Šis ir laiks, kad iespējams acis gan aizvērt, gan atvērt. Mēs piedāvājam interviju ar Rīgas un Latvijas arhibīskapu Jāni Vanagu – par viņa skatījumu uz Latviju, mums, sevi un pasauli – gan laicīgo, gan to, kura mīt mūsos.
Vairāki cilvēki man teikuši, ka viņi šobrīd apvienojas dzimtās, lai vieglāk pārvarētu grūtības. Zinot cilvēka dabu, kā jums šķiet – pēc cik ilga laika ļaudis aizmirsīs krīzes mācību?
– Galvenais, lai mēs vispār gribētu no krīzes mācīties, nevis tikai ātrāk atgriezties pie iepriekšējās dzīves. Ja esam uzskrējuši sēklī, tad jāizmet daudz kas no vecās kravas, lai varētu atkal peldēt. Ir laiks sev pajautāt: ko mēs darījām nepareizi, ka tā notika? Ko politiķi darīja nepareizi? Ko uzņēmēji darīja nepareizi? Ko mediji darīja nepareizi? Ko skola darīja nepareizi? Ko baznīca darīja nepareizi? Ko es darīju nepareizi, šajās struktūrās strādājot? Ko darīju nepareizi savā ģimenē, savā draugu lokā? Krīzes globālais raksturs taču rāda, ka runa nav par atsevišķiem zaglīgiem varasvīriem, bet ka kļūda ir principos, pēc kuriem dzīve sabiedrībā ir veidota vismaz pēdējos trīsdesmit vai četrdesmit gadus. Parādības un cilvēki, uz ko tagad dusmojamies, ir šo ideju produkts. Ja cilvēki tiešām atkal apvienojas dzimtās, tā var būt laba zīme, ka esam ieraudzījuši vismaz vienu no pamatkļūdām – raudzīšanos tikai uz sevi. Mediji jau gadiem forsē dzīvi bez tabu. Daudzas universitātes, mācot nākamos līderus, pirmajā vietā liek indivīda brīvību. Nu tad gadu gaitā arī kļuvām par sabiedrību, kur cilvēkiem nav stopkrāna un kas vispirms domā par sevi – gan sadzīvē, gan biznesā, gan pārvaldot valsti.
Jūs saskatāt izmaiņas tajā vērtību sistēmā, kas pastāvējusi līdz krīzei?
– Vēl ne. Tas arī nebūs viegli, jo jāmaina ir ne mazāk kā pasaules izpratne. Būs grūti mainīt savu egocentrisko pasaules redzējumu un atzīt, ka pasaule ir iekārtota nevis pēc cilvēku izdomātas, bet pēc Dieva iedibinātas kārtības. Mūsdienu cilvēks ir pa īstam nokodis Ēdenes augli un sajuties kā dievs. Nav viegli atteikties no komforta, ko dod dzīve bez kopīgām normām un morāles. Būs grūti atgriezties, lai dzīvotu "Dieva vaiga priekšā", kurš zina un pārbauda tavu sirdi. Mums ļoti negribas justies atbildīgiem kādam, no kura neko nevar noslēpt – sirdsapziņai un Dievam.
Tas nozīmē, ka mēs degradējamies?
– Savstarpējās attiecībās tiešām kļūstam bezceremoniālāki un brutālāki. Kinokritiķi teic, ka jaunās Džeimsa Bonda filmas esot riktīgi grāvēji. Agrāk Bonds bijis smalks un intelektuāls, bet jaunajās sērijās vienkārši sit pa purnu un šauj nost. Taču tas parāda, pēc kā ir pieprasījums. Vecais, izsmalcinātais Bonds vairs nekotējas, tagad vajag "krutāku", primitīvāku.
Cilvēki taču tiek mudināti apzināties savu ego un neziedoties citiem, dzīvot sev. Tās acīmredzot ir šāda pasaules uzskata sekas.
– Papētiet reklāmas saukļus: "odekolons pašpārliecinātam vīrietim", "palutini sevi, tu esi tā vērta", "izvēlies, ko vēlies, un lieto, ko [esi] izvēlējies". Viena vienīga pašpielūgsme. Un reklāmas jau netaisa uz labu laimi, bet izpēta, kas cilvēkus uzrunā. Tā ir diagnoze mūsu vērtībām – ja mēs uz tā ķeramies, tad tas mūs pievelk. Taču Dievs pasauli radīja ar citiem principiem. Mēģināt to darbināt pretēji nozīmē kaitēt sev, ārdīt sabiedrību un postīt planētu, uz kuras dzīvojam. Mums nav nekā, ko nebūtu saņēmuši no Dieva un kas nevarētu tikt atņemts, ja nepārvaldām to, kā nākas. Kam ir dots vairāk, sava pozīcija ir jāizprot kā Dieva dots pārvaldīšanas uzdevums. Ja esi darba devējs, tu esi tēva amatā tiem, kas tev uzticēti. Tad atteicies pret viņiem kā godīgs un gādīgs tēvs. Ja esi darba ņēmējs, tad uzlūko savu darba devēju kā tēva kārtas pārstāvi un kalpo viņam, cik spēj. Ja tu esi ģimenē, tad vispirms domā nevis "es", bet "mēs". Un nevis vienkārši "mēs tā gribam", bet "Dieva gudrība atklāj, ka tas darbojas tā". Ja esat vecāki, tad nevis "tas ir mans bērns un es pats zināšu, kas viņam vajadzīgs", bet "bērns man ir Dieva uzticēts, lai es palīdzētu viņam sekot viņa aicinājumam un sagatavoties izpildīt viņa pienākumu pasaulē". Savukārt valsts vara ir Dieva kalpone visas tautas, nevis kādas partijas interešu grupas labā. Cik daudz laika un resursu ir notērēts visādiem politiskiem manevriem, kad svarīgākais bija vienkārši katram izdarīt savus amata pienākumus un sakārtot vidi normālai dzīvei! Valsts uzdevums ir to visu veicināt – gan ģimeni, gan atbildīgu bērnu audzināšanu, gan godprātīgu atbildību katram pār viņam uzticēto. Viss labais sekos. Nu, apmēram tā… Tās ir pieredzē pārbaudāmas lietas. Pamēģini un baudi augļus!
Jā, bet ikvienas attiecības ir darbs. Mēs, kas tikuši pie komforta, esam zaudējuši māku ziedoties attiecību dēļ.
– Varbūt krīze piespiedīs? Ir jāapstājas, kad viena kāja jau pāri kraujai. Tas, kurš ticis ļoti bagāts, teiksim, ar degvielas kontrabandu vai ko tamlīdzīgu, ir paņēmis sev to, ar ko bija jādalās ar citiem. Pat nerunājot par tādiem, kas vienkārši piesavinājās nodokļu maksātāju naudu. Kā var garšot smalkas vakariņas un nākt miegs lepnā villā, zinot, cik daudzi zaudē darbu, pajumti un iztiku? Var jau sevi mierināt, ka visur kapitāla uzkrāšanas posmā tādas lietas ir notikušas. Taču šim posmam ir jābeidzas. Egoistiskajai attieksmei, kas ir izsūkusi mūsu valsti, ir jāmainās tūlīt pat. Cirvis kokam pie saknes ir pielikts, un gāšanās būs liela. Var jau būt, ka Latvijā Temīda ir bezzobaina un kapitāls ārzemēs drošībā. Bet ir vēl arī Dievs, kurš saka: "Es nāku drīz un mana alga līdz ar mani, atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem." Katrai bagātībai ir jātop bagātai Dievā ar to, ka tā kalpo citiem, kam tādas nav.
Vai nav tā, ka lielākais klupšanas akmens pašlaik ir nespēja novilkt robežu starp vēlmēm un vajadzībām? Mūsu vēlmes ir daudzkārt lielākas nekā ikdienas vajadzības.
– Mahatma Gandijs teica, ka pasaulē pietiek resursu, lai piepildītu katra vajadzības, bet ne katra alkatību.
Vai jums kā kristīgo vērtību apoloģētam reizēm nav radusies tāda cilvēciska reakcija kā dusmas, kad esat redzējis, kādas orģijas notiek treknajos gados? Ar to es domāju materiālās pasaules prevalēšanu pār garīgo.
– Dusmas ir sliktākais padomdevējs, kāds vien var būt, jo rada aplamu situācijas vērtējumu, kas mudina uz nepareizu rīcību, kas atnes ciešanas. Neatceros ne reizi, kad man vēlāk nebūtu bijis jānožēlo un jānokaunas par to, ko tiku izdarījis dusmās. Dusmas tikai grauj. Ir vajadzīga motivācija, kas ceļ. Piemēram, uzņēmēji, kas maksā aploksnēs un slēpj nodokļus, paši labi zina, ka padara budžeta robu vēl lielāku. Bet ko lai iesāk? Ja kādam ierunāsies sirdsapziņa un viņš mēģinās viens pats godīgi maksāt, bet pārējie turpinās blēdīties – vai viņš viens nenogrims? Vajadzētu tā, lai pareizi rīkotos visi kopā. Tas būtu valstij vajadzīgs. Bet kur ir motivācija, kas varētu pamudināt uz tādu vispārēju, pareizu rīcību? Dusmas tās noteikti nebūs, jo dusmās miesīgais prevalē pār garīgo. Dusmās var tikai kādu logu izsist, bet nevar uzcelt taisnīgu un ilgtspējīgu sabiedrību. Lūk, uzdevums gan valdītājiem, gan mums katram – padomāt, kur meklēt un kā stiprināt cilvēku motivāciju pārspēt savu egoismu, rīkoties pareizi un veidot veselīgu attieksmi sabiedrībā.
Šajā laikā cilvēki ir apjukuši, jo nākas mainīt vērtību sistēmu. Ko jūs ieteiktu? Ne katrs meklēs ceļu uz baznīcu.
– Nu ko jūs gribat, lai es saku!? Manuprāt, nemeklēt ceļu pie Dieva ir cilvēka traģēdija. Eiropas lielākā kļūda bija mēģināt izvilkt no saviem pamatiem kristīgos principus, nezinot, ko likt vietā. Bet kristīgie principi ir kaut kas ļoti praktisks, ne jau tikai protestēt pret praidu. Pirmām kārtām tie nozīmē sava egoisma pārspēšanu un solidāru izturēšanos pret citiem. Ja man būtu burvju recepte ārpus Baznīcas, tad es noteikti mēģinātu to integrēt Baznīcā. Īstenībā jau mute neveras dot ieteikumus cilvēkiem, ko krīze ir skārusi daudz smagāk nekā pašu. Vienmēr mēģinu sevi iedomāties viņu vietā. Taču es labi atceros laikus, kad mana ģimene dzīvoja Čiekurkalnā 10 kvadrātmetru dzīvojamā virtuvē, ūdens – kāpņu telpā,tualete –laukā. Biju iemācījies iztikt ar 15 kapeikām dienā; bija padomju laiks. Es noteikti negribētu tur atgriezties, taču šādos nedrošos laikos ir labi atcerēties, ka biju laimīgs, jo biju jauns, iemīlējies un meklēju Dievu. Man bija labi draugi un daudz interešu, gāju uz baznīcām, dziedāju korī un Skandiniekos. Reti biju labi paēdis, caurajās kurpēs ievilku plastmasas maisiņus, toties lasīju labas grāmatas un klausījos labu mūziku. Cilvēku jau laimīgu vai nelaimīgu dara ne tik daudz tas, kas viņam pieder, bet tas, kas viņš ir.
Varbūt krīze ir par svētību tiem cilvēkiem, kuri tās mācību spēs izprast?
– Galvenais būtu neuzkāpt uz vecā grābekļa un nedomāt, ka visu var labot, lāpot tikai materiālo pusi. Visas nelaimes ceļas no vecās Ēdenes čūskas, kas iekodusi cilvēkam dvēselē. Viņai bija divi indes zobi – rijība un lepnība. Tas parādās ne jau tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Pārtikas ražotāji apzināti pārdod to, kas grauj veselību, lai tikai nopelnītu vairāk. Lielvalstis neparaksta vides protokolus, jo viņu rūpniekiem ir nospļauties par kaut kādiem indiešiem, kas pasaules otrā malā noslīkst klimata maiņu dēļ. Kaut kas no šīs indes ir katram cilvēkam asinīs. Kam tad ir pretinde? Ne jau tiem, kas priecājas, ka cilvēkos ticība iet mazumā. Bībeles pirmajās nodaļās Dievs čūskai saka: "Viņš tev sadragās galvu, bet tu viņam iedzelsi papēdī." Tas ir teikts par Jēzu Kristu.
Lielākā daļa cilvēku septiņus nāves grēkus ij nepratīs nosaukt, jo tie netiek uzskatīti par sliktiem darbiem.
– Taisnība. Esmu jau teicis, ka postmodernajā sabiedrībā pats grēka jēdziens ir kļuvis ļoti neskaidrs. Ja cilvēki tic, ka nav tikumisku mērauklu, kas attiecas uz visiem, tad kā vispār var runāt par grēku? Ko tu uzskati par sliktu, man varbūt ir labs. Un nav iespējams pat paredzēt, kādās formās tāds relatīvisms var izpausties.
Vai zināt, ko lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju jums šajā brīdī gribētu pajautāt? Kāpēc pār šiem cilvēkiem nav nācis Dieva sods?
– Iesaku visiem izlasīt 73. psalmu.
–?
– Nevar zināt, vai sods jau nav nācis, varbūt gan ne tā, kā to iztēlojas. Neesmu redzējis nevienu, kas ir daudz darījis pāri citiem, bet pats būtu laimīgs un kam tiešām labi klātos. Bet mums vajadzētu sev arī pavaicāt: ja es neesmu darījis tādas lielas nelietības kā "viņi", vai tas ir manu augsto morālo īpašību dēļ vai vienkārši tāpēc, ka nebija tādas iespējas? Ja mēs būtu pie tiem resursiem un iespējām kā "viņi", vai mēs rīkotos citādi? Tas ir svarīgāks jautājums par Dieva pērkoniem un zibeņiem. Jo Dieva taisnība, tāpat kā viņa žēlsirdība, nāk kā pār augstiem, tā zemiem.
Sakiet, vai Dievs vispār soda?
– Bez šaubām, jo Dieva vārds tā saka. Taču man šķiet, ka visātrāk un operatīvāk soda Dieva likumi, viņa liktā pasaules kārtība. Ja tu to ignorē, tad sāpīgi apdauzies. Vienreiz gāju pa prēriju Dienviddakotā. Biju brīdināts uzmanīties no klaburčūskām. Gāju un domāju – kā nu būs. Pēkšņi atskanēja biedējoša, agresīva, nikna skaņa. Sastingu ar paceltu kāju un, jā – pusotru metru tālāk takas malā ēnā gulēja klaburčūska. Vēl solis, un būtu uzkāpis virsū.
Visu rakstu lasiet 15. augusta izdevumā.
