Mājaslapa
2014.04.12 23:25
Vēl trešdien bija ļoti drūmas priekšnojautas par sestdienas talkas iespējamību - lija, lija un atkal lija. Tālrāde vēstīja, ka arī turpmāk līšot, līšot un joprojām līšot...
- Talku neatcelsim, - cietā balsī teica Agra, - Ja joprojām līs, sēdēsim kriptā, ēdīsim zupu, kam produkti jau sapirkti, un dziedāsim baznīcas dziesmas.
Tiešām - laika apstākļi sakārtojās, cilvēku sanāca daudz, un zupa, runājot pirmsatmodas terminoloģijā, bija kreptīga. Pie tam - tāda smalka, ar olīvēm.
Padarīts tika ļoti daudz. Pēc talkas, mājās atbraucis, izdomāju nosnausties. Un redzēju ļoti reālistisku sapni.
Atkal it kā talkas laikā biju baznīcā, un tur dzirdēju skaļāku Anitas Uzulnieces runāšanu. Gāju skatīties - kas notiek. Redzēju, ka Anita stāv lifta durvīs un stāsta mācītājam un Benitai, ka lifts kādu laiku būšot aizņemts, jo viņa vispirms braukšot uz kriptu un pēc tam augšā - uz Svētdienas skolu.
Cilvēkiem no malas jāizskaidro sapņa būtība: nesen padomē spriedām, ko vēl vajag saremontēt. Tomēr jāatzīst, ka liftu iekārtot nevar un nez vai vajag...
Šis sapnis pierāda, ka talka radīja patīkamu nogurumu un iespēju redzēt interesantus sapņus.
Andrejs