Adventa laiks, kurā mēs gatavojamies Kristus piedzimšanas svētkiem, tiešā nozīme ir «gaidīšanas laiks». Un ir vērts sev pajautāt – gaidīšanas uz ko?

Diezin vai tas ir domāts tikai kā laiks, kurā gaidīt svētkus, sagatavoties to svinēšanai – jo Baznīcas gadā taču ir arī citi, ne mazāk nozīmīgi svētki, kuriem šāds sagatavošanās posms nav paredzēts. Pavisam nejēdzīgi izklausās apgalvojums, ka mēs gaidām uz Kristus piedzimšanu (kā dziesmā, kurā «katru gad` no jauna Kristus bērniņš nāk»). Kristus ir piedzimis vienu reizi pasaules vēsturē un otrreiz nedzims. Bet tas, ka Adventā mēs tiešām gaidām uz Kristus nākšanu, gan ir neapšaubāmi – jo mēs ticam, ka Viņš tiešām nāks vēlreiz. Tādēļ, gatavojoties Kristus dzimšanas svētkiem, kuros mēs svinam un godinām Pestītāja piedzimšanu Betlēmē, mēs arī gaidām uz Viņa otro atnākšanu.

Tādēļ Adventa laiks ir būtiski saistīts ar eshatoloģijas jautājumiem, jautājumiem par pēdējām lietām.

Svētie raksti mums apliecina un luteriskā teoloģija māca, ka Tēva noteiktā stundā Kristus redzamā veidā vienlaikus parādīsies visiem cilvēkiem dievišķā godībā, Savu eņģeļu pavadīts, lai tiesātu «visas tautas» – gan dzīvos, gan mirušos, pēdējos pēc viņu augšāmcelšanās, lai mestu ļaundarus mūžīgās elles liesmās un vestu svētos mūžīgā godībā.

Kristus atnākšana godībā ir saistīta ar mirušo augšāmcelšanās notikumu, pasaules beigām un pēdējo tiesu. Par debesīm un zemi, kuru iesākumā radīja Dievs, Sv. Raksti māca, ka tās «zudīs» (Lk.21:33; Ebr.1: 10,12) vai «pārveidosies» (Ps. 102:26-28), jo Viņš ir mūžīgs, bet tie – mirstīgi.

Paradoksāli, bet tieši Adventa laikā, kad mēs vairāk nekā citkārt esam aicināti pavērst savu skatu no pasaules, kas paiet, uz Kristu, kurš nāk, mēs vēl vairāk nekā citkārt iegrimstam sadzīviskā rosībā un sentimentālās apcerēs – tieši tādās lietās, kas pāriet un beidzas. Un nevajag sev glaimot, ka mūsu kristīgā rosīšanās ar kaut ko ļoti būtisku atšķirtos no sekulārās rosīšanās. Jāņa Atklāsmes grāmatā Dievs saka: «Es zinu tavus darbus un pūles... Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.»  Advents nav ne sadzīvisku rūpju, ne sentimentālu apceru laiks. Tas būtībā ir ļoti skarbs laiks, kuru mēs kā draudze izdzīvojam Kristus nākšanas gaismā un tuvumā.

Ziemassvētku sarīkojums pansionātā  sākās ar dievkalpojumu kapelā, ko vadīja mācītājs Agris. Pēc tam turpat tika uzvesta mūsu draudzes locekļa, kinomākslinieka un rakstnieka Egīla Ermansona luga, ko paši dalībnieki dēvēja par radiolugu. Tajā darbojās: teicējs un diriģents –Arnolds Brūders,  
Zaļā miskaste – Ilze Ledauniece, Sudraba miskaste – Benita Brūdere. Bērna lomā bija Anita Uzulniece, bet lugai pa vidu visiem labi pazīstamo dziesmiņu «Reiz mežā dzima eglīte...» dziedāja visi tie Kristus draudzes locekļi, kuri 2006. gada 26.decembrī bija pulcējušies Strazdumuižas kapelā. Jāteic, ka skanēja brīnišķīgi un te zināms nopelns arī Arnoldam Brūderam, kurš savus diriģenta pienākumus veica profesionāli un radoši. 
Uzveduma mākslinieciskā vadītāja bija Līga Liepiņa. 
Pēc tam visi devās uz atpūtas telpām, kur Ilze, Benita, Līga, Inga, Anita, Dina, Arnolds un Egīls jau bija uzklājuši viesību galdu. Vienreizējās lietošanas traukus, galdautus un salvetes bija gādājusi Dace Ozoliņa, savus termosus tējai aizdevusi Ausma Gorbunova, kafijas termosu sagādāja Līga Liepiņa. Tomēr vislielāko darbu bija paveikusi Ligita Lauma Ozola, neraugoties uz to, ka viņai ļoti sāp kājas. Viņa aprunājās ar katru neredzīgo draudzes locekli un uzrakstīja katra loloto sapni. Tie nebija tikai materiālas dabas - mantas, apģērbs vai nauda zālēm, bija arī ierosinājumi un vēlējumi: atdzimstoša un plaukstoša draudze; miers virs zemes un cilvēkiem laba prāts; sadraudzība Kristus draudzē, - lai draudzē valdītu vienotība un mīlestība, lai mēs viens otram būtu draugs un brālis Kristū.

Dāvanas bija jāgādā  17 cilvēkiem, tik daudzi bija noticējuši brīnumam! Tās nopirka galvenokārt Benita Brūdere, bet vienu dāvanu sagādāja Ligita Zelmene.

«Liels ir prieks, ka mums izdevās akciju Lai piepildās Tavs Ziemassvētku sapnis īstenot dzīvē,» saka Benita. «ka mums bija tik daudz naudas kasē - 150 latu, un ka varējām tos izlietot šim mērķim. Pārsteigumu sagādāja mūsu mācītājs Agris - viņš bija atradis sponsoru – puisi, kas atnesa septiņas dāvanas -konfekšu un cepumu kastes. Tās atdevām tiem neredzīgajiem draudzes locekļiem, kuri bija pie galda, bet nebija skaļi pateikuši savu sapni (piemēram, Iveta Blankenšteina, bet mēģināšu no viņas «izvilkt» šo noslēpumu!), Idai, Ilgvaram, Ligitai, Aldim (kuram šajā laikā palika 30 gadu), Jurim, Taņai.

Ja draudzi sadala divās daļās - neredzīgie un redzīgie,- tad redzīgie draudzes locekļi bija iemetuši sapņu lādītē tikai vienu vēlējumu - par atdzimstošu un plaukstošu draudzi, kas šobrīd ir ļoti aktuāli, jo draudzes nodevu ir samaksājuši tikai 179 cilvēki (pagājušajā gadā bijām 202)!» 

Agris, Ilze Ledauniece, Dina Strautmane un Arnolds Brūders kopā ar visiem pārējiem dziedāja mazāk dzirdētas Ziemassvētku dziesmas.