Šī lapa ir izdrukāta no Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskā draudze
Interneta adrese:
https://kristusdraudze.lelb.lv/?ct=raksti1&fu=read&id=339
Mājaslapa
2010.09.03 22:58
1. |
2. |
3. |
Tas notiek līdzīgi, kā bērns no šaurā mitekļa mātes miesās ar briesmām un bailēm ienāk šinī plašajā debesu un zemes telpā, tas ir, šinī pasaulē. Tā arī cilvēks cauri šaurajiem vārtiem no šīs dzīves ieiet mūžīgajā dzīvošanā. Un, kaut arī debesis un šī pasaule, kurā patlaban dzīvojam, tiek par lielu un plašu uzskatīta, pret nākamo debess valstību tās ir daudz šaurākas un mazākas, līdzīgi kā mātes miesas pret mūsu tagadējo pasauli.
Tādēļ arī mīlēto, svēto nomiršanu sauc par jaunu piedzimšanu un šo svinēšanu latīņu valodā sauc NATALE, tas ir, piedzimšanas diena. Nāves šaurā taka liek mums iedomāties, it kā šī dzīve būtu plaša, bet nākamā – šaura. Tāpēc arī jātic un jāiegaumē bērna miesīgā piedzimšana, kā Kristus teicis Jņ. 16:21: „Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē.” Tādēļ arī nāvē bailes jāpārvar un jāapzinās, ka pēc tās atvērsies liels plašums un liels būs prieks.
4. |
5. |
Godāšana ir mana ticība, ka tas, ko sakramenti sola, ir patiess un ar mani notiks, un patiess ir viss, ko Dievs tajos saka un norāda, lai mēs varētu teikt līdz ar Dievmāti Mariju stiprā ticībā: „Lai notiek ar mani pēc Tava vārda.” (Lk.1:38). Tā kā šeitan pats Dievs caur priesteri runā, nevarētu Dievam par Viņa vārdiem un darbiem lielāku negodu izrādīt, kā apšaubīt to patiesību, un lielāku godu izrādīt, kā tiem ticēt un uz tiem pilnīgi paļauties.
6. |
Nāve kļūst liela un biedējoša tādēļ, ka mūsu muļķīgā, bailīgā daba to pārāk spēcīgi acu priekšā iztēlojas. Te nu sāk darboties nelabais, lai cilvēks šo nejauko nāves tēlu labi saskatītu un caur to kļūtu norūpējies, vājš un bailīgs. Šeitan cilvēks varētu saskatīt visas briesmīgās, pēkšņās, ļaunās nāves tēlus, kādus vien jelkad ir redzējis, dzirdējis vai par kādiem lasījis, pie tam piepinot klāt Dieva dusmas, ka Viņš dažkārt grēciniekus tādējādi mocījis un iznīcinot sodījis. Lai viņš [nelabais] cilvēka muļķīgo dabu virzītu uz bīšanos no nāves un uz mīlestību un rūpēm par laicīgo dzīvi, un tādējādi cilvēks, pārlieku aizņemts ar tādām domām, aizmirstu Dievu, no nāves bēgtu, to ienīstu un galu galā kļūtu Dievam nepaklausīgs un to neatzītu. Jo vairāk nāve tiek apskatīta, apcerēta un iepazīta, jo bīstamāka ir nomiršana. Dzīvē ar domām par nāvi mums vajadzētu nodarboties un pie tās vērsties tad, kad tā vēl ir tālu un šurp vēl nevirzās. Bet, šķiroties no dzīves, kad nāve jau ir pārāk tuvu, ir bīstami un bezjēdzīgi to apcerēt. Tad nāves tēls jāizslēdz, to redzēt nevajag gribēt, kā mēs to turpmāk dzirdēsim. Tātad nāves spēks un stiprums slēpjas mūsu dabas muļķībā un nāves priekšlaicīgā skatīšanā un apcerēšanā.
7. |
8. |
Šeit velns veic savu pēdējo, lielāko, viltīgāko darbu un varēšanu. Jo tādējādi sātans vada cilvēku, kā viņš to grib – prom no Dieva, lai cilvēks meklētu zīmes Dieva gribai un kļūtu nepacietīgs, jo viņš nezina, vai tiks izredzēts. [Sātans] liek cilvēkam par Dievu šaubīties, lai viņš drīzāk ilgotos pēc kāda cita dieva. Īsi sakot, še ļaunais gars domā izdzēst Dieva mīlestību ar savu sacelto vētru un modināt naidu pret Dievu. Jo vairāk cilvēks pakļaujas velnam un viņa rosinātām domām, jo bīstamāks ir viņa stāvoklis, un beigās viņš vairs nespēj noturēties – sāk ienīst un zaimot Dievu. Jo tas nav nekas cits, ko es gribu zināt, – vai es esmu izredzēts? Es gribu zināt visu to pašu, ko zina Dievs, un gribu Viņam līdzināties, lai Dievs nezinātu vairāk kā es. Vai tad Dievs ir Dievs, ja Viņš nezina neko vairāk par mani? Ļaunais gars patur prātā, cik daudz pagānu, jūdu un kristiešu tā aizvesti postā, un panāk ar tādām bīstamām un nevajadzīgām domām tik daudz, ka cilvēks, kas labprāt no šīs dzīves šķirtos, kļūst šinī brīdī nevarīgs. Tas nozīmē, ka cilvēks tiek satraukts par elli un nobažījies par savu pestīšanu. Psalmos par to ir daudz žēlabu. Kas tam tiek pāri, ir uzveicis grēkus, elli un nāvi.
9. |
10. |
Raugi – ar šādām domām nāve tev neliksies ne biedējoša, ne šausmīga, bet gan nicināma un nīcināta, un dzīvošanā apspiesta, un pārvarēta. Jo tikai Kristus ir vienīgā īstā dzīvība, mierinājums un svētlaimība. Jo dziļāk un spēcīgāk tu to iedomāsi un atzīsi, jo vairāk nāves tēls atkāpsies un pats no sevis izzudīs bez pūlēm un strīdiem. Un tad tava sirds jutīs mieru un varēs ar Kristu un iekš Kristus mierīgi aiziet no šīs dzīves, kā teikts Jņ. Atkl. 14:13: „Svētīgi ir tie, kas iekš Tā Kunga mirst.” Tas skaidrots II Moz. 21:6-9, kur Izraēļa bērnus koda ugunīgas čūskas, bet ar tām nebija jācīnās, tiem bija jāredz jau iepriekš beigtās čūskas, tad dzīvās čūskas pašas no tiem atlaidās un pazuda. Tātad tev jāpievēršas tikai Kristus nāvei, tā tu ieraudzīsi dzīvošanu. Bet, ja tu nāvi citur ieraudzīsi, viņa tevi nobeigs lielā satraukumā un mokās. Tā Kristus saka Jņ. 16:33: „Lai jums miers būtu manī. Pasaulē jums būs bēdas; bet turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis.”
11. |
Žēlastības jēga ir vienīgi Kristus pie krusta un visi viņa mīļotie svētie. Kā tas jāsaprot? Tā ir žēlastība un žēlsirdība, ka Kristus pie krusta tavus grēkus no tevis noņem, nes tos par tevi un uzveic tos. Un tam stipri jātic un jātur to acu priekšā; nešaubīties par to nozīmē – saskatīt žēlastības jēgu un veidot to sevī. Tāpat kā visi svētie savās ciešanās un nāvē uzņemas arī tavus grēkus, cieš un darbojas priekš tevis, kā rakstīts Gal. 6:2: „Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību.” Un tā Viņš pats saka Mt.11:28: „Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” Raugi, tā tu droši vari savus grēkus skatīt, neskarot savu sirdsapziņu. Tā grēki vairs nav grēki, tie ir pārvarēti un izzuduši Kristū. Jo, tāpat kā Viņš tavu nāvi uz sevi uzņemas un to uzveic, lai tā tev nenodara ļaunu, tāpat kā tu tici, ka Viņš to priekš tevis dara, un tu savu nāvi Viņā, nevis sevī redzi, tāpat Viņš arī tavus grēkus uzņemas un savā taisnībā no tīras žēlastības tos uzvar. Ja tu tā ticēsi, grēki tevi nekad vairs nenomāks. Tātad Kristus ir dzīvības un žēlsirdības tēls, pretstats nāves un grēka tēlam, mūsu mierinājums. To saka Pāvils Kor. 15:57: „Pateicība Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”
12. |
Tādēļ raugies uz debešķīgo Kristus tēlu, kas par tevi nokāpis ellē un bijis Dieva atstāts, gluži kā tāds, kas mūžīgi nolādēts, jo Viņš pie krusta teica: „Eloī, Eloī, lamā zabahtani: mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis?” Raugi, šais skatā tava elle ir uzveikta un tavas šaubas par pestīšanu noskaidrotas. Jo, ja tu ar to vien darbosies un tam ticēsi, ka tas noticis tevis dēļ, tad tu šinī ticībā arī apzināti noturēsies. Tādēļ neizlaid to no acīm un meklē sevi tikai Kristū un ne sevī pašā, tad tu sevi Viņā atradīsi mūžīgi. Tātad, ja Kristu un visus Viņa svētos uzlūkosi un tev tīkama ir Dieva žēlastība, kas viņus izredzējusi, un tu cieši pie tās turēsies, tad tu jau pats būsi izredzēts. Kā teikts I Moz.12:3: „Es svētīšu visus, kas tevi svētī.” Bet, ja tu neturēsies tikai un vienīgi pie tā, bet iegrimsi sevī, tevī augs nepatika pret Dievu un Viņa svētajiem un arī tevī pašā vairs neatradīsies nekā laba. Tādēļ sargies no tā, jo tad ļaunais gars ar daudzām viltībām tevi pazudinās.
13. |
Tā arī Jesajas tēlojums 9. nod. 3. pantā visai jauki vēršas pret šīm trim ainām un runā par Kristu: „Jo viņa nastas jūgu un viņa muguras rīksti, un viņa dzinēja scepteri tu esi pieveicis, gluži kā Midiāna laikā.” It kā viņš teiktu: tavas tautas grēks, kas ir smags „nastas jūgs” sirdsapziņai, un nāve, kas te domāta kā „rīkste” jeb sods, kas spiež muguru, un elle, kas ir „dzenuļa scepteris un vara” un prasa mūžīgu maksu par grēkiem – to visu Tu esi salauzis un pievārējis gluži tāpat, kā tas noticis Midiāna laikā, tas nozīmē, ar ticību, caur kuru Gideons bez zobena cirtieniem padzina ienaidniekus. Kad Kristus to ir darījis? Pie krusta! Jo tieši tur Viņš sevi priekš mums sagatavojis, pats kā trīskāršs tēls, lai mēs savu ticību virzītu pret tiem trim tēliem [nāvi, grēku un elli], jo ļaunais gars un mūsu pašu daba mums piepalīdz, lai izrautu mūs no ticības. Šis ir dzīvais un nemirstīgais tēls pret nāvi, ko Kristus cietis, bet ar Savu augšāmcelšanos apliecinājis, ka Viņš nāvi ar Savu dzīvošanu uzveicis. Viņš ir Dieva žēlastības tēls pret grēku, ko Viņš uz sevis uzņēmies un ar Savu bezgalīgo padevību pārvarējis. Viņš ir debesu tēls, kas Dieva pamests kā nolādētais, nu caur savu visvareno mīlestību elli uzveicis un pierādījis, ka Viņš ir Dieva mīļotais dēls. Un to pašu devis arī mums visiem, lai mēs ticētu.
14. |
Grēku viņi [jūdi] tam tēloja, sakot: „Ja Tu esi Dieva Dēls, tad kāp no krusta zemē. Citus Viņš pestījis un sevi pašu nevar pestīt,” utt., (Mt. 27:40-42). Viņi it kā teica: Viņa darbi bija viltus darbi un pilni mānīšanas. Viņš ir nevis Dievs, bet velna dēls ar miesu un dvēseli. Viņš nekad nav darījis neko labu, vien tikai ļaunumu. Un, tāpat kā jūdi Kristum šos trīs tēlus juceklīgi vienu caur otru rādīja, arī cilvēkam viņi tāpat uzreiz juceklīgi uzbrūk, lai tas apjuktu un izsamistu. Tāpat Tas Kungs apraksta Jeruzalemes izpostīšanu (Lk.19:43-44), ka ienaidnieki to ielenks no visām pusēm, lai tie nevarētu izkļūt ārā, – tā ir nāve, otrkārt, lai cilvēki no visām pusēm baidītos un šaudītos, jo viņi nekur nevar palikt – tie ir grēki, treškārt, viņi [ienaidnieki] to nopostīs līdz pamatiem un akmeni uz akmens neatstās – tā ir elle un izmisums.
Elli viņi Kristum rādīja, sacīdami: „Viņš paļaujas uz Dievu, redzēsim, vai Viņš to atpestīs, jo Viņš saka, ka esot Dieva Dēls.” It kā viņi teiktu: Viņš pieder ellei, Dievs nav Viņu izredzējis, Viņš ir mūžīgi nolādēts, te nelīdz ne paļāvība, ne cerība, viss velti.
Kā mēs redzam, Kristus par šiem vārdiem un šausmu tēliem klusēja un ar tiem necīnījās. Viņš izlikās tos neredzam un nedzirdam, neatbildēja nevienam no tiem. Ja vien Viņš būtu atbildējis, Viņš būtu devis iemeslu tam, ka viņi vēl vairāk un briesmīgāk būtu klaigājuši un darījušies. Bet Viņš paļāvās uz Sava Tēva žēlsirdību tik ļoti, ka aizmirsa Viņam piesolīto nāvi, grēku un elli un lūdza par tiem, kas Viņam to solīja, lūdza par viņu grēkiem, nāvi un elli (Lk.23:34). Tā arī mums jāļauj, lai šie tēli uzbrūk un pazūd, kā viņi to grib un spēj, un tikai jāpiedomā, ka esam atkarīgi no Dieva gribas, tas ir, ka esam iekš Kristus un cieši ticam, ka mūsu nāvi, grēkus un elli Viņš par mums ir uzveicis un tā nav mums bīstama: un ka vienīgi Kristus tēls ir mūsos un vienīgi ar Viņu mums jārunājas un jādarbojas.
15. |
No tā izriet, ka sakramenti, kas ir Dieva izteiktie vārdi, ko runā priesteris, ir liels mierinājums un reizē redzama zīme Dieva sludinājumam, pie kura jāturas ar lielu ticību kā pie laba ceļa spieķa, ar kādu patriarhs Jēkabs gāja cauri Jordānai (I Moz.32:10), jeb arī jāraugās uz to kā uz gaismekli, ejot cauri tumšajiem nāves, grēka un elles ceļiem, kā pravietis to saka: „Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis.” (Ps.119:105) Arī Sv. Pēteris ir teicis: „Un mums ir jo stiprs pravieša vārds, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami it kā sveci, kas spīd tumšā vietā.” (II Pēt.1:19). Cits nekas nāves grūtībās nespēj līdzēt. Jo ar šīm zīmēm tiks uzturēti visi, kas paši tās uzturēs: tās norāda uz Kristu un Viņa tēlu, lai tu pret nāves, grēka un elles tēliem varētu teikt: Dievs mani ir pieņēmis un devis noteiktu zīmi savai žēlastībai caur sakramentiem, ka Kristus savā dzīvošanā manu nāvi pārvarējis, savā paklausībā manus grēkus ar savām ciešanām izpircis, savā mīlestībā manu elli ar savu paļāvību iznīcinājis. Šī zīme, tāds apsolījums manai svētlaimei, man nemelos un mani nemaldinās. To teicis Dievs, un Dievs nemelo ne vārdos, ne darbos. Bet, kas ar to lepojas un uz sakramentiem balstās, tam izredzētība un apsolījums paši nāks, bez viņa rūpēm un pūlēm.
16. |
Tas ir visbriesmīgākais grēks, kas var notikt, ja pašu Dievu Viņa vārdos, zīmēs un darbos uzskata par meli, kas runā, apliecina un sola to, ko Viņš nedomā un negrib darīt. Tādēļ sakramentus nevajag apstrīdēt, jābūt ticībai, kas dod paļāvību un mīļu prātu saņemt šīs Dieva zīmes un apsolījumus. Kas gan tas būtu par Pestītāju vai Dievu, kas mūs nevarētu vai negribētu atpestīt no grēka, nāves un elles? Diženam jābūt tam, ko patiesais Dievs sola un dara. Bet tad nāk velns un mēģina tev iestāstīt: vai tad, ja es sakramentus būtu necienīgi uzņēmis, man tāda žēlastība tiktu liegta? Šeit tad met krustu un neļauj cieņai vai necieņai tevi satraukt. Pievērsies tikai ticībai, ka tās ir noteiktas zīmes, patiesie Dieva vārdi. Ticība dos izredzētību, šaubas padarīs necienīgu.
Ļaunais gars grib tev jaukt izredzētību ar necienību tādēļ, lai tevī iesētu šaubas un caur to noniecinātu sakramentus un to darbu un Dievu Viņa vārdos padarītu par meli. Tava goda dēļ Dievs tev nedod neko, Viņš arī savus vārdus un sakramentus nebalsta uz tavu godu, bet gan aiz tīras žēlastības tevi, necienīgo, pievērš Savam Vārdam un Savām zīmēm. Pie tā tev cieši jāturas un jāsaka: tas ir Dievs, kas man dod un ir devis Savas zīmes un vārdus, ka Kristus dzīve, žēlastība un debesis padarījušas manus grēkus, nāvi un elli man nekaitīgus. Un Viņš par to arī gādās. Ja priesteris mani ir attaisnojis, es uz to paļaujos kā uz paša Dieva vārdu. Ja tie ir Dieva vārdi, tad tā būs patiesība. Pie tā es palieku, ar to es miršu. Jo tev jāuzticas priestera attaisnojumam, itin kā kad Dievs tev būtu kādu īpašu eņģeli vai apustuli sūtījis vai pats Kristus tevi būtu atpestījis.
17. |
Tātad arī par altāra sakramentu tev jāsaka: priesteris man devis mirušā Kristus miesas, kas ir zīme un apsolījums Kristus draudzei un visiem eņģeļiem un svētajiem, ka viņi mani mīl, par mani gādā, lūdz un ar mani cieš, mani spēcina, uzņemas manus grēkus un uzveic elli. Tā tas būs, un tā tam jābūt. Dievišķā zīme mani nemāna, un es to neļaušu sev atņemt. Es drīzāk noliegšu visu pasauli un sevi pašu, nekā par to šaubīšos. Mans Dievs man ir zināms un ir patiess šinī zīmē un apsolījumā. Vai nu es esmu, vai neesmu Viņa cienīgs, es tomēr esmu kristietībai piederīgs pēc šī sakramenta sludinājuma un liecības.
Raugi, ir daudz ļaužu, kas ļoti gribētu būt droši vai redzēt kādu zīmi no debesīm, kas liecinātu, ka viņi ir kopā ar Dievu un zinātu tā gādību. Bet, ja viņi arī šo zīmi saņemtu un tomēr tam neticētu, ko gan tas līdzētu? Ko līdz visas zīme bez ticības? Ko gan jūdiem līdzēja Kristus un apustuļu zīmes? Ko gan vēl pat šodien līdz augsti godātās sakramentu zīmes un Dieva vārdi? Kādēļ tad viņi neturas pie sakramentiem, kas ir zināmas un iedibinātas zīmes, ko visi svētie pārbaudījuši un izmēģinājuši, ko atzinuši visi tie, kas ticējuši, un kas piepilda visu, ko apliecinājušas?
Tātad mums jāmācās sakramentus pazīt – kas tie tādi ir, kam kalpo, kā tie būtu jālieto. Tādējādi mēs ieraugām, ka nav nekā varenāka virs zemes, kas spētu bēdu nomāktas sirdis un sliktu sirdsapziņu vēl labestīgāk mierināt. Jo sakramentos ir Dieva vārdi, tie kalpo, lai mūs parādītu Kristum, un apsola mums ar visu Viņa labestību, kas ir arī Viņš pats, stāties pretī grēkiem, nāvei un ellei. Nav nekā tāda, ko mēs vēl vairāk un labprātāk gribētu dzirdēt kā grēku, nāves un elles uzveikšana. Tas notiek mūsos caur Kristu, ja pareizi izprotam sakramentus.
Izprašana nav nekas cits kā ticība: tātad sakramentā caur Dieva vārdu tiek uzņemti un pildīti to uzliktie pienākumi. Tādēļ nepieciešami, lai ne tikai tos trīs tēlus [dzīvības, žēlastības un svētlaimes tēlus] mēs Kristū redzētu un ar tiem Viņa pretmetus aizdzītu un uzveiktu, bet lai mums būtu noteikta zīme, kas mums apliecinātu, ka tas mums ir dots. Un tie ir sakramenti.
18. |
Un kristīgam cilvēkam tā tas arī jāuzskata, un nav par to jāšaubās. Tā viņš iegūst drosmi nomirt. Jo, kas par to šaubās, tas netic Kristus mirušo miesu Augstajam Sakramentam, kurā tiek norādīta, apsolīta un nolemta visu svēto klātbūtne, palīdzība, mīlestība, mierinājums un atbalsts visās likstās. Ja tu tici Dieva zīmēm un vārdiem, tad Dievs nenovērš acis no tevis, kā Viņš to saka Ps.32:8:„Mana acs pār tevi būs nomodā.” Tāpat kā Dievs tevi redz, tāpat uz tevi noraugās visi eņģeļi, visi svētie, visas radības. Un, ja tu šajā ticībā paliksi, viņi visi izstieps rokas; un, ja tava dvēsele tevi atstās, viņi būs klāt un satvers to, un tu nepazudīsi.
Tas tika apliecināts ar Elīsu II Ķēn. 6:16-17, kas savam kalpam teica: „Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem,” kaut arī ienaidnieki tos bija aplenkuši un nevienu citu tie neredzēja. „Tad Tas Kungs atvēra jaunā kalpotāja acis, ka tas redzēja, un, kad viņš paraudzījās apkārt, tad, redzi, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu”. Tā nešaubīgi notiek katram, kas Dievam tic. Tā saka arī vārdi Ps.34:8: „Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.” Un Ps. 125:1: „Kas uz To Kungu cerē, tie nešaubīsies, bet mūžīgi stāvēs kā Ciānas kalns. Ap Jeruzalemi ir kalni visapkārt, tā ir Tas Kungs ap savu tautu no šī laika mūžīgi.” Ps. 91: 11: „Jo Viņš sūtīs tev savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Tie tevi uz rokām nesīs, lai tava kāju nepieduras pie akmens. Pār čūskām un odzēm tu varēsi staigāt, samīsi jaunos lauvas un pūķus.” Tas nozīmē, ka viss velna spēks un viltība tev neko nenodarīs. „Tādēļ, ka viņš man pieķēries, Es viņu izglābšu, Es viņu pasargāšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Kad viņš Mani piesauks, tad es viņu paklausīšu; Es viņam esmu tuvu klāt bēdās. Es viņu izraušu no tām un celšu godā. Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam savu pestīšanu.” (Ps. 91:14-16) Tāpat runā arī apustulis Ebr. 1:14, ka eņģeļi, kuru ir bezgala daudz, vienmēr gatavi kalpot to labā, kas debessprieku iemantos. Tādēļ arī svētais patriarhs Jēkabs, kad tam bija jāmirst, saka: „Es tagad piepulcēšos savai tautai.” (I Moz. 49:29) Un viņš nomira un tika saviem ļaudīm piepulcināts. Tā arī Dievs runāja uz Mozu un uz Āronu: „... un topi saviem ļaudīm piepulcināts.” (IV Moz. 20:24: V Moz. 32:50) Ar to ir izteikts tas, ka nāve ir iešana pie daudz vairāk ļaudīm, nekā tie, kurus pametam.
Tās visas ir diženas lietas, kas gan spēj tām noticēt! Tāpēc mums jāzina, ka Dieva darbi ir tādi darbi, kas varenāki par tiem, ko kāds spēj iedomāties, un Viņš liek tiem piepildīties tādās mazās sakramenta zīmēs, lai tās mūs mācītu, cik varena lieta ir patiesa ticība Dievam.
19. |
Pirmais: cilvēks tagad ir dzirdējis no Svētajiem Rakstiem, ka Dievs saviem eņģeļiem ir pavēlējis un sakramentā teikts, ka tiem jāmīl un jāpalīdz visiem, kas ir ticīgi. Tas no viņiem jāgaida un pēc tā jāsniedzas: ne jau tāpēc, ka viņi to nezinātu vai to nedarītu, bet ticība un paļāvība uz tiem un caur tiem uz Dievu kļūst jo stiprāka un līksmāka kļūst pietuvošanās nāvei.
Otrs ir tas, ko Dievs mums pavēlējis. Ja mēs gribam lūgties, tad mums jo stipri jātic, ka notiks tas, ko mēs lūdzam, un ka tas patiesi būs. Āmen. (Mt.21:22; Mk. 11:24) Šī pati vēlme arī jāvirza uz Dievu un jāsaka: mans Dievs, tu esi vēlējis lūgt un ticēt, ka lūgums tiks uzklausīts. Tāpēc es lūdzos un paļaujos uz to, ka Tu no manis neatstāsies un dosi man īstenu ticību. Turklāt visu savu mūžu jālūdz Dievs un Viņa svētie par īstenu ticību savā pēdējā stundā, kā tik jauki tiek dziedāts Vasarsvētku dienā: nu lūdzam Svēto garu īstu ticību mums dot, Kad dosimies mājup no šī posta utt. Un, kad pienākusi nāves stunda, pie Dieva jāvēršas ar to pašu lūgšanu, ar Viņa bausli un apsolījumu, bez šaubīšanās par to, vai tas tiks uzklausīts. Jo tā, kā Viņš pats ir pavēlējis lūgties un lūgšanā paļauties, tā arī devis svētību lūgšanai. Kādēļ tad vēl šaubīties, vai Viņš to tādēļ ir darījis, lai uzklausītu un izpildītu.
20. |
Tādēļ nu tu redzi, ka Viņš ir patiess Dievs un dara ar tevi taisnus, lielus, dievišķus darbus. Kādēļ tad Viņš nevarētu arī tev uzlikt kaut ko lielu, tādu, kāda ir nāve, ja Viņš par to dod lielu izredzētību, palīdzību un spēku? Ar to Viņš rāda, ko spēj Viņa žēlastība, kā rakstīts Ps. 111:2: „Lieli ir Tā Kunga darbi, tos meklē visi, kam pie tiem labs prāts.” Tādēļ jāpielūko, lai mēs ar lielu sirdsprieku pateiktos par Viņa dievišķo gribu, ka Viņš pret nāvi, grēku un elli mums tādu brīnumainu, bagātīgu un neizmērojamu žēlsirdību parādījis. Un nevajag no nāves tik ļoti bīties, bet slavēt un mīlēt Dieva žēlastību. Jo Dieva mīlestība un slavēšana ļoti atvieglo nomiršanu, kā Viņš to teicis Jes. 48:9: „Sava Vārda dēļ es pavilcināšu savas dusmas un Sava goda dēļ Es izturos saudzīgi tev par labu, lai tevi neiznīcinātu.” Uz to lai mums palīdz Dievs. Āmen.
[i] Šis ir rakstīts 1519. gadā. Vēlāk Luters par svēto un Dievmātes piesaukšanu runā tikai kā par viņu ticības piemēru, pēc kura mums jācenšas. Skat. Šmalkaldes artikulus, 2. nod. „Par svēto piesaukšanu”.