Mājaslapa
2013.08.13 08:53
1861. gada 7. augustā [26.jūlijā pēc Jūlija kalendāra] Lielsatiķu muižas (mūsdienās Brocēnu novada Gaiķu pagastā) kalpu ģimenē pasaulē nāca pirmais Latvijas bīskaps Kārlis Irbe. Šīs dienas atcerei piedāvājam lasītājam Kārļa Irbes sprediķi. Svētruna sacīta 1923. gada 11.decembrī Doma baznīcā, 3.sinodes atklāšanas dievkalpojumā.
Bīskapa Kārļa Irbes sprediķis Doma baznīcā 1923.gada 11. decembrī 3. Latvijas sinodes dievkalpojumā
Mt 5:14—15 (1965.g. rediģ. teksts): “Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.”
Nolasītie divi pantiņi rāda Latvijas sinodei vispirms viņas uzdevumu. To varam izteikt sekojošiem vārdiem: Latvijas sinode ir Latvijas gaišums.
Tālāk dzirdam, kas mums, Latvijas sinodes dalībniekiem, jāliek vērā, lai savu uzdevumu izpildītu un mums sprausto mērķi sasniegtu. Trīs lietas mūsu Kungs mums ikvienam liek pie sirds:
1) jūsu svece lai būtu aizdedzināta,
2) neturat to apakš pūra, bet
3) liekat to uz lukturi.
[Īsa lūgšana]
I.
Kur tas gaismas avots, kur tā uguns, kur varam savu sveci iededzināt?
Vai gudrības, kuras mācījāmies, iedami skolā, vai mūsu draudzes un baznīcas amati? Jūdu zemē bij Jēzus laikā daudz cilvēku, kuri bij’ mācīti jūdu un grieķu gudrībās. Tur bij’ rakstu mācītāji un Dievnama virsnieki, priesteri un augstie priesteri, bet ne uz viņiem Pestītājs sacījis: „Jūs esat pasaules gaišums!” Tā Viņš runājis vienīgi uz saviem mācekļiem, nemācītiem vīriem, zemniekiem un zvējniekiem. Kādēļ? Tādēļ, ka viņi savu gara sveci bij’ iededzinājuši nevis pie cilvēkiem darinātas maldu uguns, bet pie dievišķas patiesības uguns. Par šo uguni Jānis Kristītājs sludinājis, sacīdams: „Es jūs gan kristīju ar ūdeni, bet viens nāks, spēcīgāks nekā es, tam es neesmu cienīgs atraisīt viņa kurpju siksnas; tas jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni.” Bet pats Jāzus sacījis: „Es esmu nācis uguni mest virs zemes, un kā es gribētu, ka tā jau degtu.” Baznīcas dziesmās dziedam: „Kaut tavas liesmas pār mums nāktu”, „Svētais Gars, tu Dieva spožums, Gaisma, kas no mūžības”, „Svēts Gars tu, svēta gaisma, nāc, Lai apskaidrots top mūsu prāts”, „Ak, gaisma svēta dievišķa, pret grēku tumsu spēcīga”. Pie šīs uguns Jēzus mācekļi bij’ savas sveces iededzinājuši un, lai gan viņas uzliesmoja pilnā spožumā tikai Vasaras svētku dienā, tad tomēr Jēzus jau uz viņiem iepriekš saka: „Jūs esat pasaules gaišums.” Cik niecīga arī nebūtu mūsu sirdīs Svēta Gara uguns, bet ja viņa ir iedegusies, tad mēs esam Latvijas gaišums. Bet citādi gan ne. Citādi esam Latvijai nevajadzīgi ļaudis un tam Kungam nederīgi kalpi. Jūsu svece lai būtu iededzināta!
II.
Sveci iededzinājis, neviens to neliek apakš pūra. Garīgo sveci tomēr tur dažkārt apakš pūra. Pat Jēzus mācekļi to darīja Lielajā Piektdienā, kad izbailēs bēdza no Golgātas kalna. Vēl Lieldienas vakarā viņus redzam aiz durvīm. Kristīgās ticības vajāšanas laikos daudzi aizliedza savu Kungu un Pestītāju. Bij’ reiz laiki Latvijā, kad neviens ne domāt nedomāja savu sveci turēt apakš pūra. Tas bij’ toreiz, kad latvju tauta runāja vēl kopīgu valodu un kopīgi dziedāja: „Ar Dieviņu apguļos, Ar Dieviņu uzceļos, Ar Dieviņu darbu daru, Ar Dieviņu maizi ēdu, Dievs ar mani sētiņā, Būs ar’ kapu kalniņā.” Kopīgo dziesmu esam izdziedājuši, kopīgu valodu aizmirsuši. Mēs vairs nemākam tautas valodu, bet ikkatrs runājam savas partijas valodu. Pie mums iet kā pie Bābeles torņa. Cits citu vairs nesaprotam. Viens saka: „gods”, otrs saprot „negods”. Visikdienišķīgākie vārdi, kā „labs un ļauns, meli un patiesība, gaisma un tumsība”, dabūjuši citas partijas valodā pretēju nozīmi. Vienas zemes ļaudis, vienas tautas bērni un tomēr svešinieki. Cita partija, citi dzīves mērķi, citi dzīves ideāli, citas dzīves tieksmes. Te nu drīz viens, drīz otrs paliek savu sveci apakš pūra, lai partijas biedriem nepatīkamā gaisma nespīdētu acīs. Pat dažs baznīcas priekšnieks, jā, pat mācītājs savas partijas vai arī tikai mīļā miera dēļ Svētā Gara spožo gaismu noslēpj savā sirdī.
Mīļie amata brāļi! Iesvētāmiem mēs atgādinām Pestītāja vārdus: „Kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs, un kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to arī es aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.” Tad mēs noprasām, vai iesvētāmie grib savu Kungu un Pestītāju ar visu savu dzīvi apliecināt cilvēku priekšā; un tikai tad tos uzņemam par pilntiesīgiem locekļiem Kristus draudzē, kad viņi savu gribu izteikuši. Ko viss tas mums pašiem saka? Un ko esam apsolījuši savā ordinācijas dienā? Ko esat apsolījuši jūs, draudzes priekšnieki, kad uzņēmāt savu amatu? Vai šo laiku pārbaudīšanas un kārdināšanas būtu tik lielas, ka mums pietrūktu spēka savu Kungu un Pestītāju apliecināt cilvēku priekšā un mums būtu iededzinātā svece jātur apakš pūra? Lai Dievs mūs no tā pasargā! Latvijas sinode ir Latvijas gaišums. Pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Latvijai vēl daudz kā vajaga, bet vairāk par visām lietām viņai vajadzīga Svētā Gara gaisma.
III.
Liksim to uz lukturi, lai tā visiem spīd, kas ir mūsu dārgās Latvijas namā. Bet ja nu nav luktura, ko tad? Es saprotu, ka būtu patīkami savu iededzināto sveci likt uz Latvijas valdības zelta lukturiem. Tie vērstu uz sevi daudzu ļaužu uzmanību un no turienes gaismas stari drīzāk varētu iespīdēt mūsu zemes vistumšākos stūrīšos, sevišķi ja viņi spīdētu kā pateicības stari par lielo žēlastības dāvanu, ko Dievs mums devis ar Latvijas valsti.
Bet šie zelta lukturi šim brīžam kalpo vēl citai gaismai. Kad arī viens vai otrs valdības varas nesējs vēlētos tur uzlikt virsū Svētā Gara sveci, tad tas palaikam viņam nav pa spēkam. Nemazāk mēs priecātos, ja Svētā Gara uguns degtu uz Latvijas skolu sudraba lukturiem. Tur viņai būtu īstā vieta. Tur pulcējas arī luteriskās draudzes bērni gaismu smelties. Un kā tur lai trūktu tā gaisma, kuru lielais bērnu draugs ienesis pasaulē? Grūti iedomāties, ka kristīgie vecāki, kuri savus bērniņus kristībā novēlējuši Pestītājam par īpašumu un apsolījuši tos audzināt Viņa gaismā, labprāt uzticētu lielo audzināšanas darbu skolai, kurā šīs gaismas nav. No vecākiem arī reti kāds to vēlas, bet nenotiek pēc viņu vēlēšanās. Nelīdz arī viena vai otra skolotājā sirsnīgā vēlēšanās skolas darbu vadīt Kristus garā. Retam tikai tas izdodas.
Svētā Gara gaismai nav arī vietas uz mūsu laikrakstu un sabiedrības dzīves spīdošiem lukturiem. Nav viegli peldēt pret straumi. Dzīves gudrība prasa rīkoties pēc ļaužu prāta. Nav jau ikkatram luterānim Mārtiņa Lutera gars, kas sacīja: Še es stāvu, es citādi nevaru.
Uz kādiem lukturiem tad nu lai liekam savu sveci? Lai mācāmies vispirms no paša Jēzus Kristus. Ja Viņa tautas valdnieki un vadoņi, rakstu mācītāji un priesteri, būtu bijuši ar mieru dot savus zelta, sudraba un citus dārgos lukturus, lai Viņš uz tiem liktu savu sveci, Viņš to būtu darījis. Bet šie lukturi kalpoja citai gaismai, un tāpēc tas Kungs griezās pie savas tautas mazajiem brāļiem. Tā darīja vēlāk arī Viņa mācekļi un tā darījuši Kristus draudzes kopēji laikos un visās vietās, kad un kur tautas vadoņi negribēja, vai nespēja dievbijībā citiem dot labu priekšzīmi. Tur Kristus draudzes gani ir griezušies pie pašas tautas. Tas arī mums jādara. Savu valsti saucam par demokrātisku valsti. Būsim īsti demokrāti. Iesāksim savu gaismas darbu ne no augšas, bet no apakšas. Tur vēl daudz siržu, kuras izslāpušas pēc Svētā Gara gaismas avotiem. Pildīsim tās ar prieku un līksmību. Par to nenoskumsim, ka šo zemo ļaužu sirdis tautas dzīvē līdzinājās maz ievērotiem koka lukturiem. No tādiem gaisma spīd ne mazāk spoži, kā no dārgajiem zelta un sudraba lukturiem. Mīļie darba biedri! Liksim savas pie Svētā Gara uguns iededzinātās sveces uz mūsu tautas koka lukturiem, lai tā spīd visiem, kas vien Latvijas mājā.
Ja tik mūsu svecēm būs īsta gaisma, tad tā ar laiku iespīdēs ne vien zemnieku būdiņās, bet tāpat arī mūsu laikrakstu redakcijās, mūsu biedrībās, skolās un valdības iestādēs. Gaismas tad Latvijā netrūks. Tad arī radīsies visa cita labklājība, it ka pati no sevis. Tad arī nebūsim vairs cits citam svešinieki, nerunāsim vairs savas partijas, bet savu tēvu tēvu mīļā latviešu tautas valodā.
Šī mērķa sasniegšanai meklēsim mēs, sinodes dalībnieki, derīgos līdzekļus un ceļus. Tamdēļ jau esam šeit sapulcējušies. Tas mūsu pienākums; jo tas ir tā Kunga prāts: Latvijas sinode ir Latvijas gaišums, āmen.