Draudze
- Jaunumi
- Mācītājs Agris Sutra
- LELB arhibīskaps Jānis Vanags
- Ar "Uzticības vairogu" apbalvotie draudzes locekļi
- Evaņģēliste Kristīne Vanaga
- Bīskape Jāna Jēruma Grīnberga
- Viesmācītājs Gundars Ceipe
- Draudzes padome
- Draudzes mūziķi
- Dievkalpojumi. Fotogalerijas
- Draudze Strazdumuižas pansionātā
- Diakonija
- Svētdienas skola
- Jauniešu sadaļa
- Avīze
- Māsu draudze Holckirhenā, Vācijā
- Citas māsu draudzes
- Kino
- Izstādes
- Talkas. Fotogalerijas
- Sadraudzības galds
- Draudzes cilvēki dažādās norisēs. Fotogalerijas
- Tezē Eiropas jauniešu tikšanās
- Instrukcijas, dokumenti
 Dievnams
 Draudzes vēsture
 Garīgā maize
 Roberts Feldmanis
 Svētdarbība
 Jēkaba kapi
 Aizlūgumi
 Ziedojumi
 Noderīgas saites
 Kontakti
 Mājaslapas karte
 Sadzīviskas lietas
 Atsauksmes
 RU, EN, DE, FR
 Arhīvam nododamas lietas
Dievkalpojumi

Svētdienās 10.00

Trešdienās 18.00

Bībeles stundas:

Katra mēneša 1. un 3. svētdienā 12.00

Svētdienas skola bērniem:

Svētdienās 10.00

Katehēzes mācību stundas:

Trešdienās 18.00

Mācītāja pieņemšanas laiki:

Trešdienās 17.00 
Svētdienās 9.00

pieteikšanās 

pa tālruni: 28358555, 29243697

   

Uzmanību!

Katra mēneša pēdējā piektdienā plkst. 18.00 -

bikts dievkalpojums.


Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā 
pēc dievkalpojuma (ap divpadsmitiem) notiek 

BĪBELES STUNDAS.


 

Holckirhenes māsu 
draudzes mājaslapa: 
http://www.holzkirchen
Aptaujas (Datorsistēma garantē anonimitāti!)
Cik bieži lasāt Bībeli?
Katru dienu
Laiku pa laikam
Kad ir liela nepieciešamība pēc Dieva palīdzības
Man nav Bībeles
  Rezultāti » 
Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas vēstures profesors ROBERTS FELDMANIS

"Svētdienas Rīts", IHTIS, Kristīgais radio









 







 Kristīgās dzejas portāls:

http://www.egineto.lv


 

 

251. Kristīga pateicība – piedauzīga?
Iesūtīts: 2011.01.19 23:17 Rakstīt redaktoram 
Drukāt 

 19.01.2011.
Autors: INGMARS ZEMZARIS
 



Luterticīgam vidzemniekam pašam savā zemē jābaidās, ka tik viņš nesašutina kādu ateistu, ošoistu vai babadžistu…

Toreiz, kad Doma baznīca bija barikāžu un brīvības cerību sirds, nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka pēc 20 gadiem brīvajā Latvijā Tēvreize pirms maltītes kļūs par pārkāpumu. Toreiz tautas pusgadsimtu nīdētās reliģiskās jūtas lauzās pēc vaļas un svabadības, ko tās cerēja iegūt grūti noticamā un tāpēc Dievam karsti lūdzamā brīnumā – savā pašu valstī.

Tagad brīvās Latvijas sabiedriskās televīzijas raidījums "Panorāma" dedzīgi pauž kādu anonīmu jūrmalnieku sašutumu par to, ka viņu bērnam pašvaldības bērnudārzā tiekot mācīti kristīgi rituāli. Kas nu par rituāliem! Neviens viņiem nav licis ne skaitīt rožukroni, ne staigāt krusta ceļu, ne godināt svētgleznas. Izrādās, bērniem pirms maltītes mācīts salikt rociņas un pateikties Debesu Tēvam par dienišķo maizi, kā to paaudžu paaudzēs ir darījuši latvieši. Un Ziemsvētkos bērnudārzā esot viesojies luterāņu mācītājs – atnesis bērniem Kristus vēsti, bez kuras viņi vēlāk, starp citu, nevarētu pilnvērtīgi lasīt gandrīz neviena latviešu literatūras klasiķa darbus. Ja viņa vietā būtu viesojies kaut kāds no galvas līdz kājām samelots un neīsts Santaklauss, Salatētis vai labākajā gadījumā Ziemsvētku vecītis, neviens "sašutis" nejustos.

Grūti iedomāties, kurš gan cits, ja ne mācītājs varētu viesoties bērnudārzā baznīcas svētkos. Bet taisni baznīca jau acīmredzot ir tā, kas sašutušos vecākus tik ļoti baida. Par baznīcu viņiem atgādinot arī bērnudārza aktu zālē pie sienas redzamais krusts.

To var saprast. Darīdama arī daudz laba, baznīca pa šiem 20 gadiem tomēr ir sevi Latvijā lielā mērā diskreditējusi. Taču der paskatīties uz to no kādas citas, varbūt drusku neierastas puses.

Programma pāri tikumiem

Mēs esam radināti un pieraduši identificēt baznīcu ar dažiem rotaļu cepurēs un izrakstītos apmetņos tērptiem bīskapiem. Taču te mēs maldāmies (tāpat kā paši bīskapi). Baznīca esam mēs – piemēram, savu luterticīgo Vidzemes un Kurzemes senču mazmazbērni. Baznīca esam mēs paši – baznīcā negājēji, garīgā kūtrībā un laicīgās raizēs nosmakušie televizora vergi, kas tēvutēvu kristīgo morāli apmainījuši pret seriālu un ilustrēto žurnālu amoralitāti. Baznīca ir slima – to teiks katrs latvietis, un to saku arī es. Taču baznīcas īstā slimība ir nevis dažu garīdznieku alkatība un netikumība, bet gan mūsu pašu kūtrība un vienaldzība pret patiesību. Ja mēs paši būtu bijuši baznīcas likteņos klāt ar savu godprātību un pašaizliedzību, tad nevienam nebūtu izdevies novest mūsu dzimto luterāņu baznīcu līdz kaunpilna morāla un finansiāla bankrota slieksnim.

Kurš grūtos laikos pamet savu tēvzemi un dodas svešumā laimi meklēt, tas mītnes zemi var atrast, bet citu dzimteni ne. Tāds pats emigrants ir arī tas, kurš pamet nelaimē savu dzimto baznīcu, meklēdams dvēseles mieru svešā ticībā vai neticībā. Viņš zaudē pašu intīmāko saiti ar savu dzimteni, ar tās gadsimtiem glabāto Dievatziņu. Lai viņš te dzīvo laimīgs, lai jūtas brīvs un cienīts! Bet lai viņš, lūdzams, nav tik nekaunīgs un netīko atņemt mājas sajūtu tiem, kas savai tēvzemes baznīcai palikuši uzticīgi!

Šādai rīcībai mūsu valsts diemžēl nodrošina likumisku spēku. "Viņi nedrīkst vienkārši to darīt, jo nav mums programmā tas paredzēts," rūdīta birokrāta tonī saka Jūrmalas domes Izglītības nodaļas bērnu tiesību aizsardzības speciāliste Irēna Drupa. Ko nedrīkst darīt? Nedrīkst pateikties Dievam pirms maltītes? To, ko mēs, latvieši, gadu simtiem paši savā zemē esam darījuši, piepeši vairs nedrīkstam darīt, jo pāri Dieva likumiem un sentēvu tikumiem, izrādās, stāv kaut kāda programma, kas (cik var spriest pēc iznākumiem) domāta tikai jaunas deģenerātu paaudzes radīšanai.

Sajucis labais ar ļauno

Gribēts, protams, ir it kā labi: lai kurš katrs ateists vai budists Latvijā jebkādos apstākļos varētu justies tikpat brīvi kā luterānis vai katolis. Bet vai tas ir īsti taisnīgi? Budists var aizbraukt uz Indiju un ar pilnu krūti elpot savas nirvānas gaisu. Arī katolis var aizbraukt uz Romu un justies kā savējais starp savējiem. Musulmanis var braukt uz Meku un jūds – uz Jeruzālemi. Bet uz kurieni lai brauc savai dzimtenei un baznīcai uzticīgs luterticīgs vidzemnieks, ja viņam pašam savā zemē jāstaigā kā dīvainim, galvu plecos ierāvušam, un ik uz soļa jābaidās, ka tik viņš nesašutina kādu ateistu, ošoistu vai babadžistu? Kam mums der tādi likumi un tādas programmas, kas mums laupa mājas sajūtu? Reiz taču atklāti jāsaka, ka sveša mums ir tāda ideoloģija, kura nepazīst ne dzimtenes, ne vēstures, ne dzīvas mīlestības, ne Dievatziņas. Protams, šī ideoloģija grib panākt to, lai ikviens cilvēks jebkur plašajā pasaulē justos kā mājās; bet panāks tā tikai to, ka beigās itin neviens itin nekur vairs nejutīsies kā mājās.

Vazājoties svešu ietekmju un ideoloģiju pavadā, mēs esam galīgi sajukuši prātā. Milzīgs pornogrāfisks plakāts pie Nacionālā teātra fasādes mums šķiet normāls, bet kristīga pateicība pirms maltītes bērnudārzā – piedauzīga. Vai mums gadījumā nav galīgi sajukusi publiskā telpa ar intīmo, savējais ar svešo, labais ar ļauno, Dievs ar sātanu?

Pirmais vārds mūsu valsts himnā

Kopš viduslaikiem pasaulē, paldies Dievam, ir daudz kas mainījies. Un tomēr šoreiz "Panorāmas" žurnālisti un Jūrmalas birokrāti ir sarīkojuši vistīrākās raganu medības. Sodi gan kļuvuši maigāki – uz sārtu nevienu gluži neved. Bet saturs palicis tikpat baigs kā inkvizīcijas laikos: bērnudārza darbiniekus apsūdz par to, ka viņi saviem audzēkņiem centušies ieaudzināt mīlestību un pateicību, iemācīt apzināties, ko nozīmē pirmais vārds mūsu valsts himnā; par to, ka viņi uzņēmušies to svētīgo uzdevumu, kuram bērnu vecākiem mūsu steidzīgajā laikmetā parasti neatliek laika... Sods būs ļoti maigs: cietīs bērni. Bet kurš uzņemsies mazajām dvēselītēm paskaidrot, kāpēc pēkšņi no šīs dienas pirms launaga vairs nav jāsaliek rociņas un jāpateicas Debesu Tēvam? Kas ir noticis? Un vai mēs paši, pieaugušie, maz apjēdzam, kas īsti ir noticis?

Jā, vai mēs saprotam, kas īsti notiek? Vai mēs joprojām vēl nepamanām, ka drīz garīgi no Latvijas tikpat kā nekas vairs nebūs palicis pāri? Mūsu publiskie patriotisma apliecinājumi svētkos kļūst aizvien konvulsīvāki – arī nobeigta zivs vēl pa reizei virina žaunas un norausta asti.

Protams, gribas ticēt, ka mūsu tautā snauž kāds vēl neapjausts dzīvības potenciāls – un kad tas reiz nāks vaļā, tad varbūt visai pasaulei būs ko brīnīties. Bet kā lai mēs līdz tam brīdim nenosmokam šinī absurda valstībā? Citi Jūrmalas vecāki ir spiesti taisnoties, ka īsajā lūgsnā "Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien!" Dievs pat nemaz netiekot piesaukts. Bet mūsu valsts himnā taču viņš tiek piesaukts! Kāpēc tad to Dievu, ko mūsu bērnudārzos un skolās piesauc 18. novembrī un 4. maijā, ir aizliegts piesaukt Ziemsvētkos un Lieldienās? Lai to kāds tagad paskaidro, ja var! Lai paskaidro, kāpēc mūsu valstī ir atļauts piesaukt Dievu pirms hokeja spēles, bet aizliegts pirms launaga! Kā lai mēs nenosmokam absurda valstībā, kurā Salatētis par Jēzu Kristu ir labāks, tāpēc ka Salatētis ir meli, bet Jēzus Kristus – patiesība?

Mūsu pamirušo valsti vēl tur tādi cilvēki kā Jūrmalas bērnudārza "Madara" darbinieki – tādi, kas spēj savā darbā ielikt vairāk labas degsmes, nekā no viņiem tiek prasīts. Mūsu vienīgā cerība ir tādi cilvēki, kas par spīti visām no birokrātijas elles izdzimušajām programmām ieliek savā darbā sirdi un mīlestību. Nostājoties pret viņiem, mūsu valsts dzen kārtējo naglu pati savā zārkā.

Rakstnieki, dzejnieki, komponisti, mākslinieki, garīdznieki, politiķi un citas autoritātes klusē. Tātad laikam tā vajag. Acīmredzot šī ir mūsu atbilde uz Poncija Pilāta mūžīgo jautājumu: "Kuru jūs gribat – Barabu vai Jēzu?" Taisnība ir izrādījusies anonīmajiem vecākiem un speciālistei Drupai. Atliek tikai cerēt, ka reiz Mūžības priekšā viņus tiesās nevis šī viņu "taisnība", bet gan Dieva mūžīgā mīlestība, kura, pat krustā sista, vēl lūdzās par bendēm: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara!"


Pārpublicēts no "Latvijas Avīze"
Raksta adrese internetā :  http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/?doc=92525
 
Jūsu komentārs:
Vārds:*
E-pasts:
Aplūkot atsauksmes (0)
Par mājaslapu

Mājaslapas karte - ŠEIT

Statistika - ŠEIT

E-pasts: kristusdraudze@gmail.com



TĒVREIZE

Tautas lūgšana
"Dievs, svētī Latviju!"




Mācītājs
 

Agris Sutra - mācītājs
mob. 28358555
mob. 29243697
mājās 67332369
e-pasts: agris.sutra@gmail.com


 
Draudzes priekšniece

Benita Brūdere
draudzes priekšniece
mājās 67916407
mob. 26412555 
e-pasts: benita.brudere@gmail.com
benita.brudere@riga.lv 

Evaņģēliste


Kristīne Vanaga

evaņģēliste, draudzes padomes rakstvede
mājās 67014781
mob. 26563337
e-pasts:  kristinevng@gmail.com
 


...
Copyright 2006; Created by MB Studija »