Izdrukāt 

Sv. Jēkaba kapela (Kristus evaņģēliski luteriskās draudzes baznīca)

ēkaba kapela ir miniatūra neogotikas celtne pie Miera ielas. Tā atrodas kaimiņos majestātiskajai bizantiešu stilā celtajai Pokrova kapu pareizticīgo baznīcai. Tā ir valsts nozīmes kultūras un vēstures pieminekļa – Lielo kapu ansambļa Jēkaba kapu – galvenais arhitektoniskais akcents. Jēkaba kapi iesvētīti kā Sv. Jēkaba baznīcas vācu draudzes kapi 1773. gada 4. jūnijā, un tie robežojas ar pareizticīgo Pokrova kapiem. Pirmā pieticīgā akmens kapela šeit tika uzcelta jau 1793. gadā, tomēr 1884.-1886. gadā to pārbūvēja laikmetam raksturīgās eklektisma stila formās. Pārbūves arhitekts bija Otto Reinholds Zīvers. Agrākos laikos arī zem pagraba velves tika veikti apbedījumi. Tieši blakus kapelai apglabāti Latvijas un Eiropas mērogā pazīstami rīdzinieki – slavenais Baltijas novadpētnieks un vēsturnieks Johans Kristofs Broce, pirmais diplomētais latviešu arhitekts Jānis Baumanis, Baltijas vēsturnieks Karls Napierskis, pazīstamais Rīgas ārsts Otto Hūns, skolotājs un astronoms F. Keislers, Musses teātra dibinātāja Otto fon Fitinghofa sieva, aktrise Anna un daudzi citi. Pēc vācu draudzes locekļu 1939. gada repatriācijas nelielā kapela palika tukša. Padomju laikos tā tika stipri izpostīta: šeit ierīkoja zārku darbnīcu, bet lūgšanu telpu sadalīja daudzos mazos kambarīšos. Altāra apsīdas daļa tika aizmūrēta. Arī kapu vietas netika koptas, ilgus gadus šeit valdīja aizmirstība un posts. Par kristīgo cilvēku mājvietu Jēkaba kapela atkal kļuva tikai pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1991.gadā, kad izpostītā ēka tika atdota atjaunotajai Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskajai draudzei.

ristus draudzes vēsture ir saistīta ar Luterāņu Baznīcas darbu neredzīgo aprūpē – draudze dibināta 1926.gada 18. aprīlī. Tās pirmais gans bijis neredzīgais mācītājs Augusts Grigors. Kopš 1932. gada ar Kristus draudzi saistīts izcilā latviešu teologa, profesora Edgara Rumbas vārds, kas veicināja draudzes garīgo augšupeju un skaitlisko izaugsmi. Pirms otrā pasaules kara draudzes dievkalpojumi noritēja pareizticīgo Pētera - Pāvila baznīcā Citadelē. Vēlāk, pēc Vecās Ģertrūdes baznīcas vācu draudzes izceļošanas uz Vāciju 1939. gadā, Kristus draudze kopā ar citām nelielām Rīgas draudzēm dievkalpojumiem izmantoja šīs baznīcas telpas. Padomju okupācijas gados Kristus draudze kopā ar divām nelielām luterāņu draudzēm formāli tika apvienota Vecās Ģertrūdes baznīcas draudzē. Un tikai pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, Rīgas evaņģēliski luteriskā Kristus draudze atkal kļuva patstāvīga un beidzot ieguva savu dievnamu. 1968. gadā veikti baznīcas uzmērojumi (arh. Eglājs, Deidule)

au 1991. gadā iesākās rosīgs Jēkaba kapelas atjaunošanas darbs. Bet, sākot ar 1992. gadu, sāka pienākt ievērojams finansiālais atbalsts no Holckirhenas (Holzkichen) draudzes Bavārijā, palīdzību sniedza gan Holandes luterāņu Baznīca, privātie ziedotāji gan ārzemēs, gan arī draudzes locekļi, kuru vidū ir daudz neredzīgo cilvēku. Par baznīcas atjaunošanas darbu iniciatoru un organizētāju kļuva Kristus draudzes mācītājs, teoloģijas profesors Roberts Feldmanis, kas ir liela Latvijas kristiešu autoritāte, daudzu šodien valstī kalpojošo jaunās paaudzes luterāņu mācītāju garīgais tēvs un skolotājs. Lielu artavu dievnama atjaunošanas projekta vadībā ir devuši mācītāji Māris Sants un Gundars Bērziņš. Baznīcas iekštelpas tika izremontētas, un tagad te notiek dievkalpojumi, darbojas svētdienas skola, notiek katehēzes nodarbības. Daļēji ir restaurēta baznīcas fasāžu apdare, to krāsojuma projektu izstrādājis mākslinieks J. Galdiņš. Tomēr atjaunošanas darbi vēl jāturpina. Šodien tā ir pavisam neliela, vienjoma halles tipa baznīca: taisnstūra plāna celtne ar apjomā izceltu, mazliet šaurāku priekštelpu un poligonālas apsīdas piebūvi austrumu fasādes centrālajā daļā. Virs ieejas smailloka arkas piebūves paceļas priekštelpas zelminis, kas bagātīgi dekorēts ar neogotikai raksturīgu apakšdzegas arkatūras joslu. Zelmiņa centrālo daļu grezno plastiski veidots prospekts ar mazu frontālu zvanu tornīti virs jumta kores. Kvadrātiskam tornītim ir piramidāls jumtiņš ar krustu, bet sānos to ierāmē divas fialas. Līdzīgs fasāžu dekors ir visai celtnei, lūgšanu telpas sānu fasādēm ir tikai divi smailloka formas logi, apsīdas sienās veidoti līdzīgi logi. Aiz baznīcas ieejas, caur augstu gotisku arku, nonākam nelielā priekštelpā (narteks), kas pārsegta ar krusta velvi. Priekštelpas sānu telpās iekārtotas mācītāja ģērbkambaris un saimniecības istabiņa ar kāpnēm un draudzes telpas luktām. Grīda pārsegta ar cementa flīzēm. Lūgšanu telpas sienas rotā vairākas smailloka nišas, bet altāra apsīda atdalīta ar augstu gotisku arku. Baznīcas iekārta ir vienkārša –- tumši brūni koka soli, uz grīdas novietots paliktnis kanceles vietā, vienkāršās formās veidotā, marmora plāksnēm apšūtā altāra vienīgais rotājums ir krucifikss un svečturi. Atjaunots grīdas dēļu segums.
 

tturība un vienkāršība ir šī mazā dievnama rota. Tā apvieno kristīgus cilvēkus, kas šodien ir uzņēmušies Neredzīgo pansionāta iemītnieku garīgo aprūpi. Draudzes plānos ir Jēkaba kapu teritorijas un vairāku izcilu personu apbedījumu vietu sakopšana. Šeit regulāri notiek draudzes locekļu talkas.

Dievnama remontdarbi 2007. gadā

2007. gadā tika veikti īpaši svarīgi remontdarbi.
Tika atkārtoti pamatīga hidroizolācija, kas aptur celtnes novecošanās procesu. 

Kā baznīca tapa balta arī no iekšpuses

Anita Uzulniece: Atceros, ka pavasara talkas laikā apsēdāmies baznīcā un, skatoties uz pelēcīgajām sienām, kuras „rotāja” svītras ar apakšā paliktiem elektrības vadiem, aizrunājāmies līdz tam, ka varbūt varētu sākt remontu saviem spēkiem. Kā tu nonāci līdz praktiskai rīcībai?

Artūrs Kripēns: Nezinu... Doma patiesībā radās jau sen, kādu laiku pirms talkas. Pirms kāda gada vai diviem, sēžot tur manā vietā, „gaļorkā”, kur tāds labs skats paveras uz visu telpu. Sienas bija tādas pelēkas un drūmas – „apremontētas”, tas tomēr kaut kā disonēja ar ēkas vai telpas saturu.... cilvēks jau pierod arī pie kaut kāda pelēkuma un nobružājuma, pierod vai neievēro. Nu, lūk, tas acīmredzot bija laiks, kad tam vīnam ir jānostāvas, jānobriest – lai domas pārvēršas, materializējas darbībā. Saprotams, nauda, lai apmaksātu celtniekus, firmas – ar to tā ir kā ir, bet patiesībā jau gribējās pašam... izdarīt kaut ko labu un paliekošu.

Apzinoties savas iespējas, doma radās par altāri. Pakonsultējos ar Agri, ar Benitu, minimāli resursi jau vajadzīgi, un sāku darīt. Vienkārši ņēmu un darīju.

A.U.: Kā tas ir vienam pašam?

A.K.: Patiesībā tas ir forši. Priekš manis tas ir labi – ka biju ierobežots laikā – t.i., no svētdienas līdz svētdienai, no kalpojuma līdz kalpojumam. Es nezinu – es vispār esmu pieradis, ja es kaut ko daru, un rezultāts ir labāks, ja es izdomāju, izštukoju pats, tad ir iespēja – ja tās ir manas kļūdas, tad tās ir manas, tad es tās pats arī laboju, ja tās ir manas mazās uzvaras, tad – manas. Gāja jau grūti, pieejot tuvāk klāt, atklājās visādas vainas – pārvelkot ar špahteli, atklājās pelējums un zirnekļa tīkli, bet tas arī piedeva dubultu sparu – altārim tas kaut kā nepiestāv.

A.U.: Tas altāra daļā atklājās?

A.K.: Starp sienu un grīdu bija pamatīgs pelējums, tur vajadzēja visu apstrādāt, vairākas kārtas jāšpahtelē un tad tikai varēja krāsot, lai būtu „pa smuko”. Laika ziņā jau arī tas nebija kā fabrikā, ka četros piecos tu ej prom, bet tas arī bija forši – tās nakts stundas, ko es te šansēju – tas piedeva īpašu gaisotni vai sajūtu, darbs, ko es daru, tas klusums, baznīca un altāris, vakarā, starplaikos, vienkārši pasēdēju, palūdzos... Agris iebrauca, bija lietas, ko es viens nevarēju – kaut ko pārnest, pārcelt, tās pašas stalažas, ko mēs veiksmīgi izštukojām, kur izīrēt, Līga (Artūra sieva) palīdzēja. Soli pa solim, sestdienas vakarā jau draudzes cilvēki nāca piekopt telpu, lai nākošajā rītā kalpojumā viss būtu gaišs, tīrs un smuks.

A.U.: Un tad, kad altāris ir tāds gaišs un tīrs, vēl vairāk uzkrīt tās raibās sienas... tas jau vispār varoņdarbs.

A.K.: Protams, pagāja kāds laiks, un tika nolemts, ka to priekšējo sienu – visu uzreiz nevar – ka to arī vajadzētu gaišu un baltu. Apbrīnojami, kā cilvēka acs var pierast, nekautrējos tā vārda, pie mēsliem – tu tepat tuvumā esi, ej un neievēro. Lai vai kā – domāts, darīts, un ķēros klāt.

A.U.: Un pārējās sienas?

A.K.: Nu ko parējās – tad jau iestājas atkarība, un vairs nevar rimties...

Arī tās sienas nācās ātri darīt – atkal nāca virsū svētdiena, un man bija jābrauc prom....

A.U.: Kad tu vispār sāki?

A.K.: Tas bija pēc Izraēlas brauciena, mēs atbraucām mājās... ap Jāņiem, t.i., tā darbība sākās, bet tā doma jau bija senāk – kādus pusotru gadu – kā es teicu, ar acīm jau darīju, bet ar rokām vēl ne.

A.U.: Labi, ka sakrīt tā vēlēšanās – ar acīm – un tā prasme – ar rokām, ne katram tas dots....

A.K.: Es jau nesaku, ka esmu kaut kāds virtuozs, galu galā – ja tā doma šaudās pa galvu, tad kādā brīdī tā pāriet uz rokām – prasmēm un rezultātiem. Lai gan bija jau brīži, kad likās – ilgi un grūti, un tas darba apjoms pieaug – bet ... neba nu bez Lielā ziņas (Artūrs norāda uz augšu – A.U. )

A.U.: Un tad vēl tādi kuriozi ar griestiem... kādu uztraukumu viss sākās: vienā jaukā dienā pie baznīcas pienāk cilvēks, kas gribot apskatīties un uzmērīt griestus, kuru krāsošanu mūsu baznīcai vēlas sponsorēt Gatis Līdums (tā tu saklausīji, tādēļ, ka pazīsti šo Gati) – tā kā cilvēkam nebija līdzi nekādi mērinstrumenti un, galvenais, tāda sponsorēšana likās neticama, tu un vēlāk mēs visi, jāatzīstas, skatījāmies uz „pasākumu” ar lielu skepsi...

A.K.: Nu, bet tā bija – mūsu stereotipi, pieņēmumi, aizdomīgums, par kaut kādiem dīvaiņiem... Ja ir neziņa, tu sāc veidot visādas versijas...

A.U.: Patiesība izrādījās tāda: cilvēku bija sūtījis mūsu svētdienas skolotājas Līgas Liepiņas nākamais znots, kuru mūsu mācītājs pēc pāris nedēļām salaulāja ar Līgas meitu. Trīs jauni cilvēki pāris dienās pārvērta arī griestus baltus – lai līdz laulībai viss būtu pabeigts.

A.K.:Viss ir labi, viss notiek, varbūt tas dod kādu iedvesmu arī pārējiem, skat, Andrejs metās remontēt savu dzīvokli, cits, kas neprot, noziedo kādus līdzekļus. Tā jau notiek. Šis gads, patiesībā – pusgads draudzei bijis ļoti auglīgs – kādas sakritības – kā loterijā – ja sakrīt, tad ir vinnests.

Un tas gaišums, tas smukums – tas ir uz palikšanu – tas nav uz gadu, uz diviem, un tas prieks – gada noslēgumā, kad cilvēki varbūt ir domīgāki, apcerīgāki, es domāju, ka telpas, emocionālais arī kaut ko ievibrē sirdī, vismaz tā būtu jābūt.

A.U.: Par to paldies!