Mājaslapa
2011.12.10 17:49
Tulkojusi AGRA TURLAJA|
A. Kurajevs, Maskavas Kāpēc iet uz baznīcu, Ikvienam no mums ir paziņas un pat tuvinieki, kuri uz mūsu baznīcas apmeklējumiem noskatās ar izbrīnu. Viņu sejās lasāma neizpratne un reizēm pat sašutums. Dažreiz viņi saka: „Nu labi, tu vari ticēt, bet kāpēc jātērē laiks un jāiet uz baznīcu? Es, piemēram, arī esmu ticīgs, taču es ticu savā dvēselē. Dievs man ir sirdī, un ārēji rituāli man nav vajadzīgi. Man nav vajadzīgi nekādi starpnieki, lai satiktos ar Dievu!” Kā šādiem cilvēkiem paskaidrot mūsu rīcību? Pirmkārt, nevajadzētu pārāk nopietni uztvert mūsu kritiķu apgalvojumu par to, ka Dievs viņiem esot sirdī. Tāds stāvoklis, protams, būtu garīgās dzīves augstākais ideāls, un to mums ir novēlējis jau apustulis Pāvils: „Mani bērniņi, par kuriem es no jauna ciešu radības sāpes, tiekams Kristus jūsos parādās...” (Gal. 4:19) un „... lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā.” (Efez. 3:17). Ja, piemēram, kāds no tuksneša tēviem apgalvotu, ka ir iemācījies atrasties nepārtrauktā iekšējā lūgšanas stāvoklī, tāpēc atrašanās tālu no baznīcas, kuru viņš apmeklē tikai paretam, viņam nav tik sāpīga, šiem vārdiem varētu noticēt. Taču, kad mēs šādus vārdus – ka Dievs esot viņam sirdī – dzirdam no ierindas pilsoņa, tad mums ir tiesības painteresēties, kādu garīgu varoņdarbu rezultātā viņš ir guvis tādus panākumus? - Dievs ir jūsu dvēselē? Pastāstiet, kāds ir bijis jūsu lūgšanu ceļš. Cik bieži jūsu sakāt Tēvreizi? - Ko tādu? - Nu, „Mūsu Tēvs debesīs...”. Vai slikti atceraties? Labi, tad vismaz pastāstiet, kā tieši jūs izjūtat Dieva klātbūtni savā dvēselē. Kādus Svētā Gara augļus sevī sajūtat? Te būs neliels špikeris: „Bet Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticība, lēnprātība, atturība” (Gal. 5:22). Vai jums tie ir? Nē, ne jau rakstura īpašības, bet Gara augļi. Gara auglis ir tas, kas jūsos iepriekš nebija, bet, jums garīgi piedzimstot, ir ienācis jūsu dzīvē un to atjaunojis. Neatceraties nekādu atjaunošanos? Vai jūs spējat savā garīgajā pieredzē atšķirt – lūk, tā ir „Dieva izpausme”, bet te parastas cilvēka īpašības: skaistuma un harmonijas izjūta, sirdsapziņas ēdas, cilvēciska pieķeršanās? Nespējat? Vai tas nozīmē, ka neesat pamanījis mirkli, kurā Dievs, pats Visuma Radītājs, ir ienācis jūsu dzīvē, jūsu dvēselē? Vai tad kaut ko tādu var nepamanīt? Tad varbūt Viņš tur vispār nav ienācis? Varbūt ticību Dievam esat pielīdzinājis paša Dieva klātbūtnei? Pagaidiet, bet vai jums vispār ir ticība? Ticība nenozīmē vienkārši piekrišanu: „Nu labi, es piekrītu, ka kaut kas tur ir...” Ticība ir tiekšanās pēc tā, lai Tas, kuru izvēlējusies iemīlēt jūsu sirds, izrādītos patiesība. Ticība pasīvi nepiekāpjas autoritātēm vai spriedumiem, tā aktīvi ilgojas: „Es gribu! Man vajag, lai būtu tā!” Ticība ir darbība, tiekšanās pēc tā, kas jau ir nojaušams, bet vēl nav kļuvis acīmredzams. Ilgas pēc tā, kas jau ir pieskāries mūsu dzīvei un iemetis tajā savu atblāzmu, tomēr vēl nav to pārņēmis pilnībā. Ticība ir vēlme pēc jaunas pieredzes, taču tiem, kuri apgalvo „mana ticība ir man sirdī”, skatiens ir tik blāvs, ka ir grūti noticēt tam, ka viņi jebkad ir piedzīvojuši tiekšanos pēc Dieva. Nav iespējams mīlēt, nepaužot savu mīlestību, neveicot mīļotā cilvēka labā kaut kādas darbības. Tieši tāpat nav iespējams ticēt, to nekādi ārēji nepaužot. Roze, kuru kāds dāvina mīļotajai, pati par sevi viņai nav vajadzīga. Šis zieds viņai ir dārgs nevis sava skaistuma dēļ, bet tāpēc, ka tas atstaro dāvinātāja mīlestību. Ir atšķirība starp veidu, kādā telpu atdzīvina pirktas vai dāvinātas puķes. Ja cilvēks apgalvo, ka kādu mīl, taču nedara neko, lai to parādītu – nemeklē tikšanos, nevelta savu laiku, neko neupurē – tas nozīmē, ka viņš vienkārši lielās. Tātad, ja jūs apgalvojat, ka „Dievs jums ir dvēselē”, ko jūs esat darījis, lai atbrīvotu vietu tik brīnumainam Viesim? Kā un kādiem vārdiem jūs Viņu aicinājāt tur ienākt? Kā jūs Viņu sevī glabājat? Kas jūsos ir mainījies pēc šīs satikšanās? Un ko jūs darāt šīs mīlestības labad? Ja uz visiem šiem jautājumiem varat atbildēt tikai ar neizpratnes pilnu klusēšanu, tad neuzskatiet, ka esat pārāks par tiem, kuri vismaz mēģina kaut ko darīt, lai būtu kopā ar Dievu! Mūžīgi stāvošie – neniciniet tos, kuri iet, pat ja reizēm viņi klūp! Visus šos jautājums var uzdot tiem, kuri savu slinkumu attaisno ar neesošu „garīgumu”, taču arī mums pašiem ir nepieciešama skaidrība – kāpēc mēs ejam uz baznīcu. Paklausīties sprediķi? To var arī, ieslēdzot radio. Palūgties? Lūgties var jebkurā vietā un stundā, vēl vairāk, apustulis mūs aicina „lūgties bez mitēšanās”. Kaut ko ziedot? Šodien dāvanu lūdzēju ir pilnas ielas. Nodot zīmīti, lai pieminētu aizgājēju? To var izdarīt arī kāds no radiniekiem. Nolikt svecīti? To var nolikt arī mājās, piemēram, pie svētbildītes. Tad kāpēc mēs ejam uz baznīcu? Ir taču cilvēki, kuri lūgt dodas uz mežu vai pie upes, jo tur – Dieva radītā templī – viņiem esot vieglāk sajust Radītāja aicinājumu un slavēt Viņu. Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāveic neliela atkāpe pagāniskajās reliģijās. Tajās („Upanišada”, „Teiksma par Gilgamešu”) viena no noturīgākajām ir pārliecība, ka viena un tā pati enerģija riņķo pa apli. Dievība, kas rada pasauli, patērē šajā procesā daudz spēka un piekūst, kļūst vāja. Lai uzturētu pasaulē kārtību un noturētu „kosmosu” (tādā nozīmē kā sakārtotu veidojumu) no iegrimšanas „haosā”, pagāniskajās reliģijās dievībai vajag daudz spēka, tāpēc tai ir nepieciešama cilvēku palīdzība. Šim nolūkam cilvēkiem jāķeras pie... iznīcināšanas. Iznīcinot daļu no „kosmosa”, viņi atbrīvo to enerģiju, kuru dievi reiz ielikuši tā sakārtošanā, taču šī enerģija atgriežas atpakaļ pie dieviem, padarot tos atkal spēcīgus. Rituālā tiek sagrauta daļa no pasaules kārtības, lai dievi, no jauna kļuvuši spēcīgi, spētu uzturēt visu pasauli kopumā, neļaujot tai galīgi izjukt. Šodienas dzīvē analoģiju var saskatīt fiziķu darbā, kuri ir iemācījušies mākslīgi izprovocēt atoma sagraušanu un novirzīt tā enerģiju citiem mērķiem. Tātad pagāniskā dievticība ir balstīta pārliecībā, ka, radot pasauli, dievība ir ļoti nopūlējusies, bet priesteris, iznīcinot dievības acu priekšā tās radījumu, pienes tai upuri, atdodot pirmatnējam dievišķajam radītājam atpakaļ to enerģiju, kas tika patērēta, radot „kosmosa” daļiņu, kas tagad sadeg upurēšanas ugunī. Atbrīvotā dievišķā enerģija paceļas augšup uz dievu mājokļiem, un viņi burtiski barojas no tās. Šajā sakarā seno šumeru mītā „Teiksma par Gilgamešu” ir atrodama no šodienas skatu punkta pat nedaudz komiska epizode: dievi sūta pār zemi plūdus, un izglābjas tikai viens cilvēks. Paiet zināms laiks, un dievi ievēro, ka cilvēki viņiem sagādāja ne tikai nepatikšanas un raizes, bet līdz ar viņu izzušanu ir beigusies arī upuru pienešana... Dievi sāk ciest badu un pārtrauc plūdus. Kad nu šumeru „Noass” pienes viņiem pirmo upuri, „Dievi kā mušas pulcējās ap to”. Reizēm (piemēram, seno inku reliģijā) dieviem tika upurēti cilvēki... Pagāniskajās reliģijās svarīgākais jautājums ir: kādi upuri ir jāpienes dieviem, kad un kam tas jādara? Kādam jābūt šim upurim un kādam jābūt upurēšanas rituālam? Kuram no daudzajiem dieviem jāupurē? Par to visu rakstīts grāmatās, kurās skaidrotas pagāniskās ceremonijas. Evaņģēlijā mēs redzam kaut ko pilnīgi pretēju. Pagāniskās reliģijas runā par to, kāds upuris cilvēkiem jāpienes dieviem, bet Evaņģēlijā teikts par to, kādu upuri Dievs nesis cilvēku labā: „Cilvēka dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mat. 20:28) un „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ. 3: 16). Bībeles Dievs ir tik lielā mērā pārāks par visu Visumu, ka nevar būt ne runas par to, ka, radot to, viņš būtu kļuvis vājāks. Jā, Dievs ar savu spēku un enerģiju uztur kosmosa eksistenci, taču viņa bezgalīgā varenība no tā ne drusku nemazinās, tāpēc Dievam nav vajadzīga cilvēku palīdzība. Bībelē upurēšana ir vajadzīga nevis Dievam, bet cilvēkiem, kuriem vienkārši jāiemācās būt pateicīgiem. Viņiem jāiemācās kaut vai nelielu daļu no savas dzīves, savas mantas un sava laika (atcerieties bausli par Svētās dienas svētīšanu) atņemt sev pašiem un nolikt Dieva priekšā. Ne jau tāpēc, ka Dievam būtu vajadzīga šī Viņam atvēlētā daļa, bet tāpēc, ka šādā veidā cilvēki mācās mīlestību, kas ir gatava upurēties. Kristīgā reliģija tikai ar kādu desmito vai pat simto daļu sastāv no tā, ko tajā ienes cilvēks. Galveno tajā ienes Dievs! Galvenais ir nevis tas, ko cilvēki dara Dievam, bet tas, ko Dievs dara cilvēku labā. Šajā reliģijā svarīgākais ir nevis tas, ko cilvēki ienes baznīcā, bet tas, ko viņi no tās iznes. Visu, ko mēs varam dot Dievam, mēs varam dot Viņam jebkurā vietā, jo viss, kas ir pasaulē, tik un tā pieder Dievam. Taču ir kāda eksistences daļiņa, kurā Dievs atļauj valdīt nevis Sev, bet kādam citam – tā ir mana dvēsele. Tā ir tā mazā istabiņa visā bezgalīgajā Visumā, kurā Radītājs neieiet bez atļaujas. Un no mums ir atkarīgs tas, kam mēs kalposim ar savu Dieva dāvāto brīvību – Viņam, vai sev pašiem, savām iegribām un kārībām. Vienīgais, ar ko mēs varam bagātināt Dieva bezprecedenta varu, ir – atdot Viņam savu brīvo gribu. „Upuris Dievam ir satriekts gars...” (Ps. 51:19). Šo upuri spēj nest katrs no mums. Šajā ziņā ikviens no mums ir priesteris. Tieši šādā kontekstā jāsaprot apustuļa Pētera vārdi kristiešiem „Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums.” (1. Pēt. 2:9). Neviens, izņemot mani pašu, nevar upurēt Dievam manu gribu. Pār to valdu tikai es pats, un tikai es pats varu to atnest pie Dieva altāra. Jebkurā vietā var zvērēt uzticību un teikt: „Mans Dievs, lai notiek Tavs prāts, nevis manējais! Es Tev pateicos par visu, ko Tu esi nolēmis dot manā dzīvē. Ļauj man kalpot Tev ar katru savu elpas vilcienu!” Tas, ko mēs varam upurēt Dievam, allaž ir kopā ar mums, tāpēc mēs vienmēr varam pateikt savam „Es” vārdus, kurus filozofs Diogēns reiz teica Maķedonijas Aleksandram, kad tas viņam piedāvāja izpildīt jebkuru gudrā vīra vēlēšanos: „Paej malā. Nestāvi saulei priekšā!” Lai kristietis varētu nest upuri Dievam, viņam nav obligāti jāiet uz baznīcu, taču reliģijā ir ne tikai tas, ko mēs darām, svarīgāks ir tas, ko mēs saņemam. Svarīgi ir nevis tas, ka mēs meklējam Dievu, svarīgāks ir iemesls, kāpēc Viņš meklē mūs. Ir labi zināms, kāpēc mēs visbiežāk nākam uz baznīcu un vēršamies pie Dieva ar lūgšanām. Mēs tiecamies Dievā saskatīt tādu kā humānās palīdzības ģeneratoru: „Dod mums, Dievs, labu veselību, veiksmi, algas pielikumu...” Pārāk bieži mēs meklējam Dievu nevis Jēzus, bet maizes kumosa dēļ. Bet kāpēc Dievs meklē mūs? Vai Viņš vēlas mums kaut ko atņemt? Vai varbūt dot? Uz ko aicina Viņa vārdi: „Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi...” (Mt. 11: 28)? Šim aicinājumam neseko turpinājums: „Un tad jūs Man atdosiet to un to...”. Šis aicinājums beidzas ar citu vēsti: „Es jūs gribu atvieglināt.” Tātad Dievs mūs aicina pie Sevis, lai mums kaut ko iedotu. Kas tas ir? Zināšanas („Mācieties no Manis...”), garu („Ņemiet Svēto Garu...”), mīlestību, mieru un prieku („Palieciet Manā mīlestībā...”, „Savu mieru es jums dodu...”, „Lai Mans prieks mājotu jūsos...”)? Jā, taču bez visa tā Kristus mums dod vēl ko pavisam neiedomājamu. „Palieciet manī un es jūsos... Šīs ir manas asinis, izlietas par jūsu grēkiem...”. Kristus atdod cilvēkiem sevi visu – gan savu dievišķību, gan savu cilvēcību. Mūsdienu medicīnā ir tāda procedūra: cilvēkam tiek pārlietas viņa paša asinis. Vispirms tās tiek izvadītas no organisma, tad attīrītas no kaitīgiem piemaisījumiem vai, gluži otrādi, bagātinātas ar tiem komponentiem, kurus organisms pats vairs nespēj vajadzīgajā daudzumā izstrādāt. Un šādas, attīrītas vai bagātinātas, asinis tiek ielietas atpakaļ cilvēka organismā. Kaut kas līdzīgs notiek mūsu attiecībās ar Kristu. Dievs kļūst par cilvēku. Viņš paņem sevī mūsu iznīcībai nolemto dabu, izdziedina to, piesātina ar Dievišķumu, Mūžību, Nemirstību un Savu cilvēcisko ķermeni, kurš jau ir izgājis cauri nāvei un augšāmcēlies, un tad atdod mums to atpakaļ. Viņš ielej mūsos Savas cilvēciskās asinis, kas piesātinātas ar dievišķām strāvām, lai mēs nēsātu sevī Augšāmcelšanās iedīgli un būtu piederīgi Mūžībai. Tātad uz baznīcu mēs ejam, lai tur kaut ko saņemtu. Dievnams ir sienas, kas uzbūvētas apkārt Svētā Vakarēdiena noslēpumam. Šis noslēpums ir tāds, ka cilvēkiem tiek sniegta roka ar Dāvanām. Tāpēc baznīcas apmeklējums nav vis smags pienākums, bet apbrīnojama privilēģija. Mums ir dotas tiesības kļūt par Svētā Vakarēdiena dalībniekiem. Mums ir dotas tiesības kļūt par „Dievišķās esības līdzdalībniekiem”. Mums ir dota iespēja pieskarties tādai Enerģijai, kādu nespēj radīt neviena pasaules elektrostacija. Tie, kuri apgalvo, ka dievnami un starpnieki viņiem nav vajadzīgi, diez vai uzskata par autoritāti Vārdu, kas skan Evaņģēlijā. Taču varbūt viņiem tīri cilvēciski gribēsies uzticēties vārdiem, ko saka visu iemīļotais A. Milna grāmatas varonis Vinnijs Pūks. Kad Sivēns reiz viņam piedāvāja uzrakstīt mazu dziesmiņu, Pūks atbildēja, ka tas nav tik vienkārši, jo dziesma nav tā lieta, ko jūs atrodat– tā atrod jūs. Viss, ko jūs varat darīt, ir – doties uz vietu, kur tas var notikt. Dievs mūs meklēja. Un atrada. Mums tikai jāaiziet un jānostājas vietā, kur Dievs pienāk cilvēkiem vistuvāk, vietā, kur Viņš cilvēkiem izdala visneredzētākās dāvanas. Ja tādēļ, lai saņemtu Kristus sniegto Vakarēdiena kausu, ir jāieiet pa baznīcas durvīm, vai ir vērts griezt degunu prom un sacīt: „Dievs jau man tāpat ir dvēselē”? Kristus ir pateicis, kur Viņš mūs gaida un ko vēlas mums dot. Viņš, Mūžīgais, vēlas ar mums satikties un savienoties vēl šajā dzīvē, lai mūsu nākamajā, mūžīgajā dzīvē mēs nebūtu nelabojami vientuļi. Tie, kuri apgalvo, ka attiecībās ar Dievu viņiem nav vajadzīgi starpnieki, nesaprot, ka dievnamā viņus gaida tas Starpnieks, kurš tieši viņu dēļ ir nesis upuri un atbrīvojis cilvēkus no nepieciešamības kaut ko sagraut šajā pasaulē, lai tādējādi pabarotu savus dieviņus. Vai tad tiešām ir tik neizturami grūti izstiept rokas, lai Dievs tajās varētu ielikt Savas dāvanas? Saīsināts tulkojums no: http://kuraev.ru/index.php?option=com_content&task=view&id=52&Itemid=38 |