Atbraukuši mīļi viesi

Šeit
pakāpeniski
tika
ievietoti
dažādi
materiāli
par Holckirhenas
draudzes
delegācijas
viesošanās
Rīgā
no 2010. gada
30. jūlija
līdz 2. augustam un 8. augustā

Fotogalerijas ŠEIT!

Atvadoties sacījām – līdz nākamajai tikšanās reizei!

Šodien, 8. augustā, mūsu māsu draudzes delegācija no Holckirhenes atgriezās pēc piesātinātas ekskursijas pa Latviju un Lietuvu.

Šī rīta dievkalpojums un kopā būšana noritēja jau kā mājās – ar īstiem un labiem draugiem. Mūsu holckirhenieši dalījās savos iespaidos par ceļojumā redzēto un izjusto, savukārt mēs stāstījām par profesora Roberta Feldmaņa simtgades piemiņas dievkalpojumu pagājušajā trešdienā. Visiem bija par ko aprunāties. Apmainījāmies adresēm un pateicības vārdiem par kopā piedzīvoto.

Esam ļoti pateicīgi par māsu draudzes dāsno dāvinājumu mūsu baznīcai un mūsu draudzes neredzīgajiem brāļiem un māsām. Tas bija patiešām negaidīts pārsteigums, kam ir jau skaidri zināms praktiskais pielietojums.

Paldies Hockirhenes draudzes priekšniecei Barbarai, mācītājai Tīnai, Helviga kungam, kurš organizēja vizīti, un visiem pārējiem delegācijas dalībniekiem par sirsnīgo attieksmi, lielo izturību un patieso ieinteresētību sadarbībā!

Bija patīkami dzirdēt, ka arī viņiem ir patiess prieks skatīt realitātē mūsu dievnamu, kas līdz šim redzēts tikai virtuālajā pasaulē, satikt tajā darbojošos draudzi, iepazīties un sadraudzēties.

Lai rosinātu idejas par jauniem Latvijas apmeklējumiem citus gadus, kā arī par piemiņu no mūsu apciemojuma, uzdāvājām saviem draugiem izdevuma „Latvijas luterāņu baznīcas” digitālo izdevumu.

Ar pateicību pieņemot uzaicinājumus apmeklēt Holckirheni, ceram mūsu māsu draudzes jaukos un sirsnīgos cilvēkus drīz sastapt atkal pie mums, tāpēc atvadoties sacījām – līdz nākamajai tikšanās reizei!

Dieva svētību vēlot,

Benita Brūdere,

draudzes priekšniece.

Kopīgā mīlestībā

Iepazīstot māsas un brāļus no Holckirhenes

Līdz šim mūsu vācu māsu draudze Holckirhenē (Bavārijā, pie Minhenes) varbūt bija konkrēts jēdziens tikai to mūsu draudzes locekļu apziņā, kuri atceras viņu ciemošanos 2001. gadā. Pārējiem bija jāsamierinās ar to draudzes pārstāvju stāstiem, kas bija apmeklējuši Holckirheni, un jāpriecājas par pārmaiņām, kas notika mūsu baznīcā, pateicoties vācu draudzes ikgadējiem Lieldienu ziedojumiem (Fastenopfer).

Bet tagad holckirhenieši mums ir kļuvuši „taustāmi”, proti, esam redzējuši viņus vaigā, runājuši ar viņiem, var pat teikt – esam iedraudzējušies. Septiņpadsmit vācu draugi viesojās Rīgā divarpus dienas jūlija nogalē/augusta sākumā (31.07.–2.08.) un, izmetuši līkumu pa Latviju un Lietuvu, vēlreiz iegriezās pie mums 8. augustā.

Draudzes jaunā mācītāja Tīna Greitemane (Tina Greitemann) un reliģijas skolotāja Birgita Veinbergere (Birgit Weinberger), kuras pie sevis laipni izmitināja mūsu Inga Kundziņa (skat. viņas iespaidus!), devās mājup jau pirmdien, 2. augustā, un tālākajā ceļojumā nepiedalījās.

Kaut arī ceļojumā, kuru ilgi un rūpīgi bija organizējis Bernds Helviga (Bernd Heiwig) kungs, piedalījās tikai divi brāļi un daudzas no māsām bija jau cienījamos gados, tik atsaucīgu, elastīgu un izturīgu grupu reti var sastapt, nemaz nerunājot par sirsnību un mīlestību.

Jau iebraukšanas dienā, taisnā ceļā no lidostas, izturēt visas mūsu iecerētās aktivitātes – pusdienas, ekskursiju pa Rīgu (paldies jaukajai gidei Aijai par interesanto Fuehrung!) un koncertu Domā! Tā nebija joka lieta ļaudīm, kas cēlušies četros no rīta, lai lidotu no Minhenes caur Prāgu uz Rīgu. Tomēr dažiem vēl bija vēlēšanās un pietika spēka pasēdēt un padraudzēties vakarā viesnīcas Alberts terasē.

Pie Ķīšezera un citos ūdeņos

Sestdiena, 31. jūlijs, sākās ar braucienu uz Juglas pansionātu, kur dzīvo mūsu draudzes neredzīgie locekļi. Strazdumuižas apskatei sekoja koncerts vietējā klubā.

Pēc draudzes padomes locekļa Ilgvara Hofmaņa uzrunas mūs visus priecēja Silvijas vadītais pansionāta ansamblis „Dzīvības avots” un diriģenta Arnolda Skrides diriģētais koris „Jolanta”.

Pie bagātīgā sadraudzības galda laiks ritēja nemanot – notika iepazīšanās, raisījās sarunas, no atmiņu dzīlēm iznira piemirstā vācu valoda un skanēja kopīgas dziesmas. Nekavējoties tika realizēta diezgan spontāni dzimusī ideja apmeklēt Brīvdabas muzeju.

Pēcpusdiena pagāja, staigājot pa dažādām sētām, priecājoties par krāšņajiem puķu dārziem, par Usmas baznīcu un daudzajiem pāriem, kas gan tur, gan citur laulājās tieši tajā dienā. Izkāpelējušies pa dzirnavām un izložņājuši citus objektus, atstājām muzeju kā pēdējie apmeklētāji.

Bet saule vēl augstu – varbūt gribam redzēt, kā tā noriet jūrā? Sacīts, darīts! Brīnumainā kārtā paspējam pat paēst vakariņas viesnīcas tuvumā un pusdeviņos jau sēžam uz kuģīša Jelgava klāja. Slīdam garām Ķīpsalai, pamestajām rūpnīcām, Mangaļu celtņu garajiem kakliem un ogļu kaudzēm (sarunas, protams, arī par Latvijas ekonomisko situāciju) un apmēram pēc stundas esam starp vairākiem moliem un bākām. Daugava kļūst arvien platāka, redzama jūra, saule laižas arvien zemāk. Kuģītis „grozās” pietiekoši ilgi, lai mēs, pasažieri, varētu savos objektīvos fiksēt saulrietu no visām pusēm. Kad atgriežamies Rīgā, sāk jau tumst. „Baltās naktis”, kas citzemju cilvēkiem nereti traucē iemigt, ir beigušās.

Kristus draudzē un Katlakalnā

Holckirheniešu viesošanās centrālais notikums, protams, bija svētdienas dievkalpojums mūsu draudzē.

Iesākumā tika apskatīta dievnama tuvākā apkārtne: aiz mūsu baznīcas ir apglabāta Anna Fītinghofa (Anna von Vietinghoff), kuras vīrs Rīgā cēlis Musse biedrības namu, kurā savulaik diriģējis Vāgners (šo namu parādījām viesiem pirmajā dienā), un Alūksnes pili. Viņš arī finansējis Alūksnes baznīcas celtniecību, un šajā baznīcā kalpojis mācītājs Ernsts Gliks (Johann Ernst Glueck), kurš pirmais pārtulkojis latviski Bībeli. Turpat netālu atdusas Johans Kristofs Broce (Johann Christof Brotze). Par visu to tuvāk iespējams izlasīt mūsu mājaslapas sadaļā Jēkaba kapi.

Izstaigājām visus baznīcas stāvus – no mansarda līdz kriptai. Svētdienas skolas telpā viesi izpētīja un novērtēja katru detaļu un pat ieteica dažus uzlabojumus. Vēlāk pie sadraudzības galda vācu draudzes padomes locekle Barbara Olofa (Barbara Oloff) uzdāvināja mūsu svētdienas skolai materiālus turpmākajai darbībai.

Tik pilna mūsu baznīca vasaras dievkalpojumos vēl nekad nebija bijusi. Mācītāju Tīnu lūdzām uzņemties Bībeles lasījumus vāciski. Pēc mūsu mācītāja Agra sprediķa kancelē kāpa Tīna. Viņas teiktais sasaucās ar mūsu izjūtām: līdz šim draudze Rīgā Tīnai bijis kas abstrakts, kaut kas tāds, kam viņi Lieldienās vāc ziedojumus, bet tagad tā ir ieguvusi seju un konkrētus vaibstus, jo ir bijusi iespēja Kristus draudzes locekļus iepazīt tuvāk, parunāties ar viņiem.

Priecīgs pārsteigums – Tīna pasniedza mūsu mācītājam savas draudzes gadskārtējo ziedojumu. Tas ievietots skaistā kastītē, kuras vāku rotā krusta attēls no draudzes baznīcas altāra – Jēzus, kas ar savām rokām kā varavīksne tiecas aptvert visu pasauli. Liels paldies, varēsim likvidēt robus savā budžetā, domāt par priekšā stāvošo ziemu utt.

Pēc dievkalpojuma pie mūsu draudzes aktīvāko māsu sarūpētā galda tad nu varēja iepazīties un parunāties ar ciemiņiem arī tie, kuri nepiedalījās dārza svētkos Juglas pansionātā. Sadraudzība jauki sakoptajā Jēkaba kapelas teritorijā sniedza viesiem iespēju novērtēt dievnamu no ārpuses, jo baznīca ir tapusi tik balta, pateicoties tieši māsas draudzes atbalstam.

Draudzes priekšniece Benita pastāstīja arī par kurioziem, kādi piedzīvoti, kad esam priekšlaikus lepni rādījuši kādam savu „balto baznīcu”, stāvot pie tolaik vēl briesmīgi pelēkas, neatjaunotas sienas... Labi garšoja gan sāļais, gan saldais kliņģeris un pīrādziņi, tika uzteikta arī mūsu kafija. Mūsējie bija sagādājuši viesiem ceļa maizi – „tūtu” ar latviešu nacionālajiem gardumiem.

Pirms draugu vizītes spriedām – diez vai visi būs ieinteresēti apmeklēt Katlakalna baznīcu, kuras dārzā apglabāts profesors Roberts Feldmanis (ne jau visi viņu pazinuši, patiesībā tikai Margota Springeres (Margot Springer) kundze, pašlaik Holckirhenes draudzes padomes goda biedre), taču izrādījās, ka profesora personības dēļ šis brauciens interesē visus.

Kad beidzot visi bijām sabraukuši Katlakalnā (daži draudzes šoferīši bija aizstūrējuši garām īstajam pagriezienam un aizbraukuši līdz Ķekavai...), turienes saimnieks Igors Martinelli varēja sākt savu „tūri” pa baznīcu, tās dārzu un teritoriju ap to, īstenībā, pa dendroloģisko parku.

Unikālā Kristofa Hāberlanda (Christof Haberland) baznīcas arhitektūra uzrunā pati par sevi, un, kad, stāvot tās centrā, tieši zem kupola, bija pārbaudīta akustika un Suzane Maijere (Susanne Mayer) bija iemēģinājusi, kā skan ērģeles, devāmies ārā. Vispārzināmā profesora Feldmaņa mīlestība pret kokiem, kurus viņš savedis Latvijā no visām pasaules malām, te redzama kā uz delnas. Igors zināja stāstīt par katru koku, jo laikā, kad šis unikālais dārzs tapa, viņš ilgus gadus bijis blakus profesoram.

Loks noslēdzās Katlakalna kapos pie Garlība Merķeļa (Garlieb Merkel) kapa. Broce savos zīmējumos ir fiksējis latviešu ārējo veidolu, savukārt Merķelis romānā Latvieši (Die Letten) parādījis mūsu „nacionālo dabu” un pats savus tautiešus ne visai pievilcīgā gaismā, tādējādi izpelnoties viņu noniecinājumu.

Pateicoties abiem vāciešiem, mēs, nākošās paaudzes, turpmākajos gadsimtos, varam labāk salikt kopā savas nācijas vēsturisko tēlu. Un šodien draudzēties ar Vācijas kristiešiem, daloties gan dienišķajā maizē, gan Dieva un savstarpējā mīlestībā un atziņās. Saprašanās un tas, ko varētu dēvēt par elastīgu vai tolerantu attieksmi pret visām mūsu piedāvātajām aktivitātēm un tikšanās organizāciju, kurā neizdevās iztikt bez nelieliem pārpratumiem un stresiem, laikam jau izskaidrojama tieši ar to mīlestību, kurā jūtamies vienoti, mīlestību pret mūsu Kungu. Priecājamies un pateicamies par iespēju to apliecināt arī šādā – trīs, četru dienu garā sadraudzībā.

Atvadu svētdiena

„Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību,” (Lk. 12:32).

Pēc nedēļu garā ceļojuma viesi atkal bija mūsu baznīcā.

Klausījāmies Agra sprediķi par to, ka mums vienmēr jābūt nomodā, jo nevar zināt, kad Kungs nāks. Nezinu, vai mūsu viesi varēja pietiekoši labi visu uztvert tulkojumā, arī mūsu liturģija atšķiras no viņu draudzes dievkalpojuma kārtības, taču kopības un saprašanās izjūta nedēļas laikā, kamēr nebijām tikušies, šķita pat pieaugusi.

Mūsu viesi savā ceļojumā bija daudz redzējuši: iepazinušies ar Jūrmalu un Kurzemi, tad – ar Lietuvu (Klaipēdu, Nidu, Kauņu, Viļņu, Traķiem, ar trīs draudzēm Lietuvā un viņu gados jauno arhibīskapu) un atpakaļcelā – ar Rundāli un Bausku. Par to īsi pie sadraudzības galda pastāstīja Helviga kungs.

Svētdienas skolas vārdā par atvestajām dāvanām pateicās skolas vadītāja Līga un mazā Anda ar „uzvesto” dziesmiņu par jēriņu, kuru Jēzus nes savās rokās.

Kristus draudze pasniedza viesiem savu dāvanu (paldies par vienā diskā „iespiestajiem” visiem četriem Vitolda Mašnovska grāmatas „Latvijas luterāņu baznīcas” sējumiem – lielisks risinājums lielai/mazai un vieglai dāvanai!). Agra atzinās, ka pirms vizītes bijis satraukums par labu izdošanos, bet, ieraugot mīļos holckirheniešus un sajūtot piederību pie tā paša „ganāmā pulciņa” – kristiešiem, iestājies atvieglojums.

Turpat uz vietas dzima un tika īstenota ideja aizsūtīt kartīti ar mūsu baznīcas attēlu mācītājam Gotfrīdam Greineram (Gottfried Greiner), kurš kalpoja Holckirhenes draudzē agrāk un ciemojās pie mums 2001. gadā,

Un nu arī atvadu brīdis bija klāt. Laimīgu mājupceļu! Mēs visi ceram tikties vēl kādu reizi...

P.S. Jau no pirmās Holckirhenes viesošanās dienas visas norises, gandrīz katrs solis un elpas vilciens ticis atspoguļots mūsu mājaslapas fotogalerijās. Šķiet, ka tagad mēs biežāk ielūkosimies arī Holckirhenes mājaslapā: http://www.holzkirchen-evangelisch.de/ , jo nu jau daudzas sejas ir pazīstamas. Tāpat ar svaigu skatu un lielāku interesi varēsim mūsu lapā „uzklikšķināt” uz šīs draudzības vēstures Māsu draudze Holckirhenā, Vācijā, lai iepazītos ar Jāņa Turlaja, šo rindu autores, kā arī Dinas un Agra viesošanās reižu aprakstiem un fotogrāfijām, lai atrastu tur savus jaunos draugus.

Anita Uzulniece

Raksta mūsu draudzes locekļi

Inga Kundziņa

Māsu draudzes viesošanās laikā man bija tas gods sniegt Tīnai un Birgitai naktsmāju pakalpojumu.

Uz Andreja Cīruļa īpaši viņam piestāvošo jautājumu: „Vai dāmas uzvedās pieklājīgi?”, varēju sniegt nesatricināmi patiesu apstiprinājumu. Šķērslis nebija pat mūsmāju pašapzinīgākais iedzīvotājs skotčterjers Nixons, ar kuru ātri tika nodibinātas diplomātiskās attiecības. Abas viešņas pārliecinoši mierīgi pieņēma visu, pat brokastu saturu latviešu gaumē. Tīna gan nelokāmi un konstanti atteicās no saldumiem rīta pusē, t.i., biezpiena sieriņa „Labrīt”, toties abām ļoti garšoja saldskābmaize, kurā tika identificētas ķimenes, jeb vāciski - „kümmel”, kas pavēra jaunus apvāršņus valodnieciski līdzīgu vārdu meklējumos un atradumos. Tīna un Birgita izrādīja patiesu interesi ļoti dažāda rakursa jautājumos - gan par mūsu ikdienišķi sadzīviskām lietām, gan cilvēku savstarpējo attiecību peripetijām, gan par politiskiem, ekonomiskiem un ar reliģiju saistītiem jautājumiem

Tīna un Birgita gan viesojās Latvijā īslaicīgi – jau pirmdien, 2. augustā, abas lidoja atpakaļ uz mājām. Kad jautāju, kāpēc viņas nebrauc kopā ar pārējiem draudzes locekļiem visu ceļojumā ieplānoto maršrutu (tajā paredzēts brauciens uz Lietuvu ar atkalatgriešanos Latvijā, lai tikai 8. augustā dotos Vācijas virzienā), atbildes bija līdzīgas – šoreiz nebija iespēju atbraukt kopā ar ģimeni vai draugu, kas brīvdienu pilnvērtīgai izbaudīšanai garākā laika posmā ir ļoti būtiski.

Pirmdien, vakarā atgriežoties pēc darba mājās, uz meitas (skolas brīvlaika ietvaros atrodas laukos), kuras istabā Tīna ar Birgitu dzīvoja, galda atradu glīti iesaiņotu dāvaniņu ar viņai adresētu vēstulīti. Aizkustinoši uzmanīgi un mīļi...

Neliekuļojot varu teikt - man bija patiess prieks uzņemt savās mājās šīs jaukās sievietes.

Inga

Vēstule iepriekšējam mācītājam Gotfriedam Greineram (Gottfried Greiner)

Fotogalerijas ŠEIT!

Hockirhenē mudina skatīties bildes no mūsu mājaslapas

Pateicības vēstules no Vācijas

Dear Agris and Dina,

we arrived yesterday in the evening in Holzkirchen. So everything worked out!

Thank you very much for the wonderful time in your parish and in Riga! I really enjoyed myself.

Thank you very much for taking us around and showing us your way of life and Riga!

We learnt so much about life and church in Riga and I am so glad that I can now think of real persons and faces when we talk about the partnership with Riga.

I hope to meet you next time in Holzkirchen!

Cheers and best wishes,

Birgit.

Dārgais Agri un Dina!

Vakar vakarā mēs iebraucām Holckirhenā. Viss notika kā paredzēts.

Liels paldies par to brīnišķīgo laiku, ko pavadījām Jūsu draudzē un Rīgā. Tas patiešām man bija pārdzīvojums.

Liels paldies, ka Jūs tik daudz mums parādījāt un ka mēs redzējām, kā Jūs dzīvojat un kāda ir Rīga.

Mēs jau iepriekš bijām tik daudz lasījušas par Rīgu un Jūsu baznīcu un tagad esmu ļoti priecīga, ka turpmāk, runājot par sadarbību ar Rīgu, man acu priekšā būs reāli cilvēki un viņu sejas.

Mēs būsim priecīgi Jūs atkal redzēt Holckirhenā.

Sirsnīgi sveicieni un vislabākie novēlējumi

Birgita

Liebe Anita,

Birgit und ich sind gestern Abend gut nach Hause gekommen und haben noch lange von den so gelungenen Tagen in Riga erzählt. Ich möchte mich bei Dir noch einmal sehr herzlich bedanken, dass Du so viel Zeit und Interesse für uns hattest! Durch Deine tolle Organisation haben wir die Kirchengemeinde und Riga von so vielen Facetten kennenlernen können. Und auf diese Weise ist für unser Gefühl eine echte Begegnung gelungen.

Vielen Dank!

Deine Tina

Liebe Anita,

ich möchte mich Tina anschließen und ganz herzlich für die Organisation der Zeit in Riga bedanken. Ich bin noch immer voller wunderschoener Eindruecke von Eurer Kirchengemeinde und Riga. Ich habe die Reise und all die Begegnung sehr genossen. Von nun an ist die Partnerschaft in Riga für mich mit ganz verschiedenen Gesichtern und Gespraechen verbunden - und so lebendig!

Vielen Dank, dass Du so viel Zeit mit uns verbracht hast, und wir so viel sehen und miterleben durften.

Liebe Grüße und alles Gute,
die Birgit.