dzimusi četru bērnu ģimenē kā otrais bērns. Vecākā māsa Aina un jaunākais brālītis Jānis jau ir mūžībā. Māsa Ausma joprojām ir mūsu vidū, tieši pēdējos gados sniegusi Veltai garīgo atbalstu.
Jau no 5 gadu vecuma Velta strādāja dārzā, jo ģimene pārtika no tēva – automehāniķa algas un dārzeņu pārdošanas. Vecmāmiņa bērnus veda uz svētdienas skolu Jaunās Ģetrūdes baznīcā un, vēlāk, arī Velta audzināja meitas , par prioritārām izvirzot kristīgās vērtības.
Bērnību pārtrauca karš, kura sākumā bez vēsts pazuda Veltas tētis Miķelis Reinholds. Pēc kara viņš atgriezās smagi slims, izrādījās, ka vācieši viņu bija mēģinājuši aizvest spaidu darbos uz Vāciju, taču Miķelis nomucis no kuģa un kara laiku pavadījis Kurzemes katlā.
Kara laikā Velta uzsāka skolas gaitas. Tēvs nomira, kad Velta mācījās 7. klasē, un Veltai, paralēli mācībām, bija jāuzsāk darba gaitas. Velta pabeidz Rīgas pedagoģisko skolu pirmsskolas pedagoga specialitātē, vakaros strādājot par bērnu dārza audzinātāju. Pēc skolas beigšanas Velta tika nozīmēta darbā Kuldīgā, kur strādāja ar lielu entuziasmu, kaut gan dzīvoklītī krāsns nebija kurināma un, ne tikai, zvaigznes pa jumtu esot spīdējušas iekšā, bet arī lietus bijis jāsavāc bļodās. Vēlāk Velta strādāja Rīgas 13. bērnudārzā un ilgus gadus viena kopa saslimušo mammu. Arī vēlākajos gados Velta daudz laika veltīja, palīdzot citiem, tā piemēram, palīdzēja māsai Ainai uzdzināt meitu Anitu, lai māsa varētu iegūt augstāko izglītību. Velta ilgus gadus ikdienā aprūpēja Paulīni un Eidi Bulderus, kaut nebija tiem tuvākā radiniece. Divdesmit piecu gadu vecumā Velta kļūst par jaundibināmā Rīgas 94. bērnudārza vadītāju, kam vēlāk atver diennakts filiāli. Novērtējot Veltas organizatores un vadītājas panākumus, pēc trīs gadiem viņai uztic organizēt jaundibināmo Zinātņu akadēmijas Rīgas 126. bērnudārzu. Velta ar lielu entuziasmu, enerģiju uz prasmi vada bērnudārza celtniecību, projektē bērnu atpūtas laukumus, izveido un, lielāko dzīves daļu, vada lielisku, augsti novērtētu izglītības iestādi, kas gūst atzinību pārraudzības iestādēs un sabiedrībā. Velta ir ne tikai, uzcēlusi bērnudārzu, izveidojusi vairākus bērnudārzu dārzus, bet arī, uzcēlusi vasarnīcu Garciemā, iekārtojusi un rūpīgi kopusi dārzus Garciemā, Rīgā.
Savu nākamo vīru Velta satika darbā, kārtojot bērniem vasaras nometni. Valdis Vanags tajā laikā strādāja Izglītības ministrijā par skolu inspektoru, un viņš palīdzēja Veltai atrast piemērotāko Jūrmalas skolu nometnei.
1960. gadā Velta apprecējās ar Valdi. Izveidojas brīnišķīga ģimene, kuras sabiedrībā tiecās uzturēties daudzi. Velta mīļi tika uzņemta kuplajā Vanagu dzimtā, turpmāk, lieliska pavāre būdama, meistarīgi klāj galdus un ravē dārzus arī Dzelzavā. Ļoti gaidītas un lolotas, ar desmit gadu starpību, piedzima divas meitas – Liene un Kristīne. Liene izvēlējās muzikoloģes un mūzikas teorijas pedagoģes karjeru, Kristīne teoloģiju un sociālo darbu.
Veltai bija tikai četrdesmit pieci gadi, kad pāragri nomirst vīrs. Kristīnītei ir tikai pieci gadiņi, Liene tikko uzsākusi mācības vidusskolā. Neskatoties uz milzīgo morālo zaudējumu un materiālajām grūtībām, Velta izskolo abas meitas visaugtākajās skolās. Liels atbalsts ir mirušā vīra radi, kas nekad nenogurst atbalstīt Veltu.
Veltu ar gaišām domām atceras cilvēki, kuru bērnus Velta ir skolojusi un audzinājusi, ar ko sadarbojusies, radi un draugi, kurus vienmēr centusies atcerēties svinamajās dienās.
Centās, lai apkārtējie cilvēki justos labi: vienmēr bagātīgi cienāja, līdz pēdējam elpas vilcienam iepriecināja cilvēkus ar savu humora izjūtu.
Velta vienmēr ir ļoti daudz un smagi strādājusi, cenšoties pati paveikt visu un izdarīt to vislabākajā kvalitātē. Nesaudzējot sevi, kā pati vienmēr teica, jāstrādā ir pāri spēkiem, sakot, ka atpūtīsies tikai zārkā. Pašlaik koši zied Veltas stādītie augļu koki, ogu un košuma krūmi un puķes.