Diena, piektdiena, 21. augusts (2009) 19:03
No visas sirds priecājos, ka Baltijas ceļa 20.gadadienā tiek rīkoti plaši pasākumi, jo izaugusi jaunā paaudze, kuri par tālaika notikumiem maz ko zina.
Braucot ar mašīnu, es parasti ņemu stopotājus. Pāris reižu esmu veicis tādas kā anonīmas intervijas. Un vienmēr esmu bijis patiesā šokā – kas ir bijusi Latvijas Tautas fronte, viņi nezina itin nemaz. Un minēšana vienmēr beigusies ar jocīgiem secinājumiem. «Padomju Jaunatne» – to arī nezina nemaz. Barikādes – jā, tētis kaut ko stāstīja, bet tā īsti nesapratu.
Un kā tad lai grib, lai viņi tagad mīlētu Latviju tā, kā mēs to mīlējām tad, kad sadevāmies rokās Baltijas ceļā?
Katram no mums par Baltijas ceļu savs stāsts. Un katram tas ir aizkustinošs.
Es toreiz, būdams PSRS tautas deputāts no Bauskas rajona, braucu uz Latvijas un Lietuvas robežu. Izbraucām agri, bet jau Bauskā iekļuvām sastrēgumā. Līdz robežai tikām laikā, jo mūsu «Padomju Jaunatnes» redakcijas mašīnai palīdzēja Bauskas miliči, toties mēs redzējām lielu ceļu posmu, kas viss jau bija ļaužu piepildīts pat dažas stundas iepriekš.
Uzstājos mītiņā, kur vienkopus pulcējās lietuvieši un latvieši. Latvijas Tautas fronti pārstāvējām divi LTF Domes valdes locekļi – profesors Jānis Freimanis un es. Pateicoties tolaik pavisam jaunā politiķa Romualda Ražuka iniciatīvai un darbotiesgribai, mītiņā iztikām bez krievu valodas – tobrīd tā bija galīgi neiederīga. Romualds pats runāja abās valodās, un arī tulkoja mūs pārējos.
Atpakaļ braucām lēni, nesteidzīgi. Uz Rīgas pusi virzījās milzīgi gara, nebeidzama mašīnu kolona. Un tie starmeši it kā mērķtiecīgi tumšajās debesīs sūtīja mūsu visu ilgas pēc brīvas Latvijas. Brīvu Latviju, brīvu Latviju – neko vairāk mums toreiz nevajadzēja. Kaut pastalās, kaut neēduši – bet brīvu Latviju. Tas bija viens vienīgs virsmērķis visai Latvijas tautai. Jā, Latvijas tautai – jo kopā ar latviešiem tur bija krievi, ukraiņi, lietuvieši, čigāni, ebreji, vācieši, poļi…
Tas notikums kopumā, tas gars, kas virmoja gaisā, pacilātās, laimīgās ļaužu sejas veidoja tādu kaleidoskopu, kas izstaroja nebeidzamu dzīvesprieku un vēl tagad liek skudriņām skriet pār muguru un acīs riesties asarām.
Tas bija trešdien.
Dzīve ritēja savu gaitu, un mēs visi jutāties lieliski.
Un tad sākās notikumi, par kuriem vēl neviens tā plašāk nav stāstījis. Vismaz man nav izdevies atrast. Tāpēc es par tiem pastāstīšu detalizētāk.
Sestdiena, 26.augusts, bija parasta atpūtas diena, un nekas neliecināja, ka būs kas īpašs.
Īsi pirms deviņiem vakarā man dzīvoklī iezvanījās telefons.
(Iekavās jāpastāsta, ka tolaik mēs dzīvojām tādos neparastos apstākļos. Mēs pat nezinājām, ka ir datori, internets, mobilie telefoni, faksa aparāti. Pāris kopējamie aparāti bija tikai LKP CK un Ministru Padomē. Sakariem kalpoja parastais telefons un pa pastu sūtītas vēstules. Dokumentus rakstīja ar rakstāmmašīnām.)
Zvanīja man nepazīstams vīrietis, šausmīgi uztraucies: - Redaktor, redaktor, jūs «Vremja» (PSRS TV oficiālais ziņu raidījums) skatījāties?
Teicu, ka nē.
- Tas ir ārprāts! Tās ir šausmas! Nupat nolasīja PSKP CK Paziņojumu. Tur mūs visus nolīdzināja ar zemi. Baltijas ceļa sakarā. Viņi mums taisās kaut ko darīt. Glābiet situāciju! Kaut kas jādara! Ka nesākas izsūtīšanas… Pēc tā ož…
Taisnību sakot, arī es biju apstulbis! Bet ne tik ļoti kā zvanījušais vīrs. Jo pirms pāris mēnešiem bija beidzies PSRS tautas deputātu I kongress, un kopā ar citiem tautfrontiešu ievēlētajiem PSRS tautas deputātiem no Latvijas biju ieraudzījis, ka PSRS it kā monolītā būve krakšķ pa visām šuvēm. Bet tā gāžoties arī varēja nodarīt lielu postu.
Lai iegūtu kaut kādu skaidrību, zvanīju Dainim Īvānam, bet arī viņš par to neko vēl nezināja.
Zvanīju savam ilggadīgajam kolēģim un draugam Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāram Imantam Daudišam. Imants visu biju dzirdējis. Un vēl vairāk – viņš šo PSKP CK Paziņojumu bija ierakstījis diktofonā. Viņš to pielika pie klausules, un es vismaz 15 minūtes klausījos, ko par mums domā PSKP Centrālā Komiteja.
Ilustrācijai citēšu dažus teikumus:
* «… Tas ir tieši saistīts ar separātisko līniju, ko pēdējos mēnešos arvien neatlaidīgāk un agresīvāk realizē zināmi spēki Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Par tās apoteozi kļuva masu akcija, kuru 23.augustā sarīkoja Tautas frontes un organizācijas, kas tām pieslejas, un kuru politiskā jēga bija noskaņot Baltijas republiku tautas uz atdalīšanos no Padomju Savienības.»
* «… zināmā posmā demokrātijas un atklātuma apstākļus šeit izmantoja nacionālistiskie, ekstrēmiskie grupējumi un pakāpeniski sāka ieviest notikumu attīstībā neveselīgu elementus. Piesavinājušies īsto nacionālo interešu paudēju lomu, tie pakāpeniski sāka rīkoties tā, lai Baltijas republikas sāktu atdalīties no pārējas valsts…»
* «Dažviet radušās organizācijas, kas atgādina buržuāziskā posma un fašistiskās okupācijas laiku politiskos formējumus.»
* «Daļa masu informācijas orgānu kļuvuši par nacionālistiskās atmosfēras izplatīšanas avotiem.»
* «Notikuši pat tieši vandalisma akti, tikuši nopulgoti valsts simboli, svētumi, kas ir neaizskarami katram kārtīgam cilvēkam, - pilsoņu kara un Lielā Tēvijas kara kritušo pieminekļi.»
* «1989.gada 23.augustā notikumu organizētāji pacentās sakāpināt noskaņojumu līdz īstai nacionālistiskajai histērijai. Lozungi, kas tika uztiepti tūkstošiem cilvēku, pauž naidu pret padomju iekārtu, pret krieviem, pret PSKP, pret Padomju Armiju.»
* «… notiekošo smagi pārdzīvo arī paši lietuvieši, igauņi un latvieši, vienkāršie cilvēki, kas nav inficēti ar nacionālisma vīrusu. Pat tie, kas piedalās masu akcijās, vai nu nesaprot vai arī neatbalsta pretpadomju kustības organizētāju nodomus un visādi cenšas uzsvērt savu draudzīgo un sirsnīgo attieksmi pret citu tautu pārstāvjiem, ar norobežošanos uzņem un nosoda to cilvēku ekstrēmiskos izlēcienus un huligānisko rīcību, kuri rosās ap nacionālistiskajiem līderiem. Vismaz aicinājumi saraut sakarus ar citām varenās un milzīgās valsts tautām nenāk no vienkāršo cilvēku vidus.»
* «… separātisma kustība nebūt neatspoguļo savu tautu intereses…»
* «Nacionālistisko spēku darbība jau radījusi ļoti nopietnus zaudējumus republiku ekonomikā, starpnacionālo un sociālo spriedzi. Šur tur radušies reāli īsta pilsoņu konflikta draudi, radušās briesmas, ka var izcelties masveidīgas ielu sadursmes ar smagām sekām.»
* «Šī lieta aizgājusi tālu. Baltijas tautu liktenim draud nopietnas briesmas. Cilvēkiem jāzina, uz kādu bezdibeni viņus grūž nacionālistiskie līderi. Ja viņiem izdotos sasniegt savus mērķus, tā sekas tautām varētu būt katastrofālas. Pat to dzīvotspēja varētu nokļūt zem jautājuma zīmes.»
Tiem, kas nezina, jāpaskaidro, ka PSKP CK Paziņojumi bija paši visspēcīgākie dokumenti visā PSRS teritorijā. Tos neapsprieda, par tiem nediskutēja. Tos izpildīja.
Šajā gadījumā tas nozīmēja uzdevumu sākt nopietni rīkoties visām tiesībsargāšanas instancēm, ieskaitot Maskavas tiešajā pakļautībā esošajām Latvijas PSR Prokuratūrai un Valsts Drošības komitejai.
Teikums: «Pat to dzīvotspēja varētu nokļūt zem jautājuma zīmes» varēja nozīmēt visu ko. Pat pašu visļaunāko.
Masveida represiju iespēja bija reālāka par reālu. Un diez vai aiz aizrestotajiem logiem izdotos noorganizēt nākošo Latvijas Tautas frontes domes sēdi. Maz ticams… Imunitāte attiecās tikai un vienīgi uz PSRS tautas deputātiem… Bet nākošajā kongresā arī šo šķērsli varēja novērst… Pavisam likumīgā veidā. Ne gailis pakaļ nedziedātu…
Imanta Daudiša secinājums bija: – Jārīkojas tūlīt, pirmdien būs par vēlu!
Daiņa Īvāna atzinums bija: - Ātrumā nezinu, ko darīt. Bet es jau esmu devis rīkojumu visiem Latvijas Tautas frontes aparāta darbiniekiem rīt (svētdien) būt darbā.
Imants Daudišs un Dainis Īvāns atzinīgi novērtēja manu ideju – sasaukt kopā visus tos PSRS tautas deputātus, kas ievēlēti no Latvijas Tautas frontes, kā arī Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātus. It īpaši tāpēc, ka PSRS tautas deputātiem jau bija izveidojusies jaunā laika politiskā pieredze.
Bet kā viņus dabūt rokā – lielumlielākā daļa ir aizbraukuši uz laukiem… Interneta nav, faksu nav, mobilo telefonu nav, telegrāfs pa vakariem nestrādā.
Atliek vienīgi Latvijas Radio un Televīzija (speciāli rakstu ar lieliem burtiem, jo viņi šādu godu ir nopelnījuši!).
Ir jau sestdienas vakars, un darbā radio un televīzijā ir tikai nedaudz cilvēku. Bet tiem, kas ir darbā, nav pilnvaru, lai pieņemtu lēmumu par ārkārtas paziņojuma raidīšanu.
Bija jādabū rokā Latvijas PSR Valsts Televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētājs Jānis Leja. Bet viņa nav mājās. Esot kaut kur aizgājis. Īsti nezina, kur. Es izstāstīju, kas par lietu. Un tad Jāņa Lejas mājinieki bija sarīkojuši apspriedi, izstrādājuši meklēšanas stratēģiju.
Nepagāja ne pusstunda, kad Jānis Leja man jau zvanīja. Izstāstīju atkal, saņēmu tūlītēju piekrišanu. Zvanu gaidot, aicinājuma tekstu biju jau uzrakstījis. Nekā sarežģīta tur nebija – visiem PSRS tautas deputātiem un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, kas ievēlēti no Latvijas Tautas frontes, rīt pulksten 14 jāierodas Latvijas Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā 13/15. Tik vēlu tāpēc, lai pagūtu atbraukt. Speciāli netika pateikts - kāpēc. Jābūt un viss!
Ziņojumi gan radio, gan televīzijā sāka skanēt ik pa 15 minūtēm. Un diktori to radoši papildināja ar mudinājumiem arī deputātu kaimiņiem. Varbūt, ka kļūdos, bet man liekas, ka Andrejs Volmārs bija viskaismīgākais.
Līdz galam nepateiktais «kāpēc» bija visintriģējošākais…
PSKP CK 1989.gada 26.augusta paziņojums latviešu valodā tika lasīts no rīta Latvijas Radio I programmā. Latinform tulki bija strādājuši visu nakti.
Un šeit arī bija viena neparasta epizode. Diktors (žēl, ka pagaidām nezinu viņa vārda!) pēc Paziņojuma nolasīšanas publiski no tā norobežojās, paziņojot, ka, lasot šo tekstu, viņš tikai ir izpildījis savu profesionālo dienesta pienākumu. Tādu paziņojumu sniegt varēja tikai drosmīgs cilvēks, jo mēs taču dzīvojām represīvajā režīmā.
Kaut arī uz LTF namu biju aizgājis krietni paagri, tur jau mudžēja. Un neparastākais – viss laukums pretī Vecpilsētas ielas 13/15.namam arī bija ļaužu pārpilns.
Katrs atnākušais deputāts tika sveikts ar gavilēm. Jāpiebilst, ka PSRS tautas deputātu statuss stipri atšķīrās no pašreizējā Latvijas Republikas Saeimas deputātu statusa. PSRS tautas deputāti bija ievēlēti tiešās vēlēšanās, un no saviem vēlētājiem bija saņēmuši mandātu īstenot Latvijas Tautas frontes kursu. Ja mēs šodien gribētu panākt, lai arī tagadējās Saeimas deputātus, kas tagad faktiski ir tikai partiju ielikteņi un kam nav sava vēlētāju loka, cienītu tāpat kā toreiz PSRS tautas deputātus no LTF, tad nepieciešams nekavējoši mainīt LR Saeimas vēlēšanu kārtību. Es par to jau runāju šī gada Radošo savienību Plēnumā, bet mani nesaklausīja (negribēja?).
Pavisam atnāca 46 deputāti. Negaidīti daudz. Katrs ar savu stāstu. Vienu kaimiņi bija dabūjuši rokā pie siena šķūņa, citam pie lauku mājas logiem no rīta bija klauvējuši kaimiņi… Tiesa, daudzi neatnākušie arī pēc tam nožēloja – par vēlu uzzinājuši…
Vienīgā lasāmviela bija no Latinform teletaipa izdrukātās lentas.
Eksemplāru bija gaužām maz, bet visu uzmanību piesaistīja PSRS tautas deputāta, Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka Alfrēda Čepāņa skaļie izsaucieni un šķendēšanās: «Ārprāts!», «Nu tas ir par traku!», «Gatavie meli!», «Šito tā nedrīkst atstāt!»
Emocijas turpinājās, bet visracionālāko priekšlikumu tādā balsī, kas necieš pretimrunāšanu, pateica Mārīte Rukmane (Teivāne) – jāraksta protesta vēstule PSKP CK un vēstule Latvijas tautai.
Diskusijās izkristalizējās vēstuļu idejas, tad ievēlēja redakcijas komisijas – katrai vēstulei savu. Kamēr komisijas strādāja, deputāti devās ārā pie cilvēkiem laukumā izrunāties, bet LTF meitenes vārīja tēju un smērēja maizītes – prom neviens nedrīkstēšot iet, kamēr darbiņš nebūs padarīts.
Kaut arī komisijas bija strādājušas ļoti nopietni, tomēr dokumentu lasīšana izvērtās gara un dedzīga – katrs formulējums tika rūpīgi pārdomāts un izsvērts. Jocīgi, bet pašas visdedzīgākās diskusijas izraisījās par to – kā uzrunāt Mihailu Gorbačovu. Par biedru? - Nē, biedrošanos mēs jau bijām beiguši un kungošanos vēl nebijām sākuši. Par Viņa Ekselenci? – Kāda tur Ekselence pēc šitāda paziņojuma. Krustām šķērsām izdomāja vēl visādas variācijas, bet palika pie vienkārši «Gorbačovam». Vēlāk izrādījās, ka tieši šis uzrunas prastums Nobeļa Miera prēmijas laureātu, PSKP CK ģenerālsekretāru Mihailu Sergejeviču Gorbačovu bija nokaitinājis visvairāk.
Aicinājumā «Latvijas tautai!» tika teikts:
«Mūsu vārdiem un mūsu apņēmības apliecinājumiem ir pienācis pārbaudes brīdis. Baltijas tautu neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos ir apdraudētas.
PSKP CK 26.augusta paziņojums par stāvokli Baltijas republikās apstiprināja valdošo aprindu nespēju izprast reālo situāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, nevēlēšanos risināt nacionālos jautājumus atbilstoši tautu interesēm. Kārtējo reizi ar mazām tautām tiek runāts no diktāta pozīcijām. Atkal, kā pirms 50 gadiem, mūsu likteni mēģina izšķirt tālu no Baltijas robežām. Latvijas Tautas fronte uzskata, ka tautai un vienīgi tautai ir tiesības noteikt, kā dzīvot savā zemē. Tikai latviešu tauta kopā ar citām ar Latvijas nacionālajām grupām ir tiesīgas izlemt, kas tām ir vēlams un derīgs un kas nepieņemams. Mēs kategoriski noraidām jebkādu iejaukšanos Latvijas lietās no ārpuses – vienalga, vai padomi nāktu no Austrumu vai Rietumu puses.
Atbildot uz nekorekto un lielvalstniecisko PSKP CK paziņojumu, būsim savaldīgi, vienoti un nepadosimies provokācijām. Savas Trešās atmodas laikā atgūto pašcieņu, spēku un taisnības apziņu mēs vairs nedrīkstam nodot!
Mēs esam sajutuši cits cita roku siltumu, esam piedzīvojuši, ka katrs varam nostāties un, ja nepieciešams, pastāvēt par gabaliņu Latvijas zemes. Tagad ikvienam no mums vēlreiz jāpārdomā, ko mums nozīmē Latvijas brīvība, kāpēc mums nav cita ceļa kā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas brīvība.
Dievs, svētī Latviju!
1989. gada 27. augustā
Latvijas Tautas frontes Domes valde un PSRS tautas deputāti un LPSR AP deputāti.»
Nākošais dokuments bija telegramma PSKP CK un PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājam Gorbačovam.
Telegramma tika rakstīta krievu valodā.
«Mēs, PSRS tautas deputāti un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, ar sašutumu uzņēmām PSKP CK 1989.gada 26.augusta paziņojumu par stāvokli Baltijas padomju republikās.
Mēs kategoriski protestējam pret politiskās situācijas tendenciozo raksturojumu, kas dezinformē Padomju Savienības iedzīvotājus un pasaules sabiedrību, kavē pārbūvi republikā.
Savu vēlētāju vārdā mēs ar visu atbildību paziņojam, ka Latvijā nav politiskās krīzes, nav varmācīgu sadursmju, bet attīstās tautas atbalstīts demokratizācijas un atklātības process.
Paziņojums, kas it kā nācis no PSKP CK, un tajā izteiktie draudi veselām tautām diemžēl neveicina Latvijas iedzīvotāju konsolidāciju, bet gan darbojas tieši pretēji.
Mēs esam pārliecināti, ka Latvijas tauta turpinās iesākto kursu sabiedrības atdzimšanai.»
Kad teksts bija noslīpēts visā pilnībā, katrs deputāts to parakstīja pašrocīgi. Katrs deputāts apzinājās milzīgo risku un atbildību.
Nekad vēl iepriekš nekas tāds nebija noticis – cilvēku saujiņa apstrīdēja pašu visneapstrīdamāko, pašu visspēcīgāko dokumentu, kas nācis no pašas visspēcīgākās PSRS varas struktūras.
Un tagad – pēc 20 gadiem ir vērts nosaukt šo cilvēku vārdus un uzvārdus.
Paziņojumu un telegrammu parakstīja
PSRS tautas deputāti: Viktors Avotiņš, Ilmārs Bišers, Ervīns Grinovskis, Indulis Zariņš, Dainis Īvāns, Edvīns Inkēns, Arnis Kalniņš, Ivars Ķezbers, Rita Kukaine, Jānis Lucāns, Nikolajs Neilands, Leopolds Ozoliņš, Raimonds Pauls, Džemma Skulme, Andrejs Cīrulis, Alfreds Čepānis, Voldemārs Šlakota, Andrejs Eizāns, Juris Janeks, Uldis Laucis, Andrejs Dandzbergs, Jānis Peters, Vilens Tolpežņikovs, Mavriks Vulfsons.
Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti: Janīna Āboliņa, Andris Bērziņš, Leons Vītols, Irēna Ģībiete, Imants Daudišs, Ļubova Zīle, Daina Konošonoka, Atis Kramiņš, Ilmārs Lakšs, Veneranda Matule, Roberts Misāns, Ilmārs Pilenieks, Ivars Priedītis, Pēteris Pūdnieks, Mārīte Rukmane, Valda Semane, Visvaldis Skujiņš, Žanis Holšteins, Juris Cināts, Jānis Jundzis, Pēteris Strautmanis.
Telegrammas sūtīšanas tehnisko pusi kārtoja LTF saimniecības daļas vadītājs Arturs Dūdars.
Tūdaļ pat vēstuļu teksti tika nolasīti tiem daudzajiem cilvēkiem, kas joprojām stāvēja laukumā pie LTF mītnes. Mūsu sirdis bija mierīgas, jo uzreiz guvām vienprātīgu atbalstu un skaļus un ilgus aplausus.
Ar savu ātro rīcību mēs apsteidzām igauņus un lietuviešus, kā arī sagatavojām platformu vēlākajam Baltijas Padomes paziņojumam.
Sākumā Maskavā šim paziņojumam tā īsti nenoticēja. Uz Latviju pat atbrauca komisija, kas pētīja parakstu autentiskumu.
Bet tūdaļ pat sākās jauna veida kustība – visdažādākajos forumos, kongresos, sapulcēs visā Latvijā notika šī PSKP CK paziņojuma nosodīšana un gandrīz katra beidzās ar rezolūcijas vai kāda cita dokumenta pieņemšanu.
Kremlis tika appludināts ar protesta vēstulēm un telegrammām.
Agrāk ik nedēļu nāca klajā kāds PSKP CK paziņojums par kādu tēmu, bet tā vien izskatās, ka 1989.gada 26.augusta Paziņojums bija viens no pēdējiem PSKP CK paziņojumiem vispār…
Raksta adrese internetā: http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/rakstisim_latvijas_vesturi/andrejs-cirulis-atsitiens
Varat lasīt arī: http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/rakstisim_latvijas_vesturi/vai-tas-ir-izdevigi-latvijai
Vai tas ir izdevīgi Latvijai?
Andrejs Cīrulis, bijušais laikraksta "Padomju Jaunatne" galvenais redaktors
Trešdiena, 1. oktobris (2008) 16:09
AA
Komentāri: 55 Vērtējums: +23
Šajā virsrakstā es atgādinu to kritēriju, kas allaž tika uzdots Latvijas Tautas frontes Domes valdes sēdēs, kas tika veidota nostādne tajā vai citā jautājumā.
Jo tad, lūk, nebija svarīgi, vai tas ir izdevīgi vienam vai otram politiskajam vai ekonomiskajam grupējumam, vienai vai otrai privātpersonai, lai cik spoža vai priviliģēta tā nebūtu. Svarīgi bija tikai un tikai: vai tas ir izdevīgi, noderīgi, labi Latvijai? Tas tik tiešām bija tāds idealizēts laiks, kad tā domāja visi.
Un vēl – mēs visi kunkstam par grūtu dzīvi, par sliktajām partijām, par… un tā tālāk. Pamatots negatīvisms sit ļoti augstu vilni. Bet tas noplok, ja iedomājam – bet kā tagad būtu, ja nebūtu bijusi Latvijas Tautas fronte un ja Latvija nebūtu kļuvusi brīva no PSRS. Un ja PSRS būtu saglabājusies? Kā tad mēs šodien dzīvotu?
Laika gaitā aizvien vairāk un vairāk nostiprinās pārliecība, ka viss ar mums notikušais bija Dieva dāvana, tā bija Dieva griba. Viss notikušais bija tik neparasts, tik brīnumains, apstākļu labvēlīgās sakritības bija tik pārsteidzošas, ka mirstīga cilvēka prātam to nesaplānot un nerealizēt.
Un man tā šķiet, ka paies gadu gadi, kad pasaules dižākie vēsturnieki beidzot apjēgs un novērtēs pie mums notikušo kā desmito, vienpadsmito vai divpadsmito pasaules brīnumu. Jo notika parasta cilvēka prātam neaptveramais: trīs mazas tautiņas pie Baltijas jūras ar plikām rokām, tikai ar gara spēku vien kļuva brīvas, izstājās no pasaules vismonolītākās, dzelžainākās lielvalsts PSRS, pie viena ar savām idejām un piemēru šo lielvalsti sagraujot. Pie viena sagraujot PSKP un sociālisma ideoloģiju. Notika tas, kas pat dažus gadus iepriekš būtu šķitis neloģisks un neiespējams.
Personīgi manā dzīvē šie pieci gadi bija visnozīmīgākie visā dzīvē. Jo man bija tā laime būt visu visnozīmīgāko notikumu mutulī, bieži vien būt pirmajam un neiedomājami riskēt. Manā dzīvē Trešā Atmoda sākās 1986.gada 15.septembrī plkst. 9.00 Jūrmalā, divas dienas salstot Čatokvas konferencē un noslēdzās 1991.gada 2.septembrī ap četriem pēcpusdienā Maskavā, Kremļa kongresu pilī, teletaipa zālē mirklī, kad no klabošā aparāta uzrauga pats savām rokām pirmais saņēmu ziņojumu, ka ASV prezidents Džordžs Bušs atzinis Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību. (Šī ziņojuma attēls ir publicēts)
Arī man pienācis brīdis sākt rakstīt grāmatu (varbūt vairākas grāmatas) par notikušo, un mana priekšrocība ir tā, ka kā savu personisko dienasgrāmatu varu izmantot laikraksta «Padomju Jaunatne» komplektu, kur daudz kas dokumentēts. Un jaunajiem cilvēkiem, kas nezina, varu pateikt, ka šajos piecos gados «Padomju Jaunatne» (piecus gadus biju šīs avīzes galvenais redaktors) bija Latvijas visietekmīgākā avīze ar latviešu valodā iznākošo dienas avīžu visu laiku absolūto tirāžas rekordu – 258 tūkstoši eksemplāru. «Padomju Jaunatni» lasīja katrā mājā no pirmās līdz pēdējai rindiņai, un «Padomju Jaunatnes» toreizējā ietekme bija tik milzīga, ka tajā publicēto materiālu dēļ pat tika atcelti Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas plēnumi un rīkotas ārkārtas apspriedes. Tradicionāli visur citētā «Atmoda» regulāri iznāca tikai dažus mēnešus pēc LTF pirmā kongresa, sākot ar 1989.gada 6.janvāri, un tapa «Padomju Jaunatnes» telpās un aizgādniecībā.
Absolūta un neapstrīdama patiesība ir tā, ka Trešā Atmoda kļuva iespējama, pateicoties Mihaila Gorbačova iesāktajai pārbūvei (perestroikai). Ja kāds to noliedz, viņš melo un falsificē vēsturi.
Latvijā uz vareno tautas kustību - Trešo Atmodu - veda vairākas tērcītes: helsinkiešu kustība, Vides aizsardzības kluba aktivitātes, Daiņa Īvāna un Artura Snipa rosinātā cīņa par Daugavu. Un vienlaikus varenu impulsu deva iepriekš jau pieminētā Čatokvas konference Jūrmalā. Mēs, aiz dzelzs priekškara dzīvojošie, daudz ko izdzirdējām un sapratām pirmo reizi mūžā. Un pirmo reizi visas Latvijas avīzes, radio un televīzija pārsteidzoši atklāti stāstīja kaut ko tādu, ka visiem vai galvas sagriezās.
Un tolaik es, izmantojot savas ļoti augstā amata iespējas, noorganizēju grāmatas «Jūrmalas dialogi» izdošanu 40 tūkstoši eksemplāru lielā metienā. Tajā grāmatā ir arī manis veidota nodaļa. No hronoloģijas viedokļa svarīgi atzīmēt, ka «Jūrmalas dialogi» pie lasītājiem nokļuva 1987.gada maija otrajā pusē. Tas ir, divas trīs nedēļas pirms visiem zināmajiem notikumiem pie Brīvības pieminekļa. Grāmatas veidošana un izdošana bija gara un sarežģīta epopeja, bet visa tā rezultātā es zaudēju toreizējo amatu un mani pazemināja par «Padomju Jaunatnes» redaktoru. Un tas bija tas, kas man patika visvairāk.
Taču Čatokvas ķecerības gars manī bija ieperinājies, un es arī darīju daudz ko tādu, ka izgāja ārpus tiešā darba pienākumiem.
Būtiskākais pirmais darbiņš bija līdzdalība, organizējot tautas gājienu pie Mātes Latvijas Brāļu kapos 1988.gada 25.martā. Tolaik pie Brāļu kapu vārtiem sēdēju Rīgas Radiotranslācijas tīkla mikroautobusā, kas no vienas vietas bija apkārts ar skaļruņiem, un šo gājienu vadīju, cilvēkus uzrunājot. Cilvēkiem bija jāiedveš miers un pietāte, taču nevienam nebija absolūti nekādas iepriekšējās pieredzes. Bet fons bija ārkārtīgi saspīlēts. Svaigā atmiņā visiem bija cilvēku sišana pie Brīvības pieminekļa 1987.gada 23.augustā, asinsizliešanas vairākās citās PSRS republikās. Par katru cenu vajadzēja panākt, lai staļinisma upuru godināšana būtu cieņpilna. Man šķiet, ka uz Brāļu kapiem todien bija atnākuši simtiem tūkstošiem cilvēku, bet iepriekšējā scenārija pat nebija. Divas stundas pirms Radošo savienību gājiena sākuma visi Brāļu kapi jau bija cilvēku pārpilni, bet tauta plūda un plūda. Situācija bija neordināra, un visvērtīgāko padomu man deva divas pusmūža sievietes, kas ieteica veidot kolonu. Un tā kolona stiepās tālu pāri Brasas tiltam. Man vēl tagad pa muguru skrien skudriņas, to visu atceroties. Jo atbildība par to visu bija uzkrauta man vienam pašam. Pat redakcijas cilvēki bija pārbijušies un man talkā atnāca tikai Dzintra Krievāne, Inta Āboliņa, Māra Kiope, Arnis Šablovskis un vēl daži.
Nākošais būtiskākais notikums bija mītiņš pie tagadējā Kongresu nama 1988.gada 14.jūnijā, ko atkal vadīju. Bija cilvēku jūra, bija radikāli noskaņotie, bet bija arī tas, ko uz mītiņu atnākušie nezināja. Visa toreizējā LKP CK Politizglītības nama zāle bija pilna ar kinoskatītājiem – bruņotiem Padomju armijas karavīriem, bet Baltijas Kara apgabala garnizonā bija trauksmes stāvoklis un karaspēks - kaujas gatavībā. Bet runātāju pulkā tolaik plašākai sabiedrībai vēl mazpazīstamais Jānis Rukšāns, kas publiku burtiski tracināja (viņš jau par to karaspēku neko nezināja). Un Valdis Turins, kas draudēja publiku aicināt sist logus blakus esošajai Centrālkomitejai, ja es nedošot vārdu Eduardam Berklavam. (Bet no ārzemju radiostaciju raidījumiem bija zināms, ka dažas dienas iepriekš tāda logu sišana bija notikusi Kazahijā un beigusies ar pamatīgu asinspirti). Es Berklavu nepazinu, bet iepriekš man bija zvanījis Boriss Pugo. Un arī viņš man bija draudējis – ja es došot vārdu Berklavam, man būšot ļoti slikti. Tā kā tieši tobrīd man no Valda Turina draudiem bija vairāk bail, tad es tomēr Eduardam Berklavam vārdu devu… Man ar visu šo sarežģīto situāciju vajadzēja tikt galā. Vajadzēja ne tik vien godam novadīt mītiņu, bet gādāt, lai gājiens uz Brīvības pieminekli un ziedu nolikšana notiktu bez starpgadījumiem. 1988.gada 14.jūnijs bija pirmā diena kopš padomju okupācijas, kad pa Rīgas ielām nesa sarkanbaltsarkano karogu un vēlāk pie Raiņa pieminekļa nodziedāja «Dievs, svētī Latviju». Šodien ar prātu to grūti saprast, bet mūsu himna bija tik ļoti aizliegta, ka cilvēki līdz pusmūža vecumam to pat vispār nekad nebija pat dzirdējuši. Pēc šī mītiņa cilvēki masveidā mācījās «Dievs, svētī Latviju» vārdus.
Tie bija izcili notikumi, bet tajā laikā gandrīz vai izcils bija katrs «Padomju Jaunatnes» numurs.
Mūsdienās jau visi aizmirsuši, kā latviešu valoda kļuva par valsts valodu. Šis diskusijas kļuva aktuālas pēc vēsturiskā Radošo savienību plēnuma 1988.gada 1. un 2.jūnijā. Tā paša gada 7.jūlijā «Padomju Jaunatne» publicēja Ilmāra Latkovska rakstu «Sarkan-balt-sarkanais», 23.augustā pirmo reizi oficiālajā presē – padomju un vācu neuzbraukšanas pakta slepeno protokolu tekstu, bet 30. augustā – akadēmiķes Ainas Blinkenas rakstu «Par latviešu valodas statusu – esošo un vēlamo». Lasītājiem tika dots laiks – līdz 10.septembrim paust savu attieksmi, rakstot vēstules Latvijas PSR Augstākās Padomes Juridiskajai nodaļai un «Padomju Jaunatnei». Tika savākts 307 875 parakstu. Un tieši vienu dienu pirms Latvijas Tautas frontes pirmā kongresa vēl vecā sasaukuma Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma vēsturisko lēmumu, kas latviešu valodai piešķīra valsts valodas statusu. Tā bija liela svētku diena gan Ainai Blinkenai, gan visai «Padomju Jaunatnes» redakcijai.
30.septembrī publicējām akadēmiķa Jāņa Stradiņa apkopojumu «Nacionālās simbolikas lietā».
Tika darītas arī tādas lietas, kas tagad piemirsušās. Neviens vairs nezina, kā iesākās pašreizējais Nacionālās bibliotēkas projekts. Tas bija rezultāts «Padomju Jaunatnes» sadarbībai ar Ojāru Rubeni un Edvīnu Inkēnu («Labvakara» tad vēl nebija). Un tieši šo publikāciju un raidījumu iespaidā arī tapa arhitekta G.Birkerta Gaismas pils projekts, par ko tad uzreiz darījām zināmu saviem lasītājiem.
1988.gada 19.jūlijā «Padomju Jaunatnes» publicēja aicinājumu veidot Latvijas Tautas fronti. Man bieži pārmet, ka es atteicos publicēt pirmo aicinājumu un gudro visādas zemtekstus. Tur nekādu zemtekstu nav. Gluži vienkārši – daudzi no parakstītājiem tolaik plašākai sabiedrībai nebija pazīstami. Un vēl – politiskās situācijas ziņā kādas dienas bija jāpagaida. Tas jau nebija tik vienkārši. Redaktors katru dienu tika saukts uz LKP Centrālo Komiteju, kur mani lamāja vienā laidā. Katru avīzes numuru iepriekš lasīja cenzūra, kam bija stingri priekšraksti par to, ko aizliegts publicēt. Kā par nelaimi, tas pirmais aicinājums bija uzrakstīts tā, ka tieši tajā brīdī tā publicēšana bija neiespējama. Bet situācija jau mainījās katru dienu. Un tad pienāca tas 19.jūlijs, kad es varēju nodrukāt šo aicinājumu veidot Tautas fronti. Un neviens cits arī to nevarētu publicēt kā tikai un vienīgi «Padomju Jaunatne». Jā, tajā brīdī to nevarēja neviens cits. Pat, ja gribētu.
Esmu piedalījies visās LTF dibināšanas komitejas sēdēs. 8.septembrī mēs publicējām Latvijas Tautas frontes Programmas projektu, bet 9.septembrī – Statūtu projektu, kas tūdaļ tapa par visas tautas apspriešanas objektu.
Un tai mirklī atpakaļgaitu vairs ieslēgt nevarēja.
Tautas kustība kļuva tik masveidīga, ka visa dzīve pārveidojās kā uz burvju mājienu. Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze man stāstīja, ka tolaik viņš bijis jauns students, un no augstskolas vasaras brīvlaikā nosūtīts uz Bulgārijas Tautas republiku celt «nobriedušo sociālismu». Datoru, interneta, faksa, mobilo telefonu tolaik nebija, un saziņas iespējas pat ar brālīgo sociālistisko valsti bija stipri ierobežotas. Atbraucis mājās pēc pāris mēnešiem, viņš Latviju vairs nav pazinis – visur sarkanbaltsarkanie karogi, bet tēvs ik pēc diviem vārdiem lietojis viņam gluži nesaprotamu jēdzienu – Tautas fronte…, Tautas fronte…, Tautas fronte…
Dzīve pārveidojās tik strauji kā agrā pavasari pēkšņi uznācis siltums atrauj vaļā visus pumpurus un zemi noklāj ar košu zaļumu.
Visur visi runāja tikai un vienīgi par Tautas fronti – viesībās, sanāksmēs, uz ielas, pat bēru mielastos un kāzās. Komponistu Savienības plēnumā, melioratoru apspriedēs, ārstu, skolotāju, arhitektu, kolhoznieku, bērnudārzu darbinieku sanāksmēs tolaik ne par ko citu nespieda kā tikai par Latvijas Tautas fronti.
Un arī manu dzīvi piepildīja Tautas fronte. Runāju lielajā tautas manifestācijā Mežaparkā, 2-3 reizes nedēļā TV tiešraidēs (agrāk nekas tāds nebija), piedalījos milzumdaudz kongresos, konferencēs, sanāksmēs, pie viena par avīzi arī bija jāgādā. Strādāju 16 stundas dienā, biju pārguris kā suns, bet ļoti laimīgs.
No LTF pirmā kongresa prātā palikušas dažas spilgtas epizodes. Visi jau atceras to jūsmu un skaistumu, bet aizmirsuši, ka, pateicoties Mārtiņa Griguļa un vēl dažu aktīvistu rosībām dokumentu apspriešanas laikā, kongresa pirmā dienas otrā puse, bet – jo īpaši – otrās dienas pirmā puse izvērtās tāda kā milzīgu, pat naidpilnu ķīvēšanos. Ielas, veikali, kinoteātri, transports bija absolūti tukšs, visi sēdēja pie televizoriem vai staigāja ar tranzistoriem rokās. Bet mums kongresā negācijas sita augstu vilni. Visa tauta bija satraukta, bet kongresa delegāti viens pēc otra nāca pie manis un mudināja «kaut ko darīt». Un tad nu pirms kārtējā pārtraukuma man deva vārdu ārpus kārtas (parastam cilvēkam tikt pie vārda vispār bija gluži neiespējami!) un tad nu es emocionāli un nikni centos pārliecināt, kas radikāli jāmaina diskusiju gars. Tolaik man izsprukušais emocionālais sauciens «Beigsim skaldīt matus!» vēl tagad klejo pa politisko diskusiju gaiteņiem. Taču man pašam likās, ka es esmu runājis bišķiņ pa traku, un emociju līmenī to lietu kaut kā vajadzēja saglābt. Tik mīļi cilvēki un es šitā te baros un rājos. Un uzreiz pēc pārtraukuma es atkal devos tribīnē un ierosināju regulāri vienoties kopējās dziesmās. Tūdaļ arī visi kopā nodziedājām: «Strauja, strauja upe tecēj’». Amats bija rokā, un turpmāk, kā tik atkal sākās kādi nevajadzīgi strīdi, delegāti sauca – «Dziesmu, dziesmu!», un miers bija mājās.
Un otra epizode. Mēs taču visi dzīvojām pilnā pārliecībā, ka Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs būs Jānis Peters. Neviens pat uz sekundi šo pārliecību neapšaubīja. Un pēkšņi – viņš atteicās. Ne tik vien Kongresu namā, bet visā Latvijā iestājās šokējošs klusums. Prāts atteicās klausīt. Un tad Jānis Peters šim amatam ieteica Daini Īvānu. Un Dainis devās pie man blakus esošā mikrofona, lai… arī atteiktos. Es aiz šausmām gandrīz vai saļimu, pieskrēju pie Daiņa, sagrābu viņu aiz tā vēl ne slavenā kamzoļa, un, visai Latvijai redzot (to visu TV rādīja tiešraidē), kratīju, raustīju, visu vārdā solīju palīdzēt. Vēlāk Dainis man vairākkārt atzinās, ka, ja es būtu viņu grābis aiz kamzoļa, viņš tik tiešām būtu atteicies.
Vēlāk divus gadus es biju Latvijas Tautas frontes Domes valdes loceklis, un, pēc Imanta Lancmaņa ierosinājuma Bauskas rajonā mani ievēlēja par PSRS Tautas deputātu no Latvijas Tautas frontes.
Man ir vēl ļoti daudz interesanta, ko stāstīt, bet šoreiz pietiks.
Un man ļoti gribētos, lai sabiedrībā un politikā atgrieztos tā mēraukla, kas valdīja Latvijas Tautas frontes darbībā - vai tas ir izdevīgi, noderīgi, labi Latvijai? Ja der Latvijai, tad tas der mums visiem.
