„Tu klusini jūru krākšanu....”- tikai daži vārdi no 65.psalma 8.panta, bet pateikts tajos tik daudz, ka piecu dienu sadraudzības nometnes laikā mums bija iespējams to nozīmi tikai apjaust, priecājoties, darbojoties un pateicoties bez mitas. Klusumā, vārda tiešā nozīmē, iebraucām Ķemeros - tas sevi lika just dažos satiktos cilvēkos, piemāju dārziņos, aizslēgtos veikalos. Man pat tīkama bija autobusa klejošana, meklējot izbraucamo ceļu līdz baznīcai, tā mums – pilsētniekiem – liekot atpūsties no lielpilsētas trokšņiem. Skaistajā, pusdienslaika karstumā snaudošajā dievnamā viens no mūsu ganiem - Jānis Tolpežņikovs - runāja par altārgleznā attēloto Jēzu, kas dziedina slimo. Kas ir šis slimais? Tā ir arī visa mūsu sabiedrība, un tai ir iespēja kļūt veselai, jo ir tāds ārsts - Kristus. Tā saka Jānis, kurš, pats otrajā profesijā strādādams medicīnā, prot tik saprotami runāt ar bērniem par Jēzu. Manās pārdomās - tas var sākties tad, kad paej nost no visa, kā ir par daudz, kad Dieva klusumu sadzirdi kā savējo, un tu vari būt to vidū, kuri sajūt ko līdzīgu. Jēzus patiešām klusina, vai tad katra lūgšana jau vien par to neliecina? Tas nav bērnu čalojošais troksnis, kas varētu traucēt klusumu. Šogad - vairāk kā citreiz - apjēdzu, ka tieši kopā ar bērniem var Dievu vislabāk iepazīt. Kāpēc? Tas ir cits stāsts, turklāt atbilde jau pašos Rakstos atrodama.
Pēc atklāšanas dievkalpojuma turpinājām ceļu un drīz jau bijām pazīstamajā Ķesterciemā, kurā šoreiz tik klusi kā pērnvasar nebija, jo te apmetušies arī citi „nometnieki”. Taču visas lietas ir labas, un šī diena pagāja, gan Veitneru ģimenes muzikālo sniegumu klausoties, gan iekārtojoties, gan peldoties, un šī dāvana solījās būt lietojama katru dienu - ne vienu reizi vien!
No mūsu draudzes šurp atbraukuši Adrians, Krists, kopā ar māmiņu Dārtu, un bērni, kuri vēl nav mūsu draudzē - Patrīcija, Kate un Ēriks. Un vēl - mūsu svētdienskolas skolotāja Ilze un jauniešu pārstāvis Guntis, kuri kopā ar Andi no Jēzus draudzes nometnē ieradās uz vienu diennakti, no darbiem izbrīvētajā laikā, lai sarīkotu augstvērtīgu nakts stafeti visai nometnei. Pēc šī pasākuma dzirdēju runas, ka TĀDA stafete gan vēl nebija bijusi nekad un rīkotāji tika nosaukti (saliekot visu dzirdēto kopā) par pirmā profesionālā līmeņa nakts stafešu specbrigādi. Tur bija gan pietiekami grūtas un pietiekami attapību prasošas aktivitātes - gan labirints, kurā komandai ar aizsietām acīm tikai viena –„redzošā”- vadībā bija jātiek līdz izejai, pie tam īstajai (ar norādēm par Gara augļiem). Gan kontrolpunkts, kurā galvenais nosacījums bija klusums, vienlaicīgi izlienot cauri auklu vijumam starp kokiem tā, lai neiešķindētos vietām pakārtie zvaniņi. Gan arī iešana pa virvi pāri „aizai”, kā arī atbildēšana uz jautājumiem par nometnes tēmu....Un visa tā vidū - iebraukšana ar īstām laivām īstos viļņos, un līdz ar to - īsta iespēja pabaidīties un pārbaudīt savu paļāvības stiprumu! Pēc tam bija ko padomāt par notikumu „mācekļi laivā kopa ar Jēzu”. Paldies Ilzītei, Guntim un Andim par šo brīnišķīgo kalpošanu, bija jūtams, ka dažu labu tieši šis notikums vilinās uz nometni arī citu gadu.
Arī šogad pie mums ciemojās R. Eimanis un R. Gobziņš, sagādājot jautrus brīžus ar dziesmām, izkustēšanos un „debesu zupas” vārīšanu un tā bija patiešām priecīga pēcpusdiena. Savukārt ceturtdien, vienlaicīgi ar ikdienas nodarbēm – svētbrīžiem, Bībeles stundām, dažādām darbnīcām, peldēšanos u.t.t. – dalībnieki pamazām gatavojās centrālajam nedēļas notikumam: nakts dievkalpojumam. Tas turpinājās ar gaismas gājienu, apstājoties dažādās vietās, arī pie vecā veikaliņa, kurš vairs nedarbojas – slēgts – kā daudz citu veikalu, skolu, u.c. cilvēkiem vajadzīgu pakalpojumu mītņu mūsu Latvijā... Dziesmas un pateicības lūgšanas skanēja arī ceļam turpinoties gar pašu jūras malu, tās deva gan spēku, gan atvairīja miegu un palīdzēja pamanīt brīnumus. Mūsu mazākos bērnus paņēma klēpī un nesa visā šai gājienā gar jūru trīs sargeņģeļiem līdzīgas būtnes – meitenes no Madlienas svētdienas skolas. Kādā bērnu dziesmā teikts –„Daudz daudz laba pasaulē ir apkārt tev, tikai acis jāatver...” -apmēram tāda sajūta bija šai naktī un arī nākamajā dienā. Tad jau arī pienāca pēdējais vakars – ar pašu veidotu dziesmu, uzvedumu un deju programmu. Bet pēdējā projām braukšanas dienā, kad notika noslēguma dievkalpojums, no Dārtas un citiem dalībniekiem es saņēmu skaistas darbnīcās pagatavotas dāvaniņas.
Vēl daudz tika piedzīvots, veikts, redzēts un saņemts šajās dienās. Pats svarīgākais nav izteicams, jo tas paliek neredzams... Tas, kuram mācos teikt arī es: „Tu klusini jūru krākšanu, to viļņu šņākšanu un tautu trakošanu,...” (Ps.65,8). Ticu, ka klusināšana, turpinot uzticēties Dieva visvarenībai, notiek visupirms manī pašā (un arī tevī, viņos, mūsos ).
Pa to laiku, kad tapa šis apraksts, daudz jauka ir noticis arī mūsu draudzē. Bagātinošā tikšanas ar vācu draudzes ļaudīm. Un man sirdij īpaši tuvs notikums - Roberta Feldmaņa piemiņas dievkalpojums, kura laikā no viena no audioierakstā izskanējušajām profesora atziņām bija „lai Dievu mīlētu, tas ir jāiepazīst”. Priecājos, ka tas tiek atgādināts, sevišķi no tik īpaša Cilvēka. Saprotu, ka tā ir visupirms patiesa evaņģēlija iepazīšana. Taču viss, kas notiek šai vasarā, ļauj domāt, ka ne mazāka nozīme ir arī tam, kas notiek dzīvē, tajos notikumos, kurus draudzē (un arī ārpus tās) piedzīvojam. Tik dažādi cilvēki tiekam „saganīti” kopā, Viņa tuvumā un Viņa klusumā . Par to visu – Pateicība !!!
Līga Liepiņa
Svētdienas skolas skolotāja