Lieldienu sensācija


Agris Sutra

Pasauli laiku pa laikam satrauc sensacionālas vēstis. Varam iedomāties, kādu  uztraukumu un saviļņojumu radīja ziņa, kad Galilejs un Koperniks pasludināja, ka zeme ir apaļa un riņķo ap sauli. Kas par iespējām! Pasaule pēkšņi bija kļuvusi plašāka, bagātāka un - noslēpumaināka.

Pirmais «sputņiks»,  vēlāk -  satelīti,  cilvēks nolaidies uz Mēness. Dzīve uz Marsa, Venēras… Par to raksta, par to runā. Tās bija un ir sensācijas.

Bet visu sensāciju sensācija ir paziņojums: Kristus ir augšāmcēlies! Tas ir apvērsums.

Zeme ir apaļa un riņķo ap sauli — tas arī ir apvērsums, bet kur – zinātnē, atsevišķa cilvēka dzīvi tas neskar. Vienkāršais cilvēks var mierīgi dzīvot tālāk - kaut vai pārliecībā, ka «saulīt' vēlu vakarā sēžas zelta laiviņā».

Bet Lieldienu apvērsums skar katra cilvēka dzīvi. Tā ir zemestrīce. Un par tādu arī vēsta Lieldienu stāsts.

Te jāievēro divas lietas. Kā jau katrā, arī šajā, Lieldienu, zemestrīcē  kaut kas sabrūk, sagāžas un salūst. Un proti - sabrūk Jēzus Kristus pretinieku vai, teoloģiski runājot, Kristus galvenā pretinieka – Antikrista - cietuma mūri.

Ko šis Antikrists ar visiem saviem palīgu palīgiem un kalpu kalpiem gribēja, mēs zinām: Viņi gribēja Jēzu Kristu novākt, iznīcināt, un nevis kaut kā klusi, bez trokšņa, nevis slepeni uzglūnot, uzpērkot slepkavas - slepenība un piesardzība bija vajadzīga tikai tik ilgi, kamēr Jēzus nebija apcietināts.

Tad jāuzmanās. Ej nu sazini – varbūt šim Jēzum ir piekritēji. It īpaši pēc Palmu svētdienas jāuzmanās. Tāpēc Jūdas pakalpojums ir ļoti noderīgs. Bet tagad, kad Jēzus ir sagūstīts, tad vairs nav jākautrējas. Tad tiek meklēta un arī panākta publicitāte, tieši un arī netieši inscenēta Lielās Piektdienas izrāde pie zemes pārvaldnieka Poncija Pilāta pils – sava veida performance - kliegšana, brēkšana un tiepšanās.

Kāpēc viss tas vajadzīgs?

Pilāts saka: Ņemiet un tiesājiet viņu jūs. Jūdi atbild: Mums nav tiesības nevienu nonāvēt.

Tie taču ir meli. Lai nonāvētu Stefanu, nekādu atļauju nevajadzēja. Un Stefana nogalināšana nav vienīgais gadījums. Jaunā derība stāsta arī par citiem.

Bet Jēzu vajag pazemot, Viņu vajag izsmiet, padarīt smieklīgu, Viņu vajag spīdzināt. Un te nu Pilāts ar saviem leģionāriem izdara jūdiem lielisku pakalpojumu. Pilāts liek Jēzu šaust. Leģionāri kronē šo jūdu ķēniņu ar ērkšķu kroni, uz pleciem uzmet purpura mēteli - kareivja apmetni. Leģionāri Jēzum sit pa galvu, spļauj virsū, un tad - krusta nešana, gājiens pa pārpildītajām Jeruzalemes ielām. Svētku laikā saplūduši ļaudis no visām pasaules malām. Tie visi to redz. Un tas tiek darīts, lai to redzētu. Arī šīs brutālās un asiņainās izrādes turpinājums Golgatas kalnā - krusta nāve, apglabāšana, durvju aizslēgšana, aizveļot ieejai priekšā akmeni, zīmogs, kapa sardze.

Kādēļ tas vajadzīgs? Taču tādēļ, lai Jēzus likvidācija būtu totāla. Viduslaikos Viņu būtu sadedzinājuši, un pelnus izkaisījuši pa visiem vējiem. Citiem vārdiem, visus drošības nosacījumus ievērojot, uzbūvēts cietums un cietumā  kaps. Nevar sacīt, ka nebūtu darīts viss, kas iespējams. Bet Lieldienu rītā šī cietuma mūri ir sabrukuši, zīmogs atlauzts, akmens novelts, sargi paralizēti un nobendētā Jēzus miesa kapā vairs nav. Tas ir skandāls un sensācija vienlaikus.

Kristus ir augšāmcēlies.

Lieldienu zemestrīce izjauc Antikrista nodomus un sagāž visus viņa plānus. Lieldienu rīts ir Sātana kapitulācija, totāla un bez noteikumiem. Sensacionāla vēsts.

Bet zemestrīcei var būt arī citādas sekas.

Kad Pāvilu un Silu apcietina, smagi pārmāca un iemet cietumā. Un it kā ar to vēl nebūtu diezgan, viņu kājas ir saslēgtas siekstā. Par bēgšanu tātad nav ko domāt. Bet Pāvils ar Silu arī nemaz nedomā bēgt. Viņi lūdz Dievu un dzied Dievam slavas dziesmas.

Tad kaut kas notiek. Viss cietums sašūpojas, cietuma durvis atsprāgst vaļā un nokrīt arī cietumnieku važas. Zemestrīce. Cietumnieki ir brīvi, viņi var mierīgi pazust.

Zinādams, kas viņam tādā  gadījumā draud un nešaubīdamies, ka cietumnieki ir aizbēguši, cietuma sargs jau ir izvilcis zobenu, lai darītu sev galu. Tad ierunājas Pāvils: Nedari sev nekā ļauna, mēs visi esam šeit!

Zemestrīce sagāž, salauž, izposta un nogalina. Bet zemestrīce var arī atvērt durvis un saraut važas. Lieldienu zemestrīce ne tikai sagāž Antikrista cietuma mūrus, Lieldienu zemestrīce atver arī durvis krustā sistajam un kapā liktajam Jēzum Kristum.

Kristus ir augšāmcēlies! Viņš dzīvo! Tā ir sensacionāla vēsts, vissensacionālākā  vēsts, un to nes ne tikai kādi neidentificēti un neidentificējami vīri spīdošās drēbēs, par to stāsta ne tikai dažas vārdā  sauktas un nesauktas sievietes, to apliecina ne tikai Bībele un Bībeles Sīmanis Pēteris, saukts arī Kēfa, un «tie divpadsmit» un tie «500 brāļi» no kuriem Pāvila laikā daudzi ir vēl dzīvi, to apliecina ne tikai «Jēkabs un visi apustuļi» un kā pats pēdējais Pāvils.

To apliecina pati dzīve un tu pats.

Vienu brīdi Viņš bija krustā  sists, nomiris un aprakts, bet nu Viņš ir augšāmcēlies.

Un kamēr Kristus runā, Viņš ir dzīvs.

Un kur ir tādi vīri kā  Kēfa un Sila, tur Hērods un Poncijs Pilāts neko nepanāks. Protams, viņiem ir vara. Viņi «nosaka toni». Bet, ja Kristus ir dzīvs manī, tevī, Kristus draudzē, tad viņi neko nepanāks.


Gavēņa laikam tuvojoties...

Agris Sutra

Pelnu trešdienā, 2009. gada 25. februārī plkst. 18.00

Lectio divina jeb dievišķā lasīšana

Apustulis Pāvils ticīgos pamāca: "Netopiet šim laikam līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā." (Rom. 12:2) Liela nozīme prāta pārveidošanai Kristus prāta līdzībā ir kctio divina - Svēto Rakstu dievišķajai lasīšanai. Tās pamatā ir
Svēto Rakstu lasīšana, nevis lai analizētu, bet lai sastaptos ar Bībeles tekstu lūgšanā. Lasīšana tiek praktizēta lēnā, meditatīvā, klusā, tomēr sadzirdamā balsī. Šo garīgo disciplīnu plaši piekopa Baznīcā daudzus gadsimtus, un mūsdienās tā atkal tiek ieteikta un lietota arvien biežāk. Lectio divina veido četri soļi: Lasīšana (Lectio}; Apcere (Meditatio); Lūgšana (Oratio); Atrašanās Dieva klātbūtnē (Contemplatio).


Lasīšana (Lectio)

Lectio divina sākas ar ieklausīšanos "ar mūsu sirds ausīm", kā uz to mudināja Sv. Benedikts. Līdzīgi pravietim Elijam, kurš klausījās Dieva klusajā, lēnajā balsī. Šī balss, kas aizskar sirdi, ir Dieva Vārds. Ieklausoties mēs koncentrējamies uz Dieva klātbūtni. Seno praviešu uzruna Dieva tautai bija: "Klausies, Israēl!"Tāpēc kctio divina sākumā ir jānorimst.
Tad var pāriet pie pirmā sola - lasīšanas, kas ir godbijības pilna ieklausīšanās Dieva Vārdā. Jālasa lēni, ar pilnu uzmanību, uztverot vārdu, frāzi vai teikumu, kas visvairāk uzrunā.

Apcere (Meditatio)

Saņemtais vārds, kas mūs īpaši uzrunājis ir kā aicinājums to apcerēt. Līdzīgi to darīja Sv. Jaunava Marija, atbildot uz eņģeļa Gabriēla pasludinājumu. Viņa eņģeļa vārdus "paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī". Dieva Vārds jāuzņem sevī, tas jāatceras, un, klusi pie sevis atkārtojot, jāļauj tam, iedarboties uz mūsu domām, cerībām, atmiņām. Dieva Vārds kļūst par Dieva Vārdu mums personiski.

Lūgšana (Oratio)

Lūgšana ir kā saruna ar To, kurš mūs mīlestībā uz šo sarunu ir uzaicinājis. Lūgšana ir arī kā upuris, kurā atdodam Dievam paši sevi - gan labo, gan slikto mūsos. Lūgšanā ļaujam, lai meditācijā saņemtais vārds mūs aizskar un pārveido. Kā Euharistijā tiek pienesti maize un vīns, lai tie iegūtu jaunu būtību, tā Dievs lectio divina uzaicina mūs nodot Viņam visu un atkārtot pār to dziedinošo vārdu.

Atrašanās Dieva klātbūtnē (Contemplatio)

Pēdējais lectio divina solis - kontemplācija. Kontemplācijā mēs vienkārši atpūšamies jeb atdusamies Dieva klātbūtnē, kurš mūs uzaicina pieņemt Viņa pārveidojošo pieskārienu. Ikvienam, kurš dziļi mīlējis otru cilvēku, ir zināmi brīži, kad attiecībās vārdi vairs nav nepieciešami. Līdzīgi ir ar mūsu attiecībām ar Dievu. Klusa bezvārdu atdusa Tā klātbūtnē, kas mūs mīl, kristīgajā tradīcijā tiek saukta par kontemplāciju. Lectio divina ir arī brīnišķīgs veids, kā iekļauties Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību.


Kristus ir augšāmcēlies!
 

Agris Sutra,

Kristus draudzes mācītājs

Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu.  Un pirmajā nedēļas dienā  ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu  un runāja savā starpā: «Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?»  Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels.  Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās.  Viņš tām sacīja: «Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika;  bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.»  Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.

(Marka 16:1-8)

Kristus ir augšāmcēlies! Jau tūkstošiem gadu katrs, kas ar šo labo vēsti saskāries, steidz Lieldienu rītā sveikt otru un atbildēt Patiesi augšāmcēlies! Tie ir lielākie svētki kristīgajā pasaulē, kurus katru gadu svin visās tautās un visās zemēs. Nu jau daudzus gadus arī pie mums tās ir brīvdienas. Alelujā saucieni, dziesmas - diena, kas nekur un nevienam nav līdzīga citām gada dienām un ceru, ka arī tev.

Marka evaņģēlijā šis pirmais Lieldienu rīts ir aprakstīts savādāk. Šī ir trešā diena pēc Kristus krustā sišanas, un Kristus izmocītās, asiņainās miesas ir nedzīvas guldītas kapā. Mācekļi ir paslēpušies, Jūda ir darījis sev galu, sēras, skumjas visiem, kas ticēja Jēzum kā Mesijam un Glābējam. Marks apraksta šo rītu ar sievietēm Mariju Magdalēnu un Mariju, Jēkaba māti un Salomi. Taču šīs dienas rītu arī Marks apraksta tāpat - ar bailēm, izbrīnu un bīšanos - tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.

Katrs no mums piedzīvojis šoka, sēru un tādus savas dzīves mirkļus brīžus, kuros jūtamies pievilti, atstāti, pamesti, pie zemes noliekti. Brīžus, kad sāpes mūs pārsteigušas slimnīcas uzgaidāmajās telpās, kad par nelaimi uzzinām no policijas ziņojuma - vēl līdz galam neaptverdami vēsti par nelaimes gadījumu, tuva cilvēka nāvi un zaudējumu – uz visiem laikiem. Katrs ir bijis situācijā, kad prognozes nesola neko labu, kad nekas vairs nav glābjams, kad mūsu otrā puse ir pieņēmusi lēmumu aiziet vai esam atlaisti no darba. Tad nav nekāds pacilāts svētku noskaņojums, neskan alelujā saucieni un nav iemesla svinībām. Mūsu dzīve šķiet sasista lauskās, esam neapmierināti, dusmīgi, jūtamies nodoti un nesaprasti. Tādos brīžos Lieldienas ar savām prieka gavilēm mums šķiet tālas un neaizsniedzamas.

Arī Marks sāk šo stāstu it kā ar vilšanos, bet ar to viss nebeidzas. Šīm sievietēm ataust jauns apvārsnis, jauns ceļš, jauna dzīves jēga. Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit! Vārdi, kas liek meklēt ne tur, kur parasti – ar aptumšotu skatu, savu parašu, ieradumu un stereotipu valgos esam meklējuši, gaidījuši un nesagaidījuši. Ir cita, pilnīgi jauna, neaptverama ziņa, ko piedzīvot, izdzīvot pašiem un ar ko dalīties ar citiem. Nāves vairs nav, mirušā nav, zaudējuma nav, ir tikai uzvara Viņā, ja esam ar Viņu, esam tur, kur Viņš ir. Cik dzīves nav pazaudētas, sabradātas, izjauktas un postītas, bieži – ar saviem spēkiem, ja zaudējam ticību, cerību, mīlestību. Augšāmceltais! Ar Viņu visas lietas skatāmas jaunās krāsās, jaunā spēkā, ar jaunu mērķi.

Šī Viņa piedodošā, izpērkošā mīlestība dāvā mums nebeidzamas lieldienas, lai arī kādas problēmas, kritienus un vilšanos mēs nebūtu piedzīvojuši. Arī ar ikdienas krustiem, kas jānes, kuros dažreiz kaut kam mūsos jānomirst, lai atkal celtos jaunai dzīvei. Lai mēs, ar jaunu skatu un spēku kopā pulcēti, dziedināti, nezaudētu šo uzvaras prieku, un spētu tajā dalīties ar citiem. Ko pēc tam, savā jaunajā pieredzē, iesākumā vēl gan bailēs, Lieldienu rītā dara sievas.

Tas ir tikpat vienkārši, cik apbrīnas vērts, ka cilvēks, simtgadīga vecvecmāmiņa, kas dzīvo šādu dzīvi jau šajā pasaulē, var aiziet mierā ar smaidu un viņas pēdējie vārdi var būt par to, ka mamazmeitiņas lūpukrāsa tomēr ir pārāk spilgta. Cilvēks, kas: Kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.

(2. Kor 6: 9)

Nebeidzamais Lieldienu paradokss. Kam ir šis prieks, tam jebkurā situācijā radīsies risinājums, būs uzvara un rezultātā – prieks. Vēlu arī jums sajust katrā solī šo dziļo, pastāvīgo Dieva klātbūtni augšāmceltajā Kristū, lai mēs dzīvi izdzīvotu, ne tikai kustētos. Kristus ir augšāmcēlies.