Aivars Tarvids
Svētdiena, 12. aprīlis (2009)
Atkal laiks samērot savu necilo dzīvi ar dižo Bībeles vēstījumu. Apzināties, ka Kalna sprediķi tev nepateikt, vien sacerēt kārtējo tekstiņu «MS Word» programmā. Samierināties, ka tev Golgāta izrādīsies ne varoņdarbs, vien mokoša agonija «vēža korpusā», narkotiku un lielā klusuma gaidās. Paša niecība šķiet tik kārdinoša un mīļa, tā vilina ar atkarības un nevarības komfortu, garantē indulģenci maziskumam un savtībai, dāvā nesodāmības ilūziju. Bet neziņu un netīrību visvieglāk jau bēdzināt zaimos, melos un bezkaunībā... Katrs karojošs bezdievis un svētumu pulgotājs patiesībā šķiet sekls, izmisis un apjucis cilvēkbērns, kurš glābiņu no tukšuma meklē, raušoties uz cinisma postamenta. Viegli mest ņirgu akmeni pagātnē, tā lemjot sevi drošam trāpījumam nākotnē...
Cik bieži cilvēka mūžs izvēršas vien nebeidzamā nāves baiļu apspiešanas un piemānīšanas seriālā! Nākas pārliecināties – šīs bailes neiespējami nodzert, no tām neatpirkties par naudu, par ļoti lielu naudu – arī nē. No tām glābj vienīgi ticība. Un mīlestība. Tad negaidot izrādies stiprs kā krokusa asns pavasarī, varens lidojumā kā dzeltenais aprīļa taurenīts, nekļūdīgi mērķi zinošs kā gājputns, pēc ziemas pārrodoties dzimtenē. Tu vairs neesi auksta, bezkaisla čūska, kas aizrijas ar rīklē iesprūdušo pašas asti, bet dzīvs cilvēks, kurš zina sāpju un prieka cenu, kura acīs gadiem krājušās laimes un līdzcietības desmitkarātu asaras. Tevī atradies spēks, dzīvot uz pirkstgaliem – ik mīļu mirkli stiepjoties kaut sprīža daļiņu tuvāk debesu bezgalībai.
Tikai neklājas debesīm paģērēt humāno palīdzību un mūža stipendiju, atkal un atkal gražīgi vaicājot – vai Dievs mani mīl? Ar lišķīga šuneļa skatienu mēģinot ielūkoties Viņam acīs, naivi cenšoties izpelnīties kādu pasaulīgo labumu kumosu. Dievs nav ne labs, ne slikts, ne dāsns, ne skops – vienkārši taisnīgs. Viņš redz, ka tava Golgāta ved augšup, ne lejā – bedrē. Tikai ejot pret kalnu, sevi mokot un piespiežot, iespējams darīt sāpju slieksni augstāku, iegūt otro elpu un izsvīst verga iedabu. Rūdīties kāpienā, lai būtu spēks gan mīlēt, gan piedot tuvākajam, un nepiedot sev. Lai rastos apjēga, ka tavai ierastajai triādei attiecībā pret ienaidniekiem un pāridarītājiem – no naida, caur riebumu, līdz vienaldzībai – nenovēršami jānoved pie mīlestības. Ja esi atgriezies kā uzvarētājs no privātā Krusta kara ar paša bezdievīgo apziņu, būs spēks stāvēt pāri pūļa tumsonības purvam un valdnieku pašapmierinātībai; būs spēks paciest bada sajūtu pavēderē un nemanīt kārtējo bučoties lienošo jūdu.
Tikmēr sātans, nemirstīgais un nenokaujamais, atkal slēpjas sīkumos un vedina rotaļās, suflē, kārdinātājs, ka nieka «lasis» ir tava īstā un vienīgā pārlaicīgā «zelta zivtiņa». Arī Lucifers, Mefisto, Volands kārdina nepaguruši. Vilina ar kritušā eņģeļa karjeras labumiem, ko iemūžinās paša Bosha mālēts parādes portrets. Kā garīguma krāpnieku piramīdas būvētājs sola mūžīgo jaunību ar milzu procentiem.
Bet tu nekapitulē, šoreiz neļaujies aktuālajam ļaunuma piedāvājumam. Jo esi nogājis savus elles lokus un savas Golgātas serpentīnus. Tu riskēji noasiņot un bezspēkā pakrist vientuļajā gājienā. Tev atradās glābējs, kurš pirms gadu simtiem un šajās dienās atkal un atkal bija nesavtīgs donors, lēja asinis mokās, lai tu, mirstīgais, dzīvotu, pieredzot lielo atklāsmi – jums abiem ar Jēzu viena asinsgrupa. Tu jūties brīvs, gandrīz brīvs – jo tevi savaņgojis tik cilvēciskais skaudības grēks. Tu ieskaties Evaņģēlijā, un maķenīt apskaud izredzētos, kuriem bija tā laime šo vēsti reiz pierakstīt...
Nu tavas dzīves spēlītei cits līmenis un nenokaujama dzīvība rezervē. Ir nākusi apjēga, ka bezgala sāpējis ne jau par cilvēci, bet sevi – grēcīgo. Un principu, «kas izglābj vienu, tas izglābj visu pasauli» visupirms jāpiemēro sev. Vienīgi izglābjot sevi, iespēsi palīdzēt tuvākajam – pasniegt ūdens kausu viņa Golgātā. Ja būsi padevīgs slīkonis, vilksi zudības dzelmē citus.
Esmu augšāmcēlies! No miroņiem. No nevarības. No bezjēdzības. Šis negaidītais laimes mirkļa pārsteigums, kad gribas ganīt saules zaķēnus mūžīgajās pavasara pļavās vai paglābt nosalušu eņģeļu eskadriļu cīruļputenī. Tu spēj pārkļūt laika upei pa varavīksnes tiltu un piedzimt no jauna ik rītausmā. Tu beidzot nebaidies no nāves, bet drebi klusās šausmās, ka tevi atraidīs sieviete, ko domā mīlam...
Dzīve ir brīnums, ja apzinies tās bezgalīgo trauslumu... Priecīgas Lieldienas!
Publicēts: http://www.apollo.lv/portal/news/articles/154574