Dievs nav jāredz un jādzird – Dievs ir jājūt

«Vakara Ziņas». Trešdiena, 1995. gada 8. septembris

Autore: Džovita Grebzde

Foto: Arnolds Rāzna

Nu jau labu tā atdota dievlūdzēju, neredzīgo un ne­dzirdīgo ļaužu rokās. Šodien «Vakara Ziņas» sarunājas ar baz­nīcas draudzes mācītājiem Māri Santu un Gundaru Bērziņu.

Māris Sants: — Bija 1991. gada pavasaris, kad teoloģijas profesors Roberts Feldmanis, kas ir Latvijas kristiešu liela au­toritāte, paziņoja, ka Jēkaba ka­pu teritorijā atrodas evaņģēliski luteriskā Kristus draudzes baznīca, kam beidzot jāatsāk kalpot Dievam un cilvēkiem.

Iļjičs noskatās, kā baznīcā naglo zārkus

Pirms tam te bija Pokrova kapu kantoris un zārku darbnī­ca. Vajadzēja izstaigāt krustu šķērsu ceļus, kamēr šo baznīcu beidzot atguvām. Pirmo reizi, kad ienācām baznīcā, mūsu priekšā pavērās baisma aina. Vi­sa telpa bija sadalīta vairākās mazās telpās. Altāra vieta bija aizmūrēta, bet pie mūra sienas pašā vidū atradās uzkārta Ļeņi­na bilde. To es ar lielu prieku noplēsu. Izveidojām improvizē­tu altāri, un baznīca sāka kalpot tiem, kas pēc tās bija izslāpuši.

Gundars Bērziņš: — Šeit kalpo arī profesors Roberts Feldmanis, kas ir šīs draudzes mācītājs. Kristus draudze darbu sākusi jau neatkarīgās Latvijas laikā. To dibinājis neredzīgais mācītājs Augusts Grigors, kas draudzei paguva nokalpot tikai četrus mēnešus, jo traģiski gāja bojā.

Profesora Feldmaņa pirmā un pēdējā draudze

Profesors Feldmanis kalpo­jis Kristus draudzei jau studen­ta gados. Šai draudzei nekad nav piederējusi sava baznī­ca. Tā vienmēr īrējusi ci­tu baznīcu telpas, to skaitā arī pašreizējo kon­certzāli «AVE SOL». Vēl arvien šīs telpas nav atdo­tas baznīcai. Šobrīd tai nav arī nevienas drau­dzes, kas reāli uzņem­tos atbildību par baznīcas atjaunošanu.

Profesora Feldmaņa vadībā sākās Kristus draudzes baznīcas atjau­nošana. Daudz palīdzēja mācītāja Grigora mazmeitai Ligitai Ozolai, kas šobrīd ir draudzes priekšniece. Pro­fesoram Feldmanim, kam nu­pat nosvinējām 85. gadskārtu, tā ir pirmā un arī, kā viņš pats saka, pēdējā draudze mūžā. Katru svētdienu astoņos no rīta profesoru Feldmani var dzirdēt Kristus draudzes namā, kas atrodas Mēness ielā. Māsu draudze dalās divās daļās: vieni apmeklē kapelu, kas atrodas ne­redzīgo pansionātā Strazdumuižā, citi nāk pie mums.

Māris: — Baznīcas atjau­nošanas darbi nav veikti tikai par draudzes naudu, jo kādi līdzekļi gan var būt pensionā­riem?

Pirmie ziedojumi no Vācijas

Mums palīdzēja cilvēki no Vācijas ar pirmajām 1000 markām, pamatziedojumus vāca arī Lutera apvienība. Vairākas Holandes baznīcas ziedoja svēt­dienas kolektes, un šo naudu uz Rīgu atveda Holandes Evaņģē­liski luteriskās baznīcas koris. Diemžēl Depozītu bankā pazu­da Latvijas Dabas un pieminek­ļu aizsardzības biedrības dāvā­tie tūkstoš lati. Arī latvieši ne­savtīgi ziedojuši personīgos lī­dzekļus. Dievs viņiem to at­maksās.

Vēl līdz ziemai daudz jāpadara

Mēs vēlamies atjaunot arī veco Jēkaba kapu teritoriju un iežogot to ar sētu un vārtiem. Vēlētos, lai arī Vidzemes priekšpilsētas komunālās saim­niecības priekšnieks Dāvis Auzuleja, kas vēl nesen palīdzēja baznīcas atjaunošanas darbos, pildītu savu pirms gada doto solījumu par būvgružu izgāztu­ves likvidēšanu kapu teritorijā. Varbūt viņš to varētu izdarīt sakarā ar «Tēvzemes un Brīvī­bas» priekšvēlēšanu aktivitā­tēm?

Māris: — Netikla ir tā ār­kārtīgā postaža, kas paveras ka­pos. Apzināti Lielajos kapos iz­postīta latviešu apbedījumu da­ļa. Vēl nesen pat kapi nedrīkstēja atgādināt par tautas vēsturi. To, kas ir saglabājies, piemēram, Broces pieminekli un citus, mēs sakopsim un turēsim godā.

Neredzīgie un nedzir­dīgie ļaudis pulcējas Kristus baznīcā

Te nevienam nav aizliegts nākt un klausīties Dieva vārdus.

Pagājušajā gadā svinējām četru gadu jubileju. Sāku te kal­pot 1991. gada Zaļajā ceturtdie­nā, kad te notika pirmais diev­kalpojums. Pie mums uz diev­kalpojumiem nāca arī citu kon­fesiju pārstāvji. Visi bija izslāpu­ši pēc Dieva vārda. Nesen mūsu draudzei pievienojās arī nedzir­dīgie ļaudis.

Gundars: —Man nav īpa­šu ilūziju, ka viss tiks atjaunots un latviešu tauta kļūs par kristī­gu tautu. Šobrīd vārds «garī­gums» tiek lietots, staipīts un cilāts uz visām pusēm, ietverot šajā jēdzienā visas austrumu gudrības, mēģinot tās ļoti moderni miksēt kopā ar to garīgumu, ko mēs saprotam kā garīgās vērtības. Visam pāri veļas liels vilnis; mēs varam cilvēku no šā viļņa tikai pasargāt vai izraut laukā. Ne jau mēs tie da­rītāji, bet gan Dievs.

Māris: — Nopietnos mūsu tautas vēstures krustpunktos baznīca vienmēr nākusi tautai palīgā. Pateicoties brāļu drau­dzei, tauta izķepurojās no vācu jūga.

Baznīca — tautas saliedētāja

Brāļu draudzes audzināja pirmos baznīcas vadītājus, kas sevi apliecināja par spējīgiem tautas garīgiem vadītājiem. Kas palīdzēja tautai bēgļu gaitās pēc 1914. gada? Pirms lielinieku apvērsuma 1917. gadā Pēter­burgā notika pirmā latviešu mā­cītāju konference. Toreiz vēl nebija neatkarīgas Latvijas valsts, bēgļu gaitās devās 700 tūkstoši latviešu. Toreiz tā bija trešā daļa visas tautas. Diemžēl lielinieku apvērsums un komunistiskā domāšana vēlākajos ga­dos nodarīja lielu postu. Arī ba­rikāžu laikā baznīcas bija pārpildītas, tajās notika 22 dievkalpo­jumi diennaktī. Varbūt cilvēkus vienos nabadzība, kas šobrīd valda? Vai būtu jāgaida vēl lielāka nelaime par to, kāda šobrīd viņus jau piemeklējusi? Cilvēki ir apjukuši, nesaprašanā, ir na­bagi, viņiem nav ko ēst, pašnāvī­bu un noziegumu skaits audzis. Nelaime klauvē pie durvīm, un nevajag gaidīt, ka nāks vēl kas šausmīgāks. Lai Dievs sargā mūsu brīvību un to, ka esam patstāvīga tauta.

Kāpēc »Vakara Ziņas« nelasa Māris...

To visu es stāstu avīzei, kuru nelasu. Esmu pāris reizes to pār­skatījis. Neesmu ne labāks, ne sliktāks, esmu tāds kā visi. Jūsu avīzei to stāstu tāpēc, ka man tas ir ļoti svarīgi, jo runāju par Kris­tu un par Dievu. Kāpēc negribu lasīt šo avīzi? Man, tāpat kā jebkuram zemes grēciniekam, daudz kas saistās ar grēku. Tā ir vardarbība, sekss, tā ir sensāci­ja, ko vajag dabūt par katru cenu. Cilvēki, kas nāk uz baznī­cu, to negrib apzināti .

Gundars: — Lasu »Vakara Ziņas« vienu reizi nedēļā. Mani interesē sludinājumi par iespē­jām iegādāties dažādas baznīcas lietas.

... un Gundars?

Jā, esmu redzējis arī «vakara meitenes», un modes lietu — horoskopus. Šīs lētās lietas ir dabiskais pagānisms. Vajag at­ņemt cilvēkiem baznīcu un ticī­bu, un tad mēs pieredzēsim vēl lielākas briesmas. Pēc horosko­piem un zīlēšanas saloniem vienmēr būs pieprasījums. Ja saliekam kopā visus horosko­pus, kas publicēti Latvijas avī­zēs, pārliecināsimies par to at­šķirību. Es šajās muļķībās ne­gribu ieskatīties pat joka pēc. Jo tas, ko man apsola Dievs un Kristus, ir šā mirkļa, ikdienas dzīvā Dieva vadība, kas mani ved cauri manām ciešanām un grūtumiem, pat ja paredzami strīdi ar blondiem cilvēkiem (pēc horoskopa pareģojuma). Mana dzīve ir Dieva rokās, ne vis ierakstīta zvaigznēs, ar kurām manipulē dažādi viltnieki, prāt­vēderi vai bezkaunīgi grēcinieki. Brīvība, ko man dod Kristus, ir dārgāka par mirkli, ko es joka pēc veltīšu, ielūkojoties šajos ho­roskopos. »Vakara Ziņas« pa­jautāja, vai inkvizīcijas laikā avī­ze būtu pirmā, ko sadedzinātu uz sārta. Māris atbildēja:        — Inkvizīcija nepieder pie kristietī­bas. Tas bija laiks, kad kristietība mēģināja kļūt par pasaules vērtī­bu.

Viņš turpina: — Cilvēks, kas kļuvis par kristieti, vairs nav likteņa pabērns. Neredzīgiem cilvēkiem ir tādas pašas spējas kā redzīgajiem.

Malā atstumtie likteņa pabērni

Iespējas gan mūsu sabiedrība šiem cilvēkiem nav garantējusi. Esmu redzējis neredzīgu cilvē­ku, kas lāpa drēbes un ada. Mēs bieži domājam, ka cilvēki ar psi­hiskām nelaimēm ir nepilnvērtī­gi. Katrs ir Dieva bērns, un tā ir vienīgā īstā pilnvērtība. Mūsu attieksme pret invalīdiem ir stul­ba, komunisma uzspiesta.

Labāk nogrūst no acīm, lai tos neredzētu, ielikt viņus Straz­dumuižā un vecos ļaudis aizsūtīt uz pansionātiem. Viņi ir nepiln­vērtīgi, jo nevar pastrādāt. Ma­zos bērnus prom uz nedēļas bērnudārzu, lai netraucē, jo viņi vēl nevar celt komunismu. Paralizē­tie jāizolē no sabiedrības, lai viņi vispār netiek ārā no mājas, jo tie rada neērtības mums, vesela­jiem. Mēs joprojām uz šiem cil­vēkiem raugāmies ar baismīgu skatu, ar riebumu. Skandināvi­jas valstīs ir likumi, kas aizliedz celt sabiedrisku celtni, kurā ne­var iebraukt ar invalīdu rati­ņiem, un kas aizliedz pilsētas ie­lās atrasties luksoforam bez skaņu signāla neredzīgajiem.

Dievs pārbauda, cik liela ir mūsu žēlsirdība

Uzskatu, ka šādiem skaņu signāliem jābūt visās ielās, jo ne­redzīgi cilvēki nav iesprostoti ti­kai Juglā, viņi vēlas aizbraukt arī uz kapiem pie saviem tuvinie­kiem.

Cik bieži auto nobremzē ne­redzīgam cilvēkam pie kājām, jo braucējs taču steidzas un nav ievērojis, ka cilvēks ir neredzīgs. Mēs šobrīd nemākam būt otram blakus, kad ir grūti. Dievs ir gri­bējis šos cilvēkus. Viņš tos dod mums par zīmi, lai mēs mācītos žēlsirdību un lai redzētu, ka mū­su dzīve nav mūžīga. Dievs dzie­dē visas likstas, viņam viss iespē­jams, tāpēc cilvēki meklē ceļu pie Dieva.

Cilvēks, kas atnāk uz baznīcu, nestaigās vairs dziedādams, priecādamies un smiedamies dažādus maldu ceļus, lai pēc tam nokļūtu ellē.

Gundars: — Man ir div­desmit pieci gadi. Esmu beidzis astoņas klases 77. vidusskolā, trīs gadus mācījies par vīriešu virsdrēbju drēbnieku 16. arod­skolā, bet šobrīd esmu Teoloģi­jas fakultātes trešā kursa stu­dents. Kalpoju Kristus evaņģē­liski luteriskajai draudzei un Ādažu baznīcas draudzei. Esmu precējies. Ar sievu esam no vie­nas draudzes. Izsūdzam viens otram savus grēkus, kā tas pie­klājas kristīgā ģimenē. Tā ir lie­liska iespēja vienam otru mīlēt, piedot, cienīt un atbalstīt.

Bieži lielākā ģimenes pro­blēma ir tā, ka laulātie par visu neizrunājas. Problēmas krājas un pieaug, un pēc kāda laika laulātie draugi saprot, ka vi­ņiem nav nekā kopīga.

Kristietim nav jābūt Dieva advokātam, mēs varam tikai lie­cināt par viņu.

Māris: — Man ir divdes­mit deviņi gadi. Esmu precē­jies, man ir trīs bērni. Pēc izglī­tības esmu matemātikas peda­gogs, un esmu pabeidzis Uni­versitātes Teoloģijas fakultāti. Strādāju par mācītāju Kristus evaņģēliski luteriskajā baznīcā un esmu Luteriskās baznīcas Diakonijas vadītājs.

Pēdējais rokas spiediens pirms aiziešanas mūžībā

Kalpoju arī Stradiņa slimnīcā. Vēlos cilvēkam atrasties lī­dzās dzīves jēgas pārvērtēšanas brīdī, savu viedokli nevienam neuzspiežot. Ar slimnīcas galve­nā ārsta Heinriha Runda un slimnīcas kolektīva atbalstu man šāda iespēja ir dota. Slimnī­cā ir kapella, kurā katru dienu notiek dievkalpojumi.

Kristieši ir vienas ģimenes locekļi

Mani ļoti interesē cilvēku at­tiecību sakārtošanas jautājumi. Es vēlos saprast otru cilvēku. Man patīk cilvēkus pētīt, runāt ar viņiem, būt viņiem līdzās. Daži apgalvo, ka kristieši nav vientuļi, jo viņiem esot Dievs. Visdziļākajā būtībā Dievs aiz­dzen vientulību. Cilvēki — tā ir sabiedrība. Viņi doti cits citam, lai rūpētos un mīlētu. Kristieši ir mani ģimenes locekļi. Tas ir Dieva brīnums.