1) Ierodoties baznīcā, mēs esam nākuši pie sava Kunga, ienākuši Viņa namā. Tādēļ laiks pirms dievkalpojuma nav domāts savstarpējai pļāpāšanai. Var nokārtot lietas, kas nepieciešamas dievkalpojuma norisei (un tādu nav daudz), bet visu pārējo savstarpējo saskarsmi tomēr labāk būtu atlikt uz laiku pēc dievkalpojuma – neviens taču mūs no baznīcas ārā nedzen. Ir saprotams, ka mēs priecājamies sastapt savus kristīgos brāļus un māsas un vēlamies zināt, kā viņiem iet. Bet būtu labi, ja mēs tādā pašā mērā priecātos par Dieva klātbūtni un apzinātos, ka vispirms tieši pie Viņa (nevis cits pie cita) mēs esam atnākuši. Turklāt ir vismaz trīs jautājumi, kam būtu nepieciešams veltīt laiku līdz dievkalpojuma sākumam:

• aizlūgšanai par dievkalpojuma norisi,
• savas iepriekšējās nedēļas dzīves pārskatīšanai un izvērtēšanai (ja neesam to paspējuši izdarīt mājās), lai zinātu, par ko mums jālūdz Dievam piedošana grēksūdzē,
• adorācijai (pielūgsmei).

Vēl varam izlasīt dziesmu lapiņu un pārdomāt tās saturu.

2) Aizlūgumi ir nevis informācija, kas jānoklausās (kā ziņojumi), bet draudzes kopīga lūgšana par konkrētiem jautājumiem. Draudze lūdz, nevis tikai noklausās.

3) Draudzes vispārējā  grēksūdzē mēs katrs ne tikai atzīstam Dieva priekšā savu grēcīgumu vispār, bet vēršamies pie Viņa ar konkrētām lietām. Šai skaidrībai par savu dzīvi iepriekšējās nedēļas laikā būtu jābūt jau pirms dievkalpojuma sākuma, lai grēksūdze nekļūtu par formālu rituāla izpildīšanu. Ja ir grūtības kādas savas problēmas vai rīcības saturu izvērtēt, vienmēr ir iespēja to pārrunāt ar mācītāju.

4) Katrās kristībās mācītājs draudzei atgādina turpmāk lūgt par jaunuzņemtajiem draudzes locekļiem. Piedodiet, ja kļūdos – bet man ir aizdomas, ka tas netiek darīts. Turklāt nevis nolaidības dēļ, bet tādēļ, ka vispār netiek uztverts nopietni. Liturģijā nav formālu frāžu – ja agendā teikts, ka mums par kaut ko jālūdz, tad tādēļ, ka lūgšana par šo jautājumu ir nepieciešama, un tas nozīmē, ka mums tiešām ir jālūdz. 

Marts, 2005

“Pats par sevi saprotams šķiet, ka mācītājam jāatbild par draudzi. Bet vai tādā pašā mērā draudzes nav atbildīgas par saviem ganiem? Vai daudzas nelaimes gan kalpošanā, gan draudzes dzīvē  nenāk tieši no šādas vienpusējās kopšanas? Par savu mācītāju draudze sirsnīgi aizlūdz tikai tad, ja ar viņu atgadās kaut kas īpašs, pārējā laikā – kā sanāk. Cilvēku simti lūdz, ņem un gaida no viena, kas arī ir tikai cilvēks. Un, gaidīto nesaņēmuši, dusmojas. Mēs attieksmē pret garīgajām autoritātēm dzīvojam galējībās – vai nu tās kronējam, vai nomētājam. Nav viegli piepildīt aicinājumu: "Dusmojiet, bet negrēkojiet." Un tomēr – kristiešiem ir uzticams palīgs. Trīsreiz ir atļauts minēt, kā Viņu sauc.”

Anda Līce  
("Svētdienas Rīts", Nr.12, 2003.29.03)

http://www.precos.lv/forum/?bid=5911&pid=1708604

Uzklikšķiniet, lai redzētu palielināti!