No Kristus draudzes priekšvēstures
Kristus draudzi pie Neredzīgo institūta Strazdumuižā 1926. gada 18. aprīlī dibināja neredzīgais mācītājs Augusts Grigors, lai šeit dzīvojošie neredzīgie cilvēki būtu garīgi aprūpēti. Kaut mācītājs Grigors traģiski gāja bojā tā paša gada jūlijā, draudzes darbu turpināja tādi ievērojami tā laika garīdznieki, kā mācītājs Siļķe un profesors Rumba. Draudze piesaistīja daudzus neredzīgus cilvēkus, tās dievkalpojumi notika Pētera - Pāvila baznīcā (Citadelē), kuru Kristus draudze īrēja no igauņu draudzes. Draudze tajā laikā bija ļoti aktīva: tajā darbojās koris, svētdienas skola un dāmu komiteja, kuru līdz 1940. gadam vadīja mācītāja Grigora atraitne Šarlote. Draudzes aktīvā darbība tika pārtraukta 1940. gadā, viena tās daļa saplūda ar vecās Ģertrūdes baznīcas draudzi.
Atmodas laikā Strazdumuižā sarosījās, un Iveta Blankšteina, tā laika Neredzīgo uzņēmuma kluba padomes locekle, uzsāka sarunas ar kluba vadību par to, ka šeit būtu jāatsāk garīga darbība - neredzīgo garīgā aprūpe un piesaiste baznīcai. Kluba vadība bija atsaucīga, un 1990. gadā te sākās Bībeles stundas. Pirmās nodarbības vadīja Ingrīda Kramiņa, Laima Bendorfa, tad - Valda Brūvere. Vēlāk tās turpināja Teoloģijas fakultātes I kursa students Māris Sants. Sākumā mūsu pulciņš bija neliels, bet ar katru nākošo stundu tas pieauga. Visi cilvēki šeit guva garīgu stiprinājumu, un mēs sapratām, ka tā ir īpaša Dieva sūtība un gādība.
Pirmais dievkalpojums Strazdumuižā notika 1990. gada Ziemassvētkos, un tajā kalpoja jaunais mācītājs Agris Sutra. Altāri palīdzēja sakārtot Mežaparka draudzes locekle Vanda Brūvere, muzicēja Zane Celmiņa, Lutera draudzes locekle. Dievkalpojums bija ļoti labi apmeklēts. Pēc tam atsākās parastā darba dienas. Bībeles stundas turpinājās līdz 1991. gada februārim, kad par mums ieinteresējās profesors Roberts Feldmanis. Viņš no mācītāja Agra Sutras bija uzzinājis, ka Strazdumuižā atsākušās Bībeles stundas. Kā jauns teoloģijas students profesors Feldmanis bija kalpojis Kristus draudzē, un tā viņam bija iekritusi sirdī, tādēļ viņš uzņēmās iniciatīvu šīs draudzes atjaunošanā.
Tā 1991. gada 21. februārī profesors Feldmanis kopā ar Māri Santu Strazdumuižas klubā kopā ar aktīvistiem noturēja Kristus draudzes atjaunošanas sapulci. Par atjaunotās draudzes garantiem kļuva profesors Roberts Feldmanis, mācītājs Māris Sants, Iveta Blankšteina, Ligita Ozola, Zelma Voica, Ruta Babicka, Roberts Alksnis, Alda Zeldere un Sarmīte Mihailovska. Par draudzes pirmo priekšnieci ievēlēja Ligitu Ozolu, par vietniekiem - Zelmu Vbicu un Robertu Alksni. Ligita Ozola šo uzdevumu veica sešus gadus.
Kad profesors Feldmanis uzzināja par izdemolēto Jēkaba kapelu Lielajos kapos, kas 50 gadus netika izmantota savam tiešajam mērķim, viņam radās ideja to atjaunot un izmantot kā mūsu draudzes dievnamu. Sākās sarunas ar Reliģisko lietu pārvaldi. Šī iestāde lēma par labu mūsu draudzei. Un jau 1991. gada 30. aprīlī Māris Sants un Ligita Ozola saņēma atļauju izmantot Jēkaba kapelu Kristus draudzes vajadzībām.
Laikā, kad jau sākam darboties kā draudze, izdomājām, ka Bībeles stundas varētu pārcelt uz pansionāta telpām - lai tur mītošie neredzīgie cilvēki, kas pārvietojas ar grūtībām, varētu klausīties Dieva vārdu. Direktore mums laipni atvēlēja telpas pansionāta klubā ceturtdienas pēcpusdienā, kad tur nenotika citas nodarbības. Tā sākām noturēt ceturtdienās dievkalpojumus pamīšus ar Bībeles stundām.
1991. gada Lieldienās pansionātā sarīkojām pirmās kristības un iesvētības - tika kristīti un iesvētīti apmēram 15 cilvēki, gan bērni, gan pieaugušie. Katehēzes nodarbības notiek mājās pie Ārijas Kēles. Tā paša gada rudenī sāka darboties arī svētdienas skola, kuru sākumā apmeklēja trīs bērni. Viņi pieaicināja savus skolas biedrus un apkārtnes bērnus, un mācību gada nobeigumā skolēnu skaits bija jau 20. Svētdienas skolā izauga jau no divu gadu vecuma.
No 1991. līdz 2003. gadam Ziemassvētkos un Lieldienās pansionātā notiek bērnu dievkalpojumi. Arī Strazdumuižas internātskolā tiek noturēti dievkalpojumi mācību gada sākumā, Ziemassvētkos un Lieldienās. Sākumā tajos ar lielu dedzību kalpoja Teoloģijas fakultātes students Māris Sants, būdams ļoti ieinteresēts neredzīgo cilvēku pievēršanā kristīgai ticībai.
Kad tika saņemta atļauja apsaimniekot Jēkaba kapelu Mēness ielā, sākās mūsu draudzes aktīvistu talkas. Kapela atradās ļoti bēdīgā stāvoklī, taču draudzei naudas nebija, tāpēc to vajadzēja atjaunot saviem spēkiem. Ļoti aktīvi darbojās Teoloģijas fakultātes studenti Māris Sants un Gundars Bērziņš, brāļi Ivo un Uģis Sildegi, kā arī daudzi mūsu draudzes locekļi un viņu ģimenes. Par pirmo nelielo ziedojumu krāsojām kapelas jumtu, lai telpa nebojātos un būtu sausa. Kad saņēmām ziedojumus no Vācijas, sākām domāt par kapelas iekšienes remontu un krāšņu būvēšanu. Diemžēl pirmā darbu vadītāja Daga Auzuleja veikums izrādījās nekvalitatīvs, un to nācās pārtaisīt. Turpmāko remontdarbu vadību uzņēmās Kārlis Ozols, viņam palīdzēja cilvēki no Strazdumuižas ciemata, kuriem varējām atmaksāt tikai ar humāno palīdzību, ko saņēmām no Zviedrijas. Tika atraktas kapelas sienas, un bedre ap tām piebērta ar šķembām. Tā kā kapelā bija sakrājies liels mitrums, vajadzēja pārkrāsot sienas, no jauna iestiklot logus. Lielākos krāsošanas darbus veica Andris Grīnbergs, turpmākos - Persijs Bērziņš un Guntis Arājs.
Naudu pārvaldīja un materiālus ar lielu atbildības sajūtu gādāja Gundars Bērziņš, par ko viņam liels paldies. Lai uzsāktu kalpošanu Jēkaba kapelā, bija nepieciešamas mēbeles un dažādas saimniecības lietas - šajā ziņa esam ļoti pateicīgi Neredzīgo pansionāta direktorei Izoldei Vītolai un saimniecības pārzinim Jānim Kovaļevskim, kurš dāvināja mēbeles sakristejai.
Raksta Jums cilvēks, kas apmēram 2 gadus
gandrīz vai diendienā strādāja un veica atjaunošanas darbus Kristus draudzes
dievnamā uz Mēness ielas. Tolaik biju Katlakalna draudze priekšnieks.
Lielākais mans personiskais ieguldījums ir altāra ailes kreisās malas
atjaunošana, kuras apakšējā mala bija pilnīgi izpostīta. Postījums bija apmēram
1 m augstumā un līdz pat kādiem 30 cm dziļumā. Kad parādījās Dags Auzuleja,
aile jau bija gatava. Sākotnēji Auzulejas kungs gribēja ailes pārtaisīt ar
ģipša lējumiem. Bet, pārliecinājies par aiļu labo kvalitāti, nolēma atstāt kā
ir. Tādējādi šī altāraile kalpo kā tāda, zināmā mērā, mana piemiņas zīme un
veltījums draudzei.
Dieva svētību vēlot,
ATA Ozolnieku luterāņu draudzes mācītājs Uldis Fandejevs
Ziemassvētki ir laiks, kad
visapkārt jūtama īpaša noskaņa un miers. Tas ir laiks, kad cilvēkus
pārņem gaišas un labas domas, kad īpaši atceramies par tiem, kuriem
ir nepieciešama palīdzība un atbalsts.
Baznīca visos laikos ir bijusi patvērums – vieta, kur meklēt garīgo
līdzsvaru un mieru. Tādēļ MicroLink Latvia šogad Ziemassvētkos
pievienojas Radio SWH aicinājumam un dāvā prieku Sv.Jēkaba kapelai,
kam šobrīd ir nepieciešams atbalsts telpu atjaunošanai un remontam.
Sv.Jēkaba kapela atrodas MicroLink Latvia tuvākajā apkārtnē –
Mēness ielā 1. Tā apvieno Rīgas Kristus ev. lut. draudzi, kas ir
uzņēmusies neredzīgo pansionāta iemītnieku garīgo aprūpi.
Vairāku gadu garumā draudze pašu spēkiem cenšas atjaunot SV.Jēkaba
kapelu, bet šobrīd darbus kavē jumta katastrofālais stāvoklis.
Diemžēl šobrīd draudzei nav nepieciešamo līdzekļu jumta atjaunošanai
un remontam, tāpēc MicroLink Latvia, kopā ar vairākiem citiem Skanstes
ielas uzņēmumiem, ziedo „Ziemassvētku apsveikumu kartiņu tiesu”
- Sv.Jēkaba kapelas jumta atjaunošanai.
(Publikācijas laiks jāprecizē!)
Raksta adreses internetā: http://www.lattelecom.