Svētdienas skolu bērnu un jauniešu nometnēs, kuras saucam arī par sadraudzības dienām, piedalās dalībnieki no daudzām Latvijas draudzēm. Šogad tās notika jau septiņpadsmito gadu - atpūtas kompleksā „Albatross”, Ķesterciemā. (Katru gadu tā ir cita Latvijas vieta). Dalībnieki un to draugi no mūsu draudzes bija Arta, Elīna, Kristiāna, Anna, Gundega, Daniels, Mārtiņš, Adrians un Valdemārs, kā arī Anita, mūsu draudzes jauniešu vadītāja, un Mārtiņš. Abi jaunieši bija mums brīnišķīgi palīgi. Pie bērnu grupas jāpieskaita arī mazākie līdzbraucēji – trīsgadīgā Patrīcija un 8 mēnešu jaunais Kristiņš un arī viņu māmiņas Liene un Dārta. Bijām arī mēs – skolotājas Ilze un Līga. Jāsaka, ka lielāko daļu bērnu audzināšanas uzņēmās Ilze, par to esam viņai sirsnīgi pateicīgi.
„Priecājieties iekš Tā Kunga!” (Fil. 3, 1) – tāds bija šī gada sadraudzības dienu moto.
Notikumi sākās ar pirmdienu, ar atklāšanas dievkalpojumu sapostajā Engures dievnamā, to vadīja Engures mācītājs Raitis Evamois.
Pirmā vakara darbi: iekārtošanās mītnēs un zaru savākšana lielā sadraudzības ugunskura malkai. Kopā ar citiem arī mūsu bērni šim darbam nebija skubināmi. Pirmās darbnīcas jau aicināja čaklākos rokdarbniekus uz kreļļu vēršanu un vilnas „bakstīšanas” darbiņiem. Daži izmantoja laiku, lai iepazītu apkārtni, bet citiem tīkamāk šķita pabumbot, (paldies Mārtiņam par līdzatvesto bumbu un operatīvi vietējā veikalā iegādāto galda tenisa komplektu!) Drīz pēc vakariņām tika iekurts sadraudzības ugunskurs, ap kuru – dziesmas, rotaļas, sarunas, smiekli un cīņa ar odiem noritēja līdz vēlai naktij.
Katra jauna diena tiem pieaugušajiem, kas vēlējās, sākās ar agro svētbrīdi pašā jūras krastā – tas jaukums nav vārdos izsakāms – debess „tuvums”, viļņu maigās skaņas un mēs – pateicībā. Kā gribētos, lai to piedzīvotu visi mūsu mīļie! Rīta agrumā vēl daža laba mudīga meitene paspēja noskriet ne vienu vien kilometru, kā arī izpeldēties aukstajā ūdenī! (Uzminējāt – tā bija Ilze!)
Otrdien pirmo lielo prieku dalībnieki guva, ejot ekspedīcijā gar jūru, kuras laikā notika gan dabas pētīšana, gan Bībeles notikumu pārrunāšana par to, kas traucē un kas palīdz ikdienā just prieku, un to, kas ir īstais prieka devējs. Vienubrīd kopā ar man uzticētajiem bērniem sasēdāmies krasta meldros, tā sēdēdami, pārrunājām un iztēlojāmies Bībelē lasīto brīnumaino Dieva tautas izglābšanos, pašķiroties Niedru jūrai... Tas ir prieks - zināt, ka ticībā Kāds tevi spēj glābt un pasargāt. Ja tam tici, rodas vēlme un vajadzība dāvāt pretī paklausību un uzticību.
Dodoties šajā ekspedīcijā daži, vecākie nometnes dalībnieki sasniedza tālāku mērķi kāpās – kādu nozīmīgu un savā ziņā vēsturisku vietu, kur savulaik, kā zinātāji teica, tikusi uzņemta kinofilma „Zvejnieka dēls”. Atpakaļceļā tika meklēti dzintari, gliemežvāki un citi „derīgie izrakteņi”. „Paskatieties, ko es atradu!”, Elīna man rāda skaistu akmeni, kas, saules un ūdens apstrādāts, mirdz kā dārgakmens, savukārt viņas kurpe – gluži kā zvejnieka tīklā loms – pilna ar šiem skaistajiem jūras malas dārgumiem. Arī citi salasījuši dažādas jūras dāvanas un kopā priecājamies, cik daudzveidīgas tās ir (kā cilvēki)! Esam jau atceļā. Priecājamies par gaidāmajām pusdienām un to, ka pirms tam varēs arī nopeldēties.
Pēcpusdienā par šīs pašas dienas tēmu un vēl to, kā visupirms tikt vaļā no saviem „radziņiem”, lai atbrīvotu vietu priekam, stāstīja un izdziedāja R. Gobziņš un mācītājs R. Eimanis. Dziedāšana notika ļoti oriģinālā veidā - vārot „puķu zupu” – kas simbolizēja visu to labo, ko mēs gribam sevī un pasaulē redzēt, visu to papildināja kustēšanās dažādu jautru dziesmu ritmos līdz ar visiem nometnes dalībniekiem. Caur savu priekšnesumu ciemiņi pauda arī nopietnas lietas.
Šajā dienā daudz diskutējām par to, kā ir ikdienā ar to īsto prieku, kad paveicam kaut ko grūtu, kad esam lūguši piedošanu, vai, kad esam iemācījušies mīļi pateikties.
Bērni prot ļoti jauki pateikties – savās lūgšanās – par garšīgu ēdienu, par jūru, par tiem cilvēkiem, kas palīdzēja sagatavoties un nokļūt nometnē,....
Katras dienas iesākumā kāds no mācītājiem visus iepazīstināja ar dienas tēmu, atklājot to jau rīta svētbrīža sarunā. Mums bija prieks, par to, ka mūsu bērni prata ieklausīties un nebija īpaši skubināmi doties uz šiem svētbrīžiem.
Trešdienas tēma – paklausība. „Dodies uz augšu un izmet savus tīklus” (Lk. 5, 4). Šis Jēzus pamudinājums lika uzdot jautājumus un meklēt atbildes uz jautājumu - kāpēc jābūt gataviem atteikties no kaut kā, paklausot sirdsapziņai, t.i. paklausot Jēzum. Tēmu turpināja un padarīja īpašu un dvēseli uzrunājošu dzejniece R. Losāne, daloties personīgajā pieredzē, pārdomās un dzejā.
Šai dienā, paklausībai neiztrūkstot un pieaugušajiem kļūstot kā bērniem, jūras malā tapa smilšu baznīcas. Tajās tika realizētas visdažādākās idejas un fantāzijas, kās arī visdažādākie būvmateriāli. Tapušie smilšu šedevri tika nosaukti īpašos vārdos, tur bija Jēriņu dievnams un pat Putnu baznīca! Bija arī dievnams ar nosaukumu „Klints”, kuru cēla lielākā daļa mūsu bērnu (vārds „klints” ir tulk. no vārda Pēteris. Pēteris bija māceklis, kas paklausīja Jēzum, kad Viņš teica „Dodies uz augšu!...”) Patīkami bija vērot bērnu patstāvīgumu, kad viņi visu izdomāja un čakli piegādāja vajadzīgos materiālus – akmeņus un koku zariņus apstādījumiem, kā arī nolēma, ka blakus jāceļ arī mācītāja mājiņa. Par padarīto visi guva atzinības visdažādākajās „nominācijās”, taču galvenā balva, protams, bija prieks.
Vēlāk kādā no darbnīcām tapa skaisti krāsaino smilšu darbiņi. Tādu darbiņu pagatavoja arī mūsu Adrians un uzdāvināja man. Bet Engures draudzes māsa Gitas kundze kopā ar bērniem veidoja un dāvāja visiem, mazas, mīļas kompozīcijas no gliemežvākiem un citiem jūras atradumiem. Vēl darboties kārie dalībnieki nometnes laikā varēja gatavot krāšņus taureņus, krāsainas draudzības rokassprādzes, neparastas ģipša maskas, elegantas cepures, sūtīt vēstules, iemetot tās īpašā pastkastītē, kuru gatavoja mūsu Anita. Bija arī visdažādākie sportiskie pasākumi – gan maziem, gan lieliem, ieskaitot nakts stafeti, peldēšanu un rīta vingrošanu! Prieks un izdoma izpaudās arī, noformējot teltis un savu istabu durvis.
Priekšā vēl bija ceturtdiena, kad, ieklausoties Dieva aicinājumā „esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies!” (Jozua 1, 9), kā arī pārrunājot notikumu par Jēzu un mācekļiem laivā, notika diskusijas par tēmu „Drosme”. Šai dienā vajadzēja būt ne tikai drosmīgiem, bet arī izturīgiem un pacietīgiem, lai kopīgi dotos uz nakts dievkalpojumu Engurē un pēc tam gar pašu naksnīgo jūru gaismas ceļā atnāktu atpakaļ. Katram gājējam te būtu savs pārdzīvojums ko stāstīt, bet aizkustinošs bija novērojums, kad vairāki bērni centās pieķerties skolotājai Ilzei pie rokas, bet viņai rokas tik divas. Un tā visi 7-8 bērni beigu beigās sadevās rokās cits ar citu un ceļu turpināja soļojot „ķēdītē” un uzdziedot, tā jūtoties daudz drošāk! Šis nakts gājiens bija īsts drosmes, kā arī savā ziņā ticības pārbaudījums. Mazajos svētbrīžos, iepriekš skaisti izrotātajās apstāšanās vietās, notika īsi Bībeles lasījumi un lūgšanas, pie viena tie bija arī mazi mirklīši atpūtai. Drīz jau mājvieta - „apsolītā zeme” tika sasniegta un spilvens šķita tik mīksts un bija arī nopelnīts! Laižoties miegā, meitenes pusmiegā lūdza: „skolotāj, varēs rīt neiet uz rīta vingrošanu?...”
Piektdien nometnes kalendārā lasījām: ”Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem”(Mt.5, 9) Vai miers ir tad, kad ir kārtība, vai tad, kad katrs labi savu darbu veic, un ko darīt, ja tu esi mierīgs, savukārt skolasbiedrs...? Kā būt mierīgam ne tik mierīgā pasaulē? Kāds bērns teica: miers ir tad, kad ir bumba.... Jēzus saka „SAVU mieru Es jums dodu....”(Jņ.14, 27) Šajā vakarā nometniekus apciemoja čigānu ansamblis no Ventspils un mūzikā, slavēšanā un liecībās apstiprināja – cita, labāka ceļa nav. Arī bērni varēja nometnē saņemto prieku izteikt pašu rīkotā koncertā - dziesmās, improvizētos priekšnesumos, rotaļās un cepuru parādē.
Izsakot kopīgu pateicību, sestdien sanācām kopā netradicionālā dievnamā - zem mīļās Latvijas debesīm – jūras krasta kāpās, tie puikas, kuriem dziedāšana līdz šim pārāk negāja pie sirds, tajā brīdī svinīgi dziedāja lūgšanu – Latvijas himnu. Dodoties prom no jūras, dažas meitenes piejūras mežiņā vēl ātri paguva salasīt kādu melleni, ko panašķot. Beidzoties nometnei aizkustināt tā palika ikviena dvēsele, bija mazliet žēl šķirties vienam no otra un arī no skaistās vietas.
Personīgās pārdomās – piedaloties šajās nometnēs ne jau pirmo reizi, tikai šogad tā īsti sapratu, cik liela uzdrīkstēšanās un drosme vajadzīga tiem, kas ko tādu organizē – drosme būt paļāvīgiem, uzticīgiem un pazemīgiem. Par to vislielākā pateicība mūsu Vijiņai – Vijai Auriņai, pacietīgajai un visās grūtībās pateicīgajai – visas šīs vērtīgās tradīcijas sācējai, kā arī viņas komandai - pulciņam svētdienas skolotāju. Pateicība tāpat katram, kas veltīja savu laiku, pacietību un pūles, lai viss notiktu: mūziķim V. Daņiļēvičam, mācītājiem G. Ceipem, J. Tolpežņikovam, J. Uļģim un daudziem citiem. Visa šī sadraudzība, kura uzreiz nemaz tik viegli nav „apgūstama”, ir iespēja izjust, kas tas ir - dzīve kopībā, gan bērniem bērnu vidū, gan jauniešiem, kas ierauga sevi ne tikai kā ņēmējus, bet aizvien vairāk kā dalībniekus kalpošanā, līdz ar to atklājot un attīstot sevī aizvien jaunas spējas un arī pielietojot tās.
Liels paldies arī mūsu draudzei par to, ka no varējām būt tik kuplā skaitā šajā nometnē, paldies draudzei par atbalstu ar ziedojumu un par aizlūgšanām. Personīgs un mīļš paldies manām meitām, kuras piedāvāja palīdzību gan transporta, gan citu dažādu darbiņu veidā, piemēram, pagatavojot jaukas puķu balviņas. Mūsu Mārtiņam arī paldies, ka varējām viņam droši uzticēt mazākos bērnus, ar kuriem viņš lieliski sapratās! Šādās reizēs vislabāk varam iepazīt sevi un viens otru, un atklāt brīnišķīgus talantus! Priecāsimies, ja atsaucīgie palīgi Anita un Mārtiņš, kā arī citi draudzes jaunieši un brīnišķīgie bērni piedalīsies šajās nometnēs arī citvasar! Mēs ticam, ka Dievs vēlas, lai arī nākamgad mums būtu nometne! Lūgsim par to! Paldies vecākiem, kas šajā laikā uzticēja savas atvasītes, lai tās būtu Dieva tuvumā. Esmu pārliecināta, ka tā ir svētīgākā no visām izvēlēm.
Skaisto jūras akmentiņu pilnā kurpe – šī atmiņā palikusī aina man vienmēr atgādinās par neizmērojami skaistajiem dzīves dāvātajiem mirkļiem - kā īpašiem brīnumiem. Tādos brīžos ir vēlēšanās, lai tikai nepaejam tiem vienaldzīgi garām, lai pamanām tos, novērtējam tos, pateicamies par tiem. Sirdī paliks arī, nometnes noslēguma dienas rītā, jūras krastā, skolotāju svētbrīdī izteiktās Vijas pārdomas - par to, ka visus, kas te esam, skaisto vietu, un visu piedzīvoto, viņa saņem kā brīnišķīgāko Dieva dāvanu. Iespējams, tieši tāpēc, ka nepieciešams arī mazliet papūlēties, lai, saņemtu šādu dāvanu, tā vienmēr nes tik neizmērojamu prieku. Un protams, ka Dievs grib redzēt savus bērnus priecīgus. Arī mums tā bija neizmērojama dāvana! Pateicība Viņam, visa devējam!
Teksta autore L. Liepiņa