meklējam mūsu Baznīcai, mūsu Baznīcām jaunu dzīvi un jaunu veidojumu. Kristīgā Baznīca mokās savā sadrumstalotībā, savā pasaulīgumā, un šīs pasaulīgās domas un darbošanās paņēmieni ir aizguvumi, kas pieder pasaulei. Kristīgās draudzes paņēmiens un darbs ir sevis nodošana Kristum, svētīšanās Viņā, padoms Viņā, lūgšana uz Viņu, vienība Viņā. Tā vienība, par kuru teikts – kā Tēvs ir vienība ar Savu Dēlu, tā arī Jēzus Kristus ir vienībā ar Savu draudzi. Jēzus Kristus nav tikai virsraksts kaut kam, kas saistīts ar cilvēciskām rosmēm, Viņš ir Savas draudzes un Savas Baznīcas Kungs. Tā sākas ar Dieva Vārdu, tā sākas tur, kur kristīgā draudze nāk, nevis apspriezdama savas cilvēciskās iespējas, darīšanas un dzīvi, bet lai atrastu vienību ar savu Kungu un Pestītāju. Un tik mēs esam Viņa draudze un tik ir mūsu spēks, cik mēs atrodamies šeit, kopā būdami, un esam Viņa patiesības līdzsaņēmēji – tie, kas dodam caur Viņa Miesu un Asinīm, caur Viņa sakramentu, caur Patiesību. Un ejam tad pasaulē, lai šo pasauli veidotu, nevis pasaulē pieņemtu cilvēciskus vēlējumus un mēģinātu tos ieviest kristīgajā Baznīcā.

Svētīts ir Mūsu Kungs un Pestītājs, kas ir dzīvs joprojām. Pasaules Glābējs, kas ir nācis tās dēļ ciest, kas ir svētījis to un iesvētījis to Savā svētajā ziņā, kas ir Dzīvības ceļš. Un mēs esam ar nepārtrauktu skatu uz Viņu, lūgšanā uz Viņu, dzīvi un darbu.

Āmen.

Teikts Kristus draudzē Rīgā, 1999. gada 2. maijā.