Gatavojoties draudzes jubilejai
Mirusi Šarlote Grigors
Naktī no 16. uz 17. februāri savā mājā, Rīgā, Miera ielā 11.
tuvinieku vidu pēc ilgām, grūtām ciešanām klusi iegāja mūžībā [nelaiķe]
neredzīgā mācītāja A. Grigora dzīves biedre Šarlote Grigors, dzim. Renga (dzim.
Nurmuižas draudzē 1888. g.). Jaunībā ienākusi galvaspilsētā, [nelaiķe] 1910. g.
saistīja savus likteņus ar apdāvināto un uzņēmīgo Augustu Grigoru, kas jau agrā
bērnībā bija zaudējis acu gaismu. Neatlaidīgā, grūtā ar lielu ticību sirdī abi
censoņi, Dieva svētības vadīti, izcīnīja sev nodrošinātu un cienījamu stāvokli,
bet pie tā neapstājas. Kad viņu dzīve laicīgā ziņā bija vaiņagojusies redzamiem
panākumiem, neredzīgais vīrs, būdams jau pāri 40. mūža gadam, savas laulātas
draudzenes ierosināts un atbalstīts, pievērsās teoloģijas studijām un ka viens
no pirmajiem L. U. Teoloģijas fak. absolventiem beidza tās 1924. g. ar tādām
sekmēm, kā fakultātes tagadējais sekretārs savā pārskatā 20 g. atceres aktā 4. š. m. varēja pieminēt „fenomenālo Grigoru,
kas neredzīgs būdams, sekmīgi beidzis fakultātes pilnu kursu visīsākajā studiju
laika." Pēc beigtām laulāta drauga studijām nelaiķe kļuva viņam uzticīga
pavadone un rosīga līdzstrādniece mācītāja darbā galvaspilsētā, Jelgavā un citur.
Ar sevišķu sirsnību abi pievērsās 1926. g. nodibinātajai Kristus draudzei, ko
neredzīgais mācītājs vispirms bija domājis saviem ciešanu biedriem neredzīgajiem.
Bet Dieva ceļi bija neizprotami. Tikai 3 mēnešus pēc Kristus draudzes
apstiprināšanas un māc. ievešanas Pāvila baznīcā, 1926. g. 22. jūlija dedzīgais
vīrs maza nelaimes gadījuma sekās sasirga un kļuva aicināts atpestīto draudze
mūžībā. Kopš tā laika viņa atraitne, kas iekšēji nekad pilnīgi neatspirga no
smagā trieciena, par savu mērķi sprauda mazās draudzītes izkopšanu un atbalstīšanu,
apmeklējot neredzīgos institūtā u. c. dzīves vietās, pulcinot tos savā mājā, un
laicīgā, tāpat ka garīgā ziņā stiprinot Kristus draudzi tās dažādajās nozarēs.
Katru mēnesi līdz savai miršanai Grigora kundze ziedoja no personīgiem līdzekļiem
noteiktu sumu garīgā darba uzturēšanai un draudzes izdevumu segšanai.
Grūtākajos brīžos, kad draudzē nebija pastāvīga mācītāja, viņa pielika visas pūles,
lai darbība neapstātos, un tā bez pārspīlējuma var sacīt, ka Kristus draudzes
pastāvēšana un tagadējais stāvoklis ir bijis lielā mērā atkarīgs no nelaiķes mācītāja
kundzes. Visā draudzes pastāvēšanas laikā Grigora kundze sastāvēja par locekli
valdē un tādēļ reti labi pārzināja draudzes dzīvi un tās dažādās vajadzības. No
1932. g. līdz pag. g. beigām viņa bija arī sieviešu komitejas priekšniece.
Aizgājēja jau vairākus gadus jutās sagurusi un centās
uzglabāt savu veselību, ievērojot skaidru, pat askētisku dzīves veidu un
ārstējoties gan Latvijā, gan ārzemēs. Liktenīgs iznāca pēdējais ceļojums uz
Eiropas dienvidiem pag. g. vasarā. Atpakaļceļā nācās braukt caur Poliju, pēc
tam, kad kara darbība bija jau iesākusies, un pārciest dažādas nejaušības,
vērojot kara ainas, salstot stacijās, kur bija ilgi jāgaida pirms varēja doties
tālāk. Atgriezusies dzimtenē Grigora kundze septembrī nopietni saslima un visu
pusgadu bija saistīta pie ciešanu gultas. Ārstēšanās Berga priv. klīnikā un
Sarkana krusta slimnīcā izdarītā operācija sāpes gan atviegloja, bet nespēja
vairs ievadīt ceļā uz atveseļošanos. Savas ciešanas aizgājēja panesa klusi un ar
lielu pacietību. Dienu pirms ieiešanas mūžībā viņa kopā ar savējiem dziļā ticībā
baudīja sv. mielastu un pavēlēja Dievam savu ceļu, kas tagad aizlocījās pāri laika
un mūžības robežai.
Par nelaiķi sēro divas meitas, znots u. c. piederīgie. Viņas
iztrūkumu ilgi sajutīs daudzie neredzīgie draugi Strazdumuižā un citur, kuru
priekos un bēdās viņa allaž bija klāt, bet visvairāk gan Kristus draudze savas
dažādajās darba nozarēs, iesākot ar mazajiem bērniem svētdienas skolā un
beidzot ar padomi, valdi un mācītāju. — Svētdien, 18. š. m. aizgājēju pārveda
no sēru mājas uz Pētera-Pāvila dievnamu, Citadelē, no kurienes ceturtdien, 22.
februārī plkst. 1/24 dienā sāksies pēdējais gājiens uz Lielajiem kapiem, kur
Jēzus dr. nodalījumā kopš 1926. gada atdusas aizgājējas dzīves biedrs, Kristus
draudzes dibinātājs un pirmais mācītājs. Lai svētīta viņas piemiņa un lai
ikviens, kam sirds sēro viņai aizejot, gūst iepriecu ap. vārdos Jēk. 1, 4, kur
tik labi izteikts Šarlotes Grigors garīgās dzīves kodols: „Bet izturība lai parādās
darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim, un jums nebūtu nekāda
trūkuma!"
L. R.
---------------------------------------------
Uzklikšķiniet 2 x, lai redzētu palielināti!
Svētdienas Rīts, Nr.9 (25.02.1940)
|
