 Tā dziedāja slavenajā Arvīda Žilinska operetē.
Mums (vismaz sestdien!) baznīcā gāja tāpat!
Bija izsludinātas Atvērto durvju dienas, bet neatnāca itin neviens viesis.
Ķerstījām garāmejošos, bet izrādījās, ka tos mūsu baznīca neinteresē - viņi meklēja Vijas Artmanes kapu.
Pat agrāk pie malkas šķūnīša kuplā skaitā gāzītes cilājošie bomži pārstājuši mūsu teritoriju apmeklēt - kopš tā laika, kad visi bluķi saskaldīti, viss sakopts un notīrīts.
Toties draudzes cilvēki spietoja vienā baltā gabalā - Arnolds Brūders pļāva zāli; Ausma Gorbunova stādīja puķes; Benita Brūdere, Līga Liepiņa, Rudīte Dābola, Artūrs Kripēns visu laiku kaut ko slaucīja, grāba, bīdīja.
Es jau atbraucu savos sešpadsmitos, kad visi pārējie devās prom, paliku viens, un tad kādas pāris stundas dziļā vientulībā pārdomāju frizieru darba grūtības. Benita Brūdere man bija atstājusi dzīvžogu apgriežamās šķēres. Lietošanai...
........................
Ko no tā mums būs mācīties?
Mums jāaizlūdz par Baznīcēku atjaunošanas fonda darbiniekiem, kas (kā to var secināt no interneta un citiem mēdijiem) bija izvērsuši plašu aģitācijas darbību garīdznieku, draudžu aktīvistu vidē, bet kam nebija ienācis prātā, ka Latvijas sabiedrībai jādara zināms, ka tādas Atvērto durvju dienas vispār tiek organizētas.
Nu kā tad lai kāds atnāk, ja sabiedrība par to nemaz nezina?
Laukos tās lietas ir saprotamāk kārtojamas, bet Rīgā?
Droši vien, šajā dienā uz Baznīcu atnāktu ne viens vien, kas izmisīgi meklē ceļu pie Dieva, bet viņi par šo pasākumu itin neko nezināja...
Andrejs
|
