Pēteris Locāns
Rudenīgajā 19. oktobra vakarā dzejas draugus atkal pulcēja Strazdumuižas klubs. Klausītājiem tika piedāvāts Drāmas un dzejas kolektīva jaunuzvedums “Mans laiks un mana telpa”, kas bija Ilgvara Hofmaņa autorvakars. Autors bija sagādājis dāvanu klausītājiem savā 35 gadu jubilejā.
Šoreiz kolektīva galvenajam režisoram Linardam Apinim darba materiālu nebija jāmeklē noputējušos plauktos. Nevajadzēja pārlapot senus, nodzeltējušus rakstu krājumus, lai no jauna izdzīvotu dzejas rindās apslēptos nebūtībā aizgājušos noskaņu mirkļus.
Autors bija tepat blakus – savējais no savējo vidus, tepat uzaudzis un dzīvojis, šeit draudzējies ar jaunrades mūzām, sazvērnieciski izlolojot un īstenojot dzejas mākslas apgūšanas plānus.
Taču autora klātbūtne un līdzdalība kompozīcijas iestudēšanas procesā neatsvabināja režisoru un aktierus no nepieciešamības iejusties dažādos laikmetos un domāt par cilvēkiem (dzejoļu varoņiem), kuri pēc savas būtības ir ļoti atšķirīgi.
Jau sen nebiju dzirdējis dzeju, kas būtu tik intelektuāli spraiga un piesātināta ar informāciju. Sižeti paši par sevi rosina pārdomas. Taču vēl labāk ir tad, ja tos iestrādā mākslinieciski augstvērtīgos dzejoļos.
Kā dzejas vakara ievadā trāpīgi izteicās režisors, Ilgvara dzejā ir divas pamattēmas: viena ir pārdomas par vēstures un kultūras attīstības gaitu un notikumiem, bet otra — par cilvēka iekšējās pasaules pretrunām un harmonijas meklējumiem.
Daudz dzejoļu dzejnieks veltījis savai dzimtajai pilsētai Rīgai, gan pieminot to vēsturisko notikumu līkloču kontekstā, gan paraugoties uz nākotni no mītiski apokaliptiskā skatu punkta:
“Ja Rīga reiz gatava būs,
Torņi lūzīs – neviens tajos nekāps debesīs lūkoties!
Būs debesis kritušas zemu, ka tur varēs karoti aizbāzt!”
Savam dzimtajam nostūrim - Juglas ciematam autors veltījis dzejoli “Mana Rīga”:
“Brauc mašīnas maz tur un reti:
Tik putni ik rītu tur teic.
Mazs stūrītis ezera krastā,
Kur ozoli sauli sveic.”
Autors pārdomā arī liktenīgos notikumus, kas pagājušajos gadsimtos skāruši mūsu tautu un valsti.
Organizācijai “Latvijas Centrālā padome”, kas Otrā pasaules kara laikā cīnījās gan pret vācu, gan padomju okupāciju, veltītajā dzejolī autors raksta:
“Dziļā mežā maza nora,
Mazā norā Latvija;
Vidū jūras maza laiva,
Mazā laivā Latvija;
Tumšā naktī, zilā sapnī
Sarkanbalta taisnība;
Kvēla, kvēla pārliecība
Svešu varu nīdēta,
Rītos vakaros tā nīsta,
Pārliecībā Latvija.”
Taču arī citu pasaules tautu likteņi autoram likušies apceres vērti. Dzejoļa varonis Tasmānijas tauta savā “Apsūdzībā Baltajam cilvēkam” liek asi izjust, kādu postošu ietekmi bieži vien atstāj tie, kuri varmācīgi iejaucas citas tautas attīstībā, uzspiežot dzīves ritmu un paražas, kas šai tautai nav raksturīgas. Dzejoli caurstrāvo ilgas pēc taisnības un brīvības:
“Kā tu vari tur zemes otrā pusē tik mierīgi gulēt, baltais cilvēk,
Pat tavi sapņi tev nepieder,
Tās mūsu vīru nokauto ķenguru ēnas,
Mūsu sievu lasītās gliemežnīcas,
Mūsu mirušo bērnu nogrieztās galviņas,
Ko mūsu mātes sev nēsāja līdzi.”
Pārdomas par cilvēka sūtību dzīvē un mākslā caurvij dzejoli “Nosargāt!”:
“…Visi mēs nebūsim Gunas,
Bet Dzirkstītes būt mēs varam,
Sidraba šķidrautu nosargāt
No naudas, no draudiem,
No tumšajām varām!
Tas būs vairāk kā pilsētu uzcelt,
tas būs vairāk kā dārzu iesēt,
Talantus sargāt un kārtīs tos nenospēlēt!”
Virkni dzejoļu autors veltījis mums mazāk vai vairāk zināmiem cilvēkiem: Asīzes Franciskam, Jānim Zāberam, Ārijai Elksnei un citiem. Arī nesen aizsaulē aizgājušajam komponistam un dzejniekam Imantam Ozolam ir veltīts dzejolis, kur tik trāpīgi pateikts, ka radoši cilvēki itin bieži mēdz dzīvot savā pasaulē. Šī pasaule krasi atšķiras no pārējiem pierastās un saprotamās. Tad var rasties konflikts - īpaši totalitārajā režīmā, kur visiem ir jābūt vienādi pelēkiem un jādzīvo pēc standartiem, kas no augšas iemērīti:
Astoņas stundas tev darbs,
Divpadsmit minūtes vēl,
Strādā un mīli mūs jel,
Dzimtene – tie esam mēs!
Dzejniekam cits bija ritms,
Mūziķim cits bija ritms,
Latviju mīlēja viņš Un mīlēja meitenes.
Tie, kam vēsturiskas tēmas šķiet nogurdinošas vai pārāk politizētas, var ieklausīties autora liriskajos dzejoļos, kur aforistiskā veidā mēdz būt izteiktas pārdomas par mūsu dzīves pamatvērtībām – par cilvēka izjūtām saskarsmē ar citiem un sevis izzināšanu domas konfliktos un attīstības meklējumos. Vai nav oriģināli pateikts dzejolī “Vientulība”?
“…Jā, aizliegtie augļi ir tie saldākie.
Tie atrāva mani no zemes,
Bet neiecēla debesīs.
Tā nu es karājos lielā tukšumā
Starp zemi un debesīm!”
Ar o motīvu sasaucas dzejolis “Nolaupītā mūza”. Tur atspoguļojas dvēseles tumšie brīži, kas ir neizbēgami ikviena dzīvē. Taču bez tiem nevar iztikt garīgajā attīstībā – kur nu vēl jaunradē:
“Viss manī tukšs,
Tur nav nekā,
Tik bailes pārņem no Nekā.”
Interesants šķiet dzejolī “Lietus lāse” izteiktais atzinums:
“Cilvēka dzīve nav lietus lāse.
Viss aiziet un nenāk vairs atpakaļ.”
Man īpaši tīkams likās dzejolis “Olīvu stādītājs”, kas stāsta par vīra mūža gājumu. Vectētiņš Martins īsi pirms savas nāves iestāda olīvas, kas nesīs augļus pēc 60 gadiem. Viņam nomirstot, “Svētais Mārtiņš vectēva dvēseli svēra…”, atklājot dzīves gājumā paveikto. Par pašu nozīmīgāko tiek atzīts vīra šķietami necilais, bet visiem nākotnē tik noderīgais darbs, kas beigās arī izšķir viņa mūža veikuma novērtējumu:
“Lūk, krietns nāk vīrs jūsu pulkā,
Viņš bērniem un mazbērniem olīvas iestādījis,
Kad pašam jau mūžs bija galā!”
Beidzot šo īso ieskatu Ilgvara Hofmaņa dzejas pasaulē un vakara noskaņās, gribētu izteikt dzejniekam novēlējumu, dzejas vakara simboliem runājot, — radoši izmantot savu laiku un arvien paplašināt savu telpu un sasparoties dzejoļu krājuma izdošanai, bet lasītājiem vairāk interesēties par dzeju.