Tā dzima 2011. gada 19. janvārī plkst. 13.15 Latvijas Zinātņu akadēmijas Mazās zāles pirmās rindas 4. krēslā no labās puses. Vārdu sakot, es tur sēdēju. (Ar šo piemēru es gribēju parādīt, ka fakti jādokumentē precīzi, lai tiem būtu nozīme vēstures pētnieku acīs.)

Norisinājās zinātniski praktiskā konference „Barikādes barikāžu aizstāvju acīm”.

Uzstājās daudzi tālaika cīnītāji un cīņu vadītāji. Tie bija reālie šī grūtā un varonības pilnā darba darītāji, un visu runās bija mīlestība pret Latviju un vēlme aizstāvēt Tēvzemi atkal, ja tāda vajadzība būtu.

Un vienlaikus nereti tikai pieminētas it kā nenoskaidrotas situācijas (lai gan par tām jau ir publikācijas) un nožēla par to, ka daudzi fakti sāk aizmirsties. Skumjas un it kā vainas apziņa par to, ka vēl ne viss apzināts, ne visas atmiņas uzrakstītas, ne par visiem cilvēkiem pastāstīts. Pat Piemiņas medaļas ne visi saņēmuši.

Konferences otro diskusiju vadīja Velta Puriņa. Un, Veltu redzot, es atceros viņas varonību Latvijas televīzijā puča laikā – LTV pirmo stāvu jau bija ieņēmuši omonieši, bet Velta vēl turpināja vadīt tiešraidi, skatoties mums tieši acīs. Bez bailēm. Tā bija patiesa un cēla drosme, bet retais to vairs tik precīzi atceras…

Un pēkšņi man radās ideja, par kuru gribējās pateikt visiem – jo tā bija ļoti atbilstoša konferences garam. Un Velta man uzreiz arī ļāva runāt.

Tā, kā bija Barikādēs, mums nekad vairs nebūs. Nekad vairs nebūs situācijas, kad ģimenes no mazpilsētām brauca uz Rīgu, kabatās ielikuši lapiņas ar asinsgrupām. Kad dievnams kļuva par cilvēku nakts atpūtas un apsildīšanās vietu, un pilnīgi viss bija sagatavots, lai tas kļūtu arī par lazareti – Domā bija mediķi, pārsienamie, nestuves, kruķi, šinas. Kad cilvēki bija gatavi pilnīgi visam. Ne mūžam vairs nebūs tādas vispārējas vienotības kopējo briesmu priekšā. Mums bija 500.000 drosmīgu vīriešu, sieviešu un pusaudžu, kas pulcējās Daugavas krastmalā Lietuvas atbalsta mītiņam. Par to nevar runāt bez trīsošas sirds. Un skudriņas skrien pa muguru, dokumentālajos kadros skatoties, kā tauta ar vienprātīgu „Jā” atbild Romualda Ražuka vaicājumam – vai mēs esam gatavi aizstāvēt mūsu Augstāko Padomi, valdību, Latvijas Radio un televīziju?

Šīs atmiņas ir milzīga nacionālā un garīgā bagātība, kas jāuzkrāj un jādara pieejama ikvienam Latvijā. Un šī mana ideja ir – izveidosim kaut ko līdzīgu Vikipēdijai, citiem vārdiem sakot, virtuālo pašapkalpošanās enciklopēdiju internetā. Nu nosauksim to kaut vai par Barikadopēdiju, Barikadupēdiju vai kaut kā savādāk. Kaut kā latviskāk. Lai gan tagad vārds „barikāde” ir nevis svešvārds, bet ļoti latvisks vārds. Gan jau pa visiem kopā izdomāsim!

Lai katra ģimene tur var ievietot savas atmiņas, lai dienasgaismu ierauga uzrakstītie, bet vēl nepublicētie raksti, fotogrāfijas, skaņu un videoieraksti. Lai šajā interneta portālā vietu atrod tālaika avīžu raksti, vēstules, protokoli, uzsaukumi, arhīvu materiāli par tolaik slepenajām LKP CK sēdēm un Interfrontes intrigām. Te varētu atrast materiālus par Latvijas Tautas fronti, par dievkalpojumiem un par tām ļoti daudzajām sabiedriskajām organizācijām, kas radās viena pēc otras ar vienu vienīgu mērķi – cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Portālā vieta jāatrod katram cīnītājam un katram pagastam. Lai vērtīgi materiāli no muzeju krātuvēm un arhīvu plauktiem uznirst uz datoru ekrāniem katrā mājā un katrā dzīvoklī jebkurā diennakts stundā.

Interneta portāls jāizveido tāds, lai tajā varam mācīties patriotismu un ikdienas grūtajos brīžos pasmelties optimismu. Tāds, kas ar saviem stāstījumiem, ar attēliem, ar fotogrāfijām un filmām mums visiem rādītu, kā Latvijas tauta – latvieši, krievi, ukraiņi, ebreji, poļi, čigāni un visi citi – mīlēja Latviju Neatkarības atjaunošanas laikā.

Portāls pildītu arī pedagoģisku uzdevumu. Visticamāk būs tā, ka daudzi vectētiņi un vecmāmiņas lūgs talkā mazbērnus, kas internetu pārzina kā savu kabatu. Tādā veidā jaunā paaudze iepazīs Latvijas neseno vēsturi.

Kad es savu ideju biju pastāstījis konferences dalībniekiem, zāli pāršalca vienprātīgi atbalstošs: - Jāāā! Neko neteica tikai tie, kas nezina, kas ir Vikipēdija… Tādu nebija daudz. Es saņēmu tik daudz atbalstošu mudinājumu, tai skaitā arī no augstām valsts amatpersonām, ka uzreiz meklēju rokā Latvijas labāko IT speciālistu Neo – Ilmāru Poikānu.

Un telefona sarunā uzreiz noskaidrojās, ka Ilmāram līdzīgas domas jau sen bija rosījušās galvā. Viņš ir gatavs darboties tūdaļ pat, nekavējoši. Tikai Neo iebilst pret tēmas sašaurināšanu, un mēs jau izdomājām, ka portālam vajadzētu iekļaut visu Latvijas Neatkarības atjaunošanas periodu no 1986. gada 15. septembra līdz 1991. gada 6. septembrim, kas ir īstenā Latvijas Neatkarības atjaunošanas diena de facto. Un pēc 8 mēnešiem taču būs puča 20. gadadiena, kura noslēgumā PSRS Padome atzina Latvijas Republikas neatkarību. Atsevišķi jāveido sadaļas, kas veltīta helsinkiešiem un ārzemju tautiešiem. Jēdzienu „Barikādes” var attiecināt uz visu šo posmu.
 

Tas būtu ļoti liels, sarežģīts darbs, ne katram pa spēkam. Bet Ilmārs Poikāns jau tagad zina, ka izdarīt to var. Un zina, kā to var izdarīt. Un Latvijas Tautas frontes muzejs ir gatavs līdzdarboties. Un Latvijas Zinātņu akadēmija Tālava Jundža personā ir paudusi pozitīvu labvēlību. Un Dainis Īvāns ir optimistiski steidzīgs.

Var teikt – internetā jau daudz kas ir. Jāiebilst, jo patlaban internetā vietnēs ir labi ja procenta tūkstošdaļa. Un vēl – „Barikadopēdijā” būtu iespēja, ka brīvi publicēties var ikviens (rēķinoties ar dzēšanas iespējām pilnīgas neatbilstības gadījumos). Tāpat kā uz Barikādēm varēja iet ikviens, pēc paša izšķiršanās.

Darbu īpaši sarežģī tas, ka jāuzvar tajā slepenajā karā, kas pēdējos 20 gados ļāva naudas varai aprīt labas idejas. Ar šo portālu naudiņa ir jānopelna tikai tik daudz, lai segtu tā izveides un uzturēšanas izdevumus, bet portāls nedrīkst kļūt par negausīgas peļņas gūšanas avotu – tad gan tā labā ideja varētu tikt sagandēta.

Ideja ir it kā utopiska, bet es ceru, ka mums visiem kopā paveiksies.